—Paturiet prātā, —Brī atgādināja. —Ja būs iespējams, turēsimies kopā. Ja ne, satiksimies pie Seno karaļu kapenēm, un tam, kurš tur ieradīsies pirmais, jāsagaida pārējie.
— Un paturiet prātā, — piebilda Sasta, — ka jūs, abi zirgi, nedrīkstat aizmirsties un sākt runāt: tas, lai vai kā, nedrīkst notikt.
Ceturtā nodaļa Šasta nejauši sastopas ar nārniešiem
Sākumā Sasta ielejā zem sevis redzēja vienīgi miglas blāķi, no kura rēgojās daži kupoli un mazi torņi, bet, kad kļuva gaišāks un migla izklīda, viņš saskatīja arvien vairāk un vairāk. Plata upe bija sašķēlusies divās straumēs, un starp tām uz salas slējās Tišbānas pilsēta — viena no pasaules brīnumiem. Ap pilsētu gar pašu salas malu, tā ka pret akmeņiem šļakstījās ūdens, pacēlās augsti mūri, kuru drošību vēl stiprināja tik daudz torņu, ka Sasta drīz vien •ieteicās no nodoma tos saskaitīt. Mūru iekšpusē sala pamazām cēlās arvien augstāk, un ikviens tās stūrītis līdz pat Tišroka pilij un Taša milzīgajam templim, kas atradās kalngalā, bija no vienas vietas apbūvēts: terase virs terases, iela virs ielas, līkumoti ceļi vai iespaidīgas kāpnes, ko iejoza apelsīnu un citronu koki, gaisa dārzi, balkoni, dziļas velvētas ejas, pīlāru kolonādes, smailes, nocietinājumi, minareti, nelieli tornīši. Kad nu beidzot no jūras iznira saule un tās spozmi atstaroja lielais, sudraba plāksnēm noklātais tempļa kupols, zēns gandrīz vai apžilba.
— Kusties jel, Sasta, — Brī viņu visu laiku mudināja.
Ielejās abpus upei bija tik daudz dārzu, ka sākumā tie izskatījās pēc meža, līdz ceļinieki pienāca tuvāk un starp koku lapām ieraudzīja spīdam neskaitāmu māju baltās sienas. Drīz pēc tam Sasta sajuta puķu un augļu brīnišķīgās smaržas. Pagāja apmēram stundas ceturksnis, līdz viņi sasniedza šo pilsētas daļu un, gurdi soļodami, devās pa līdzeno ceļu, kam abās pusēs pāri baltajiem mūriem liecās koki.
— Nu, ziniet, — godbijīgi izdvesa Sasta. — Tā nu gan ir brīnišķīga vieta!
— Katrā ziņā, — Brī piekrita. — Bet man gan gribētos, kaut mēs tai būtu jau izgājuši cauri un atrastos drošībā otrā malā. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!
Šajā mirklī viņi izdzirda zemu, dobju skaņu, kas pamazām pieņēmās spēkā, līdz visa ieleja šķita šūpojamies tai līdzi. Skaņa bija muzikāla, bet tik skaļa un svinīga, ka mazliet biedēja.
— Tie ir ragi, ko pūš, atverot pilsētas vārtus, — teica Brī. —Mēs tūdaļ būsim tur. Nu, Aravisa, nolaid nedaudz zemāk plecus, soļo smagākun papūlies tik ļoti neizskatīties pēc princeses. Mēģini iztēloties, ka tu visu mūžu esi spārdīta, dunkāta un lamāta.
— Ja nu esam nonākuši tiktāl, — teica Aravisa, — kā būtu, ja arī tu nokārtu galvu mazliet zemāk, tik lepni neizliektu kaklu un panāktu, lai tu tik aizdomīgi neatgādinātu kara zirgu?
— Kuš, te jau mēs esam, — Brī viņu apsauca.
Tā bija. Viņi bija pienākuši pie upmalas, un ceļš viņu priekšā veda uz tiltu, kam sānos rindojās arkas. Agrajos saules staros spoži ņirbēja ūdens; labajā pusē, tuvāk upes grīvai, vīdēja kuģu masti. Uz tilta pirms viņiem jau bija uzgājuši citi ceļinieki, lielākoties zemnieki, kuri vai nu dzina nastām apkrautus ēzeļus un mūļus, vai nesa uz galvas grozus. Abi bērni kopā ar zirgiem pievienojās pūlim.
—Vai kaut kas nav kārtībā? —Šasta iečukstēja Aravisai, kas izskatījās savāda.
— Tev jau nav par ko sūdzēties, — panikni atšņāca Aravisa. — Vai tev Tašbāna kaut ko nozīmē? Turpretī man nāktos te tapt ienestai uz nestuvēm, kurām pa priekšu soļotu karavīri un sekotu vergi, un es varbūt dotos uz svētkiem pilī pie Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), nevis šmauktu iekšā zagšus kā tagad. Tev tas ir citādi.
Šasta nodomāja, ka tas viss skan ļoti muļķīgi.
Tilta viņā galā viņu priekšā augšup slējās pilsētas augstie mūri, bronzas vārti stāvēja vaļā, un ceļš starp tiem patiesībā bija plats, taču izskatījās šaurs, jo iesniedzās bezgala augstu debesīs. Katrā pusē, atspiedušies uz saviem šķēpiem, stāvēja pusducis karavīru. Aravisa neviļus nodomāja: «Ja viņi /.inātu, kas ir mans tēvs, izslietos miera stājā un atdotu godu.» Turpretī viņas biedri domāja tikai par to, kā lai tiek cauri, un cerēja, ka sardze viņiem neko nejautās. Laimīgā kārtā tā arī bija. Vienīgi viens pagrāba no kāda zemnieka grozu ar burkāniem un, nicīgi iesmiedamies, meta ar to Šastam, uzsaucot: — Ei! Zirgu puisi! Ja tavs saimnieks pamanīs, ka tu viņa jājamzirgu esi paņēmis par nastu nesēju, dabūsi krietni pa ausīm.
Protams, Šastu tas ļoti nobiedēja, jo liecināja, ka neviens, kas kaut cik pazīst zirgus, neuzskatīs Brī par kaut ko citu kā kara zirgu.
—Tāda ir ma na kunga pavēle, un viss! — Šasta atsaucās. ' 1 omēr būtu bijis labāk turēt muti, jo karavīrs iecirta viņam pļauku, kas zēnu gandrīz vai nogāza zemē, un uzkliedza: — Še tev, mazā mēslu vabole, tā tev būs mācība, kā jārunā ar brīvcilvēkiem! —Tomēr viņi visi ielavījās pilsētā, sardzes neapturēti. Šasta daudz nečīkstēja, jo pie belzieniem bija pieradis.
Vārtu iekšpusē Tašbāna pirmajā brīdī nelikās tik krāšņa, kāda bija šķitusi no tālienes. Pirmā iela bija šaura, un māju sienās abpus tās tikpat kā neredzēja logus. Pilsētā ņudzēja daudz vairāk cilvēku, nekā Šasta bija gaidījis. Tā daļēji mudžēja no zemniekiem (tie atradās ceļā uz tirgu), ar kuriem kopā viņi bija ienākuši, bet ari noūdens pārdevējiem, saldumu tirgoņiem, nesējiem, karavīriem, ubagiem, skrandainiem bērniem, vistām, klaiņojošiem suņiem un baskājainiem vergiem. Ja jūs būtu tur bijuši, tad galvenokārt sajustu smakas, kuras vēdīja no nemazgātas cilvēku miesas, netīriem suņiem, ķiplokiem, sīpoliem un atkritumu kaudzēm, kas rēgojās visur.
Šasta tēloja, ka ved savējos, tomēr patiesībā to darīja Brī, jo viņš zināja ceļu un vadīja zēnu, viegli to bikstīdams ar purnu. Drīz viņi iegriezās pa kreisi un sāka kāpt stāvā pakalnā. Gaiss tur bija daudz spirgtāks un tīkamāks, jo ceļa abās pusēs auga koki un mājas rindojās tikai labajā pusē; pretējā pusē pavērās skats uz lejāk gulošās pilsētas namu jumtiem un nedaudz arī uz upi. Tad sekoja ass pagrieziens pa labi un atkal gājiens kalnup. Līkumu līkumiem viņi devās uz Tašbānas centru. Drīz bija klāt smalkāko ļaužu ielas. Uz spožām pamatplāksnēm stinga lielas Kalormenas dievu un varoņu statujas — taču tās drīzāk šķita iedzenam bijību nekā priecēja skatienu. Palmas un pīlāru balstītas arkādes meta ēnu uz sakarsušajām ietvēm. Un pa daudzu pi|u vārtu arkām Šasta saskatīja zaļus zarus, strūklakas un līdzenus zālienus. Viņš nodomāja, ka tur, iekšā, droši vien ir jauki.
Ik pagriezienā Šasta cerēja, ka viņi izkļūs no pūļa, taču tā nenotika. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni, un šad un tad vajadzēja apstāties pavisam. Tas parasti notika tad, kad skaļa balss iesaucās «ceļu, ceļu, ceļu tārkānam» vai «piecpadsmitajam vezāram», vai «valdniekam», un tad viss pūlis atbūkšķinājās pret namu sienām, un pāri cilvēku galvām Šasta dažreiz saskatīja diženo kungu vai kundzēni, kura dēļ visa jezga izcēlusies, zvilnam uz nestuvēm, kuras uz saviem kailajiem pleciem stiepa četri vai pat seši milzīga auguma vergi. Jo Tašbānā ir tikai viens satiksmes regulēšanas paņēmiens: katram zemākas kārtas cilvēkam jāgriež ceļš augstākai kārtai piederīgajam, ja negribi saņemt pletnes cirtienu vai šķēpa strupā gala belzienu.
Vislielākā nelaime notika tad, kad viņiem bija jāapstājas lepnā ielā pavisam tuvu pilsētas augstākajam punktam (augstāk par to slējās vienīgi Tišroka pils).
— Ceļu! Ceļu! Ceļu! — atskanēja balss. — Ceļu Balto barbaru karalim, Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) viesim! Ceļu Nārnijas augstmaņiem!