Džūlija Kenere
Živenšī kods
1
Ši nebija mana laimigaka diena.
Pirmkārt, smidzinaja netīkams lietus. Tas gan nebūtu nekas īpašs, ja es šaja laikā, omulīgi ieritinājusies sava divana, skatītos televīzijas seriālu "Sekss un lielpilseta" vai ari "Bīstamas mājsaimnieces" atkārtojumus. Vai vismaz iegādātos jaunas kurpes interneta eHay veikala. I .abi, pietiktu pat, ja es izstrādātu sava akadēmiska pētījuma tezes.
Bet, ta redz, sagadijas, ka nedarīju neko no minēta. Tā vieta biju iestrēgusi Astoņdesmit sestās ielas austrumdaļā, jo seši rejoši spalvu kumšķi bija sarīkojuši skriešanas sacīkstes Karla Šurca parka. Divi no tiem Pupsija (ta nosaukta tukluma deļ) un Dārgumiņš (skaidri redzams, ta nosaukts ne jau tukluma deļ) bija man atstajuši uz ietves nelāgi smakojošas davaniņas, kuras nācās savakt plastikata iepakojuma maisiņos, kurus tadam nolūkam savlaicīgi biju ielikusi lietusmeteļa kabatās, pirms devāmies šurp no Kirkgardas Torņiem.
Otrkārt, kolīdz biju savakusi jau otro vēl nedaudz silto nesmuku mu maisiņa, ko rotaja priecīgs uzraksts "Turēsim tīru savu pilsētu!" un izmetusi ar visu saturu atkritumu urna, ieskreju tieši krūtis savam bijušajam, Todam. Izsakoties precīzāk, mazā Dei/ija, Openheimera kundzes Lhasa Ap*), iedrāzās Todam tieši kājās. Pati paguvu pedeja mirkli nobremzēt un pasisties pa labi, un pat mēģināju pabridinal Todu, taču musu straujas ierašanās rezultātā viņš nekavējoties sapinas sešu suņu pavadiņās.
- Melanij, Dieva dēļ! viņš iesaucās. Sasodīts, ko tu dari?
Šķiet, nu jus noskaršat vismaz vienu no tiem iemesliem, kuru dej mes ar Todu pašķiramies. Ar to es gribēju sacīt vai tiešam ir tik grūti, reizi par visam reizem, paturēt prata, ka dodu priekšroku, ja mani dēvē par Melu, bet ciest nevaru, kad sauc pilnaja vārdā par Melāniju? Un, godīgi sakot, vai gan ikvienam tūdaļ nebutu skaidri redzams, ko es daru? Man patiešam nebija akurat nepieciešams, lai kads to velreiz atgadinatu. Vai tad neredzi, maksimali cenšos pārtērēt savu kredītu, lai dotos uz Manolosu, Tod… Sažņaugusi roka pavadiņu saišķi, pakratīju tas Toda acu priekša. Un ka tev, jupis rāvis, izskatas, ar ko es te nodarbojos?
- Bet kas lad atgadijas ar tavu līdzšinējo darbu pie Džoša? Mans uzbrukums nebija iedragajis Toda nesatricināmo mieru, viņš joprojām noraudzījās uz mani ka no augšas, likās pat, ka viņam japiepulas nicīgi nesaraukt degunu. Kada manas apziņas maz noskārstā daļa sparīgi alka ietriekt glīto Prada sporta kurpju papēdi viņam tieši tur, kur visvairak sap -^luteu^ maximu$ apvidu, skats butu neatvairams. Bet tas sarugtinātu manus sunīšus, tapec steigšus apspiedu sevi šo kvēlo vēlēšanos.
- Ar Džošu nekas nesanaca, pikti atteicu. Neilgi pec mūsu šķiršanas pārcietu universitātes budžeta samazināšanu un la rezultātā zaudēju savu necilo, tomēr-ires-rēķinu-apmaksai-tiri-noderīgo-amatu: biju pasniedzēja asistente. Iespējams, ka Tods sava vīrieša pašlepnuma nolēma ja reiz neviens vairs par mani negādās, tad uz atvadām vērts noorganizēt man nepilna laika darbu kadas mazītiņas sabiedrisko attiecību firmas sekretariātā Medisona avēnija. Toties Tods nebija uzskatījis par vajadzīgu pieminēt to, ka viņa draugs Džošs ir pilnīgi nelabojams ķems, kas ikreiz, kad vien saruna nebija pieminējis manus pupus, piebārstīja teikto ar visādiem neķītriem jociņiem par manas neatvairāmās pakaļas jaukumiem. Šis vīrietis, visticamak, neko nebija dzirdējis par VII Labojumu, un es jau nu nebūšu la, kas viņu ar to iepazīstinās.
- Tu taču varēji man piezvanīt un paslastīt, kas lecies, Tods sacīja, pacēlis Deiziju gaisa, pūloties izmudžināties no neilona pavadiņu pinuma. To darot, Tods uzmeta man piktu skatienu, ka mēģinot noradīt, ka es gan butu varējusi nakt viņam palīga. Neka nebija. Izlēmu stavet blakus un tikai nicīgi nospurkties.
Jau tad, kad atklāju Džoša nepievilcīgos trukumus, pat negrasījos zvanīt Todam. No vienas puses, mes nesen bijām izšķīrušies (preteja gadījuma, es lešu, nekad mūža nebūtu iepazīstināta ar tadu ka Džošs). No otras puses, es pati vēlos izcīnīt kaujas, kuras man jaizkaro. Tāpēc nosaucu Džošu par šovinistu, neandertāliešu ķemu un uzteicu viņam darbu. (Diemžēl apmetašana ar apvainojumiem norisa tikai mana prata, bet pat tas man Java justies maķenīt labak.) Drīz. vien biju atgriezusies pie saviem agrakajiem mēģinājumiem atrast darbu galvenokart sulot atbildes uz sludinājumiem, kas bija publicēti studentu vietējā izdevuma vai ari piekārti uz, ziņojumu deja studentu garderobe.
Vienmēr tada ceļa esmu spējusi nopelnīt mazumiņu naudas, sakot jau no dienas, kad ierados Ņujorkas Universitātes pilsētiņa. Tad es biju tikai zaļa frešmene1 , kas, naiva apbrīna iepletusi acis, ieradusies lielpilsēta taisna ceļā no Teksasas. Nevaretu gan teikt, ka tādējādi būtu sapelnījusi kadu vera liekamu summu, bet pieredze, ko ieguvu, nenoliedzami bija krietni vien daudzpusīga. Ja neskaita mājdzīvnieku pieskatītājas brīnumaino pasauli, pamanījos ari piestrādāt par atras apkalpošanas restorāna pavāri, Circle Line biļešu pardošanas aģenti, dzērienu viesmīli kada restorānā, kura edieni diemžēl bija tik briesmīgi, ka īpašniekiem nācās to slēgt nieka piecas dienas pēc atvēršanas. Un šeit es minēju tikai dažus no saviem darbiem.
Tods allaž bija mazliet skeptisks, ja runājām par manu nepastāvību darba izvēlē; un tomēr līdz tam man pret visu šo raibumu nebija nekādu lielo iebildumu (nu, labi situācijā ar suņiem jau ir kļuvusi mazliet nekontrolējama). Turklāt jaņem vera, ka man ir nepabeigta augstaka izglītība matemātikā un maģistra grāds (bus visa drīzuma!) vēsturē, tapec esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecinātā, ka visu savu tālāko mūžu pavadīšu skolotāja katedra, meģinadama piespiest pusaudžus ieklausīties manis teiktajā un biedējot viņus ar semestra beigu atzīmēm. Mana nākotne bus vai nu tieši tada, vai ari tai bus pilnīgi akadēmiska ievirze: iesēdīšos vilciena, kas ved taisna ceļa uz zinātņu doktora grāJvillu, un tad jau vienīgais, kas mani intereses, bus akadēmiska profesūra un pārdomās, ko gan tadu vel nebijušu izpētīt, kaut ko tik žilbinošu, lai es ar rāvienu kļutu pazīstama noslēgtaja zinātniski akademiskaja vidē.
Zinot, cik viss minētais ir iepriekš paredzams, vai gan jabrinās, ka alku piedzīvot kaut nelielu, bet tomēr da/.adibu? Vai vismaz mēģināju sev kaut ko tamlīdzīgu iegalvot agrajos rītos, kad bija jāpiespiežas celties un doties, kaut negribīgi, bet ar apņēmīgu pārliecību eskortet pulciņu mazu, jestru spalvu kumšķu, kamēr tie dodas rīta pastaiga atviegloties.
Skumja patiesība bija ta, ka man gaužam trūka naudas. Biju ar mieru darīt visu (nu… gandrīz visu), lai sapelnītu īres naudu savam nelielajam miteklim, ko dalīju ar istabas biedreni Dženiferu. Ikkatru mēnesi es tik tikko spēju savilkt galus kopa, lai sanaktu naudiņa īres maksai. Un tomēr kada dīvaina veida man tomēr paliek pari ari mazliet naudas kurpēm, kokteiļiem, Starbucks kafejnīcas apmeldejumiem un partikai. (Ja, tieši šaja secība.) Cik labi, ka studiju apmaksu sedz stipendijas un grantu nauda.
Tikmēr Tods man aiz muguras bija sekmīgi izpiņķējies no suņu pavadu gūsta, un sunīši, cieši ap kaklu piestiprinātās siksniņas, ņipri virzījās uz parka pusi. Precīzāk, turp tiecas visi suņi, izņemot Gūmeru, kas, izvelbis ačteles, mēģināja izspiest vēl vienu kaku porciju. Es iekšēji nosodījos. Ta man vajag. Viss, vairs nekādās suņu staidzinašanas. Pat ne ta dievigi sartas nokrāsās ]immy Choo sandaļu para dēļ, kuru ieraudzīju izpārdošanā l)raignerexpofiure.com. Nav to puļu vērts, vai ari… vismaz kamēr viņi nesāks par tam piesolīt divdesmit procentu atlaidi.