Šis virs noteikti bija nogalinajis Todu. Biju pārliecinātā. Un neko vairāk pasaule nevēlējos ka pazust prom no viņa uz velna paraušanu.
Un viņš noteikti nebija nekāds Toda klients. Tas kaut ka bija saistīts ar mani pašu. Tā perversa vēstulē… Tods nogalinats, sasodītais ārprāts, kas, pie velna, notiek?
- Vai ar jums viss kārtība? Tumsnejās acis mani cieši nopētīja.
Mēģināju aizmukt, tomēr viņš mani aizturēja, tvēriens ap roku kļuva ciešāks. Negaidīti sajutu sāpīgus krampjus rokā un sapratu, ka, cenzdamas no viņa atbrīvoties, laikam esmu nedaudz sastiepusi muskuļus. Ieriju malku gaisa un pūlējos savaldīties, lai pretotos savam biedam. Ja man nāktos parpuleties, zaudēt speķus un noģībt, iespējams, ka pamostos jau mirusi.
- Mis Preskota? Ludzu, nomierinieties, tas esmu es. Pārliecība atainojās svešinieka sejā, tā atspoguļojas tumšo acu skatiena, pat viņa tvēriens, likās, kļuvis mazliet maigaks. Mes sastapamies vakardien, atceraties? Vai ar jums viss kartībā? Jus izskatāties parbaidita līdz nāvei.
Apmulsusi pamirkšķināju acis. Bs… Pamirkšķināju vēlreiz. -Ko?
- Vakar, viņš atkartoja. Ls piegādāju jums sutijumu. Jus izskatāties tik noraizējusies. Pastāstiet man, kas atgadījies.
Mazliet atslabinajos. Viņš patiešam izskatijas dabiski pārsteigts. Pilnīgi dabiski pašpārliecināts. Vai es butu kļudijusies par viņa nolūkiem? Policistu. Man vajag policistu! strauji atteicu.
- I .abi, viņš ludaļ piekrita, un lada izturēšanās raisīja mani bailes vel vairak. Tūdaļ dabūsim, ko vien jums vajadzēs. Jus tikai esat pārcietusi nelielu šoku. Tūlīt viss atkal bus labi. Jums tikai mazliet jānomierinās.
- Ne, ne, jus nesaprotat! Manīju, ka mana balsi iezogas histēriski augsta skaņa.
- Skaidrs, ka saprotu, viņš atteica. Jus kaut kas ir ļoti nobaidījis.
Vīrietis mani tēvišķīgi mierinaja, kamēr es mežonīgi purināju galvu, pūlēdamas piespiest viņu izprast situācijās nopietnību. Bet viņš varēja man palīdzēt. Izskatijas, ka viņš pat grib man nākt palīga, lomer viņš man nepalīdzēja.
- Tagad! pieprasīju. Man nekavējoties vajadzīga policija, tūdaļ! To teikdama, mēģināju mekleto ieraudzīt vienā no Ņujorkas mierīgākajam un ramakajam ielām.
- Ne, viņš cieti noteica. Jums neko tādu nevajag. Kaut kas viņa balsi lika man ieskatīties ciešāk nepazīstama vīrieša seja. Atkal acis vidēja tas aukstais slepkavīgais spīdums. Pār muguru parskreja drebuļi, un es apjautu, ka man bija pilnīga taisnība. Velti meklet sapratīgu izskaidrojumu šai situacijai, es biju iekulusies Lielās Nepatikšanas.
- Jus tikai esat pārcietusi šoku, tas ari viss, viņš piebilda.
- Vajadzētu but diezgan biedējoši, la negaidot atrast savu draugu mirušu.
Es vēl nepateicu viņam ne varda par Todu. Jau atpletu muti skaļam bļavienam.
- Pamēģini tikai, un es tevi tūlīt nogalināšu.
Šis izdzimtenis mani visu laiku bija muļķojis ar savam nomierinošajam runām. Biju parak nobijusies, lai kaut ko sacītu, bet strauji pieņēmos prātā. Ledus auksts realitātes tiešums iedarbojas ta, ka es momenta saņemos. Apviju pirkstus ciešāk ap papīra saspraudi kabata un lukoju sagaidīt visveiksmīgāko mirkli. Izspēlēju ari īstu teatra ainiņu, lai izteiksmīgi parādītu, ka cieši aizdaru muti un negrasos nemaz plest vaļa.
- Laba meitene. Tavs puisis bija tikai bndinajumam. Viņš turēja mani, cieši piespiedis ka rmlelajs, un tad pieliecas, lai iečukstētu ausi. Mums apkari ņujorkieši staigaja pa ielām, galvas noliekuši, iegrimuši paši savas mazajas pasaulītes. Neviens man netaisījās nakt palīga. Biju viena pali, aci pret aci ar slepkavu, kas mani cieši turēja.
-Tu saņēmi ziņu, vai ne? -viņš turpināja. Balss skanēja auksti un netīkami rami. Ja es butu tava vieta, pieverstu tai pienācīgu uzmanību. Uzspēlētu spēli. Un nekādiem policistiem ziņu gan nedotu. 11s ta darītu, ja butu tava vieta.
Ziņa? Un tad es atskārtu… Spēle vai Mirsti. Strauji ievilku elpu. Es taču jau biju teikusi, ka nespēlēšu. Kaut ka viņš to bija sadzirdējis. Nezinu ka, bet viņš to jau zinaja.
Un tagad Tods bija beigts.
Ak svēta Dievmate, ko man darīt?
- Kas jus esat? strauji izšāvu vaicājumu.
- Kads, kas tevi novēro. I.abak nesarūgtini mani. Un pat nedomā pārkāpt noteikumus.
- Noteikumus? mana balss atkal ieguva to augsto, histērisko pieskaņu.
- Ja, Melanij, tu gaužam labi zini noteikumus. Piemeram, tu tīri labi zini, kas atgadīsies, ja tu musu mazaja spēlītē iesaistīsi policiju.
Man nebija ne jausmas, par ko viņš runa, tomēr netaisījos te vel ilgāk uzkavēties, lai to noskaidrotu. Tā viela strauji izrāvu savu roku, pirkstos sažņaugusi papīra spraudīti, un tieša trāpījumā ietriecu viņam seja. Biju jau sagatavojusies begt, bet nekur tālu netiku. Tapec, ka nolādētā spraudīte viņam neieduras. Sasodīts, viņš pat nenošķaudījās. Tikai smejas. Smējās un kratīja galvu, it ka es butu kaut kads jokains kucēns, kas izpilda cirka trikus.
Tas gan bija slikti. Pavisam, pavisam slikti.
- Tev bus daudz vairak jāpacenšas, ja gribi pastradat ko tadu, viņš teica, joprojām stingri turēdams mani aiz delma.
Un tieši šis pēdējais incidents aizmēza projām visas manas apņemšanas but ramai un paklausīgai. Gribu teikt, ka esmu gājusi pašaizsardzības kursos. Man vajadzēja but spējīgai tikt gala labak, neka man sanaca. Un tomēr, īsti pat neapdomajot, ko dani un kāpēc, un vai vispār bija laba doma, ko tadu izstrādāt, parāvu savu celi augšup un no visa speķa, cik vien spēju sakopot, ietriecu viņam pa olam.
Vīrieša ceļgali saļima, un viņš sašļucis pastreipuļoja mazliet sānis. Mana roka beidzot bija brīva.
Un es vairs lieki negaidīju. Metos begt.
9
MEMORANDS
NO: Arābalda Grimaldi
KAM: Tomasam Rierdonam, eskvairam
Labi, Tomas, tik tālu nu esam. Precīzāk sakot te nu tu esi. Ja lasi šo, tātad esmu nolicis karoti, nokampis vislielāko kumosu un devies pie visvarenākā Pentium procesora debesīs.
Kāda traģēdija, viņi teiks. Viņš bija tik jauns. Tik žilbinoši apdāvināts. Un viņiem būs taisnība.
Vienmēr esmu zinājis, ka nomiršu jauns. Tikpat labi, kā zināju, ka iemantošu pirmo miljardu, iekams man apritēs trīsdesmit. Es esmu īstais vīrs, Tomas. Atceries to. Es esmu. istais. Vīrs. Un pat nāve man to nevar atņemt. Paraugies. Un tu redzēsi. Grasos pierādīt pasaulei, ka varu izdarīt ko tādu, kas nevienam cilvēkam līdz šim nav izdevies: taisos realitāti veidot no fantāzijas. īsāk izsakoties, taisos spēlēt Dievu. Grasos novēzēt savu zizli un aizsūtīt aitas pie slaktera. Tik daudz mazu aitiņu lēkā pa manām spēļu pļavām… cik daudzas no viņām baidās tikt nokautas?
Būsi jau ticis skaidrībā, ka šī nav daļa no manas pēdējās vēlēšanās. Piedabūju tavu sekretāru, lai ieslēpj šo vēsti tavos papīros tieši mūsu pēdējās tikšanās laikā. (Lielisks puisis. Tiešām žēl par to zaudējumu.) Kas zina, cik ilgi manis uzrakstītais nogulēs te neatvērts, iekams tevi izsauks,
lai nolasītu manu pēdējo vēlēšanos. (Kaut gan, pieņemu ja reiz tu šo lasi, tātad ir jau skaidrs, tieši oik ilgi mans vēstījums gaidījis. Es, protams, esmu atļāvies būt gana aizmāršīgs.)
Esmu iedarbinājis dažus procesus. Pagrūdis bumbu, lai ripo. Esmu iespraudis kontaktdakšu.
Pirmajā brīdī, iespējams, tu nolemsi, ka neesmu pie pilna prāta, bet varu tev apliecināt, ka tomēr esmu. Mēdz teikt, starp ģēniju un vājprātīgo ir diezgan netverama robeža. Uzticies man, draugs. Neesmu pārkāpis šo robežu, kaut, iespējams, dažubrīd esmu pa to pat dejojis, prazdams sevi pasargāt no iekrišanas pilnīgā ārprāta tumsā.