Vai jucis cilvēks spētu kaut ko tik skaistu noorganizēt? Vai jebkurš, neizmantojot visu savu smadzeņu potenciālu, spētu iedarbināt tādus brīnumus, kā to esmu realizējis es? Domāju, ka nē.
Viss drīz notiks, mans draugs. Visu, ko neesmu paguvis paveikt, dzīvs būdams, paveikšu pēc nāves. Kā Džonijs Travolta saka filmā “Salauztā bulta”: “Vai nav labais?”
Visi komponenti ir savās vietās. Un visi iespējamie sa mezglojumi ir paredzēti. 2004. gada novembrī pat pamanījos notestēt vienu ciklu pārbaudei. Džeimija Teita. Viņa atteicās piedalīties manā spēlē. Tā bija kļūda. Esmu ņēmis vērā šo kļūdīšanos un tagad spēle, kādu to esmu iecerējis, notiks, turklāt saskaņā ar manis plānoto. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.
Redzi nu, mans draugs. Esmu to paveicis. Iznesis SIU ārā, reālajā pasaulē. Esmu to pārlicis no kibertelpas un piesaistījis reāliem cilvēkiem. īsta dzīve. Un īsta nāve.
Vai es jau neminēju, ka esmu sasodīti apdāvināts?
Un tagad, Tomas, par darījumu. Esmu arī tev iedalījis kādu lomu savā mazajā drāmā. Nelielu, bet ļoti svarīgu lomu.
Domāju, ka tu sadarbosies pat bez pamudinājuma, bet gadījumā, ja kļūdos, esmu spēris dažādus soļus, lai būtu pārliecināts, ka tev nebūs nekādas iespējas spēli apturēt vai iesaistīt tās apturēšanā kādas likumsargu varas insti
tūcijas. Javas meitas? Tava sieva? Ja mīli viņas, tu darbosies saskaņā ar manu plānu. No tevis es prasu tikai klusumu. Un, patiešām, kālab lai tu iebilstu? Ko tas tev dos? Nu jau esmu likumam nesasniedzams. Un tieši tāpat ir ar spēli.
Šī būs viena ellišķīga padarīšana. Kā es gribētu būt klāt un to pieredzēt'
Bet tagad, Tomas, lasi uzmanīgi, jo tas, ko teikšu, būs domāts tikai tavām acīm, un tad tu sapratīsi, ko īsti esmu nodomājis un ko turpināšu vadīt no bedres, sešas pēdas zem…
10
No manis nekāda dižā skrējēja nesanaca. Nekad neesmu pievērsusies ielu skrējienam veselības nolūkos vai vismaz skriešanai ka ladai; es pat nenodarbojos ar pilatem, tomēr no Toda dzīvokļa metos bēgšus tada atruma, ka olimpiskais sprinteris salidzinajuma ar mani paliktu kauna. No Toda dzīvokļa biju izskrējusi bez apaviem, tāpēc tagad manas basas kajas klupa un slīdēja uz ielas plātnēm, pēdas drīz vien saka smelgt, pastiprinājās sajūta, ka man sānos duras nokaitēti naži. Pat ņemot vērā šo negaidīto, bet tik ļoti nepieciešamo adrenalīna uzpludu organisma, nebija ne mazako cerību, ka viena skrejiena es spētu sasniegt majas.
Vel norikšoju paris kvartalu, kajas jau saka kļūt šļauganas ka makaroni, bet tad pamanīju tuvāko ieeju metro stacijā un metos taja. Veiksmīgi sagadijas, ka šis metro maršruts varēja mani aizvest māju virziena. Nonākusi uz. platformas, sabruku uz. izliekta plastmasas sola, kampu galoniem gaisu ar pavērtu muti, lai drīzāk atelstos.
Kad vagons, kurā iekāpu, beidzot izkustējās prom no platformas, saņemu visu atlikušo sparu, lai uzmanīgi nopētītu apkartni, nervu gali vai vibrēja no mežonīgam bailēm. Pamanīju stacijas apsargu un, pirmā instinkta vadīta, grasījos mesties pie ta pec palīdzības. Tomēr laikus nobremzēju. Ja nu ari viņš bija tepat? Ja nu slepkavnieks pamanītu mani sarunajamies ar policistu uzreiz pec tam, kad īpaši bija piekodinājis manis pašas laba neko tadu neuzsākt? Kadas drausmas vēl varēja atgadīties, pārkāpjot šo notei-
kurnu? Nodrebinājos un piesardzīgi palūkojos apkart, bīdāmās ieraudzīt, ka tumšās acis blenž tieši uz mani.
Tomēr šķita, ka neko bīstamu nemana. Vismaz nebija neviena, kas apdraudētu tieši mani. Es gan atri apguvu cinisku attieksmi… Tomēr apkart redzamie ļautiņi izskatījās visai nekaitīgi. Kads vīrietis un sieviete lietišķa stila kostīmos, izvilkuši savus plaukstdatorus, grasījas uzsākt darbu. Tūristi ar saviem muļķīgajiem fotoaparātiem un ielaminetam pilsētas kartēm. Tipiski bohemieši, kas, iespejams, dzīvoja turpat netālu ap stūri, manā kvartala. Parasta tauta, kas darbdienu vakaros pārvietojas ar metro, tieši tadi paši cilvēki, kādus biju ieradusi redzet ik ritu, kopš pirms veselas mūžības ievācos Manhetena.
Nekad iepriekš nebiju pievērsusi uzmanību šādiem ļaudīm, to ties tagad bažīgi nopētīju, pat vairakkart. Vai kads no klātesošajiem varētu strādāt kopa ar to izdzimteni, kas nogalēja Todu? Vai kads no viņiem man sekoja?
Notrīcēju un, kad vilciens iebrauca nakamaja pietura, mani parņema mežonīga velme mesties begt. Tiklīdz durvis atveras, nāvīgā skrejiena metos prom no vagona. Apkartejie ziņkāri raudzījās, bet man bija vienalga. Pie velna visu, gribēju nekavējoties tikt talu prom.
Cik izdevās pamanīt, man neviens nesekoja, vienīgi paris puišu zvaigajot nolūkojas mana trakaja skrējienā pa metro kāpnēm. Nokļuvusi līdz ielai, ātrumu nesamazināju, turpināju brāzties ka sprinta, un, kad beidzot sasniedzu savas majas, pēdas bija jēlas, plaušas kaisa, un likās, ka man dnzak draud nave no sirdstriekas neka slepkavības deļ.
Slepkavība.
Ak dievs, Tods!
Iesvelas sāpes, tas reizē ar atminam trapija tik sāpīgi ka kritiens ledus aukstā ūdenī. 1 īdz šim biju koncentrējusies pati uz savu glābiņu, tomēr tagad, kad beidzot biju tikusi mājas un mani apņēma manīgi droša pazīstamu lietu vide, realitāte visa skaudruma iekampa savus asos zobus manas apziņas pagaidu patvēruma.
Tods bija miris.
Viņš bija pilnīgi un galīgi miris, un nekas, ko es varētu teikt vai darīt, viņu neatsauks dzīve. Nebija neviena, pie ka es varētu
vērsties pec sapratnes ne kruķi, ne ari tas jukušais slepkava. Tods bija pagalam, viņa cerības un sapņi zaudējuši jebkādu jēgu vienas vienīgas lodes deļ.
Un šī lode bija domata ka brīdinājums man.
Kapec?
Nebija ne jausmas. Un šaja šausmu pilnajā diena lads notikumu pavērsiens mani biedeja vairak par visu.
11
Ja ši bulu normāla diena, es pamanītu, ka maja, kura es dzīvoju, ir mazliet atbaidoša patumšs apgaismojums, gaisā vedi netīkama smaka, kas rodas no vairakiem neiznestiem atkritumu maisiem; zaļpelekas sienas, kas zem putekļu un nosēdumu karlas patiesība sākotnēji bija baltas. Šodien mani nekas no ta nesatrauca. Šis bija manas majas. Paldies dievam, un par spīli tam, ka manas rokas drebeja un kuņģi zvalstijas nelāgs baiļu kamols, es ticēju, ka esmu paslepusies no tam briesmām, kas uzglūnēja ārpuse.
Bridi pastaveju sava priekšnama, veroties uz ārdurvīm, aiz, kuram draudēja melnas bailes. Biju aizšāvusi abas aizvirtņu bultas. Durvju lodziņu bija pārklājusi plāna nosēdumu kartiņa, norīvēju tajā mazu, tīru laukumiņu, pieplaku pie ta un nopētīju ielu, cik vien aile atklaja skatam. Neredzēju ne slepkavu, nedz ari kadu, ko atcerētos no brauciena metro.
Mans atvieglojums bija vai taustams, viss ķermenis sašļuka, it ka gaiss piepeši butu izlaists no pārdurtā balona. īsu mirkli mēģināju ļaut sev noticēt, ka ļaunakais ir garam un varbūt viss tomēr beigsies labi. īstenībā jau līdz galam tomēr nenoticēju, ka šīs šausmas ta vienkārši rimsies, tomēr, sasodīts, cik ļoti es alku pec mierpilna atrisinajuma!
Atvieglojums tomēr bija īslaicīgs, jo fakti palika nepielūdzami man vajadzēja kaut ko pasakt. Diemžēl smadzenes bija parak nogurušas, lai apjēgtu, ko tieši darīt. Pirmā doma, kas iešāvās prata, bija pieklauvet pie nama parrauga durvīm, bet ko lai es viņam saku? "Sveicināti, mister Hbematij! Kads apsēsts psihopāts nogalināja