manu bijušo mīlnieku, un tagad tas trakais apgalvo, ka pagaidam negrasas nogalināt ari mani, bet es viņam īsti neuzticos. Vai varat palīdzēt?" Nekādā gadījuma! Un ko gan butu pasacis nabaga misters Ebernatijs ar savu tuklo Santa Klausa punci, terpies ierastaja savalkataja pelekaja teniskreklā? Mani aizslavedams, vicinātu savu slotu un tualetes plunžeru ka smieklīgs Svētais Juris cīniņa ar puķi? Nez kāpēc man bija aizdomas, ka misteram Kbematijam diez ka nepadodas tēlot varoni. Pat ne uz to pusi. Bija radusies sveloša nepieciešamība pēc īsta varoņa tūdaļ un nekavējoties.
Kruķi…? Briesmonis piekodināja ar tiem nesazinaties, un metro stacija es šo aizliegumu ievēroju. Bet man nepieciešama palīdzība! Un, vai tad sliktie puiši allaž neiegalvo ko tamlīdzīgu iebiedēšanai? Ar to gribēju teikt, ka izdzimtenis, kas nogalinaja Todu, visticamak nevelejas tādejādi mani iedrošināt doties pie kaimiņiem pec palīdzības. Bet tieši to man vajadzētu darīt. Policijā man palīdzes, viņi mani aizsargas. Galu gala kam citam tad policija domata?
Pilnīgi pareizi. Ja, izlemts, kāpšu uz augšstavu, lai piezvanītu kruķiem, un…
Mani vecāki! Gandrīz jau biju atvieglota atslīgusi pret sienu, kad piepeši atcerejos, ka mani vecāki ir tikai dažas jūdzes atstatu ierasto 1500 jūdžu attaluma vieta. Nebija jēgas man vienai pašai doties uz policiju. Viņiem janak kopa ar mani un ari jatiek pasargātiem.
Noskaitījusi īsu lugšanu, atvazu mobilo tālruni, ta īsti pat necerēdama izdzirdēt matēs atbildi klausule. Vislabak, ja tevs pabužinatu manus matus, atkartotu, ka mīl mani un ka viņš sados pamatīgu sutu tam mērglim, kas uzdrošināsies darīt pari viņa mīļotajai meitiņai.
Reizumis mana māmulīte varēja izrādīties neciešama ka zobu sāpes, tomēr, izdzirdējusi skaidru aicinājumu ķerties klat un aizstavet, viņa bija neapturama. Gūstekņus neņema. Mamma noteikti apgalvotu, ka viss būs kartība un ka viņa visu nokārtos. Viņa man to iestāstītu, un es… noticētu.
Paturēju nospiestu 5. taustiņu, manā tālruni tas bija iekodēts ka atrais zvans uz mammas mobilo tālruni. Zvans atskanēja vienreiz, otrreiz, bet tad:
- Mobilu tālruņu adresāts, kam jus zvanāt, utradus ārpus uztveršanas zonas…
Sasodīts! Partraucu zvanu un mēģināju sastadīt teva tālruņa numuru. Kaut kada stulba autoatbildētāja ziņa.
Sudi, sudi, sudi!
Labi. Skaisti. Bija ieplānots, ka ap brokastu laiku male man piezvanīs. Visticamak, viņa to neizdarīs ari ap pusdienas laiku.
Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos. Man nesekoja, nepamanīju nevienu aizdomīgu personu, kam būtu nodoms mani nogalēt, un vel man bija plāns. Tiesa gan, nekāds dižais, un ari līdz vecākiem vel nebiju nonākusi. Tomēr tas bija labs sakums.
Velreiz parlaidu skatienu visai ielai, tad steidzos uz savu sestā stāva dzīvoklīti. Es ieslegšos un tad tālruni nospiedīšu savienojuma taustiņus 911. Izdzeršu paris vai pat trīs diētiskas kolas un sakšu gaidīt parādāmies kruķus. Cereju, kamēr tie bus klāt, pagušu tiktai atjegties, ka spēšu salikt kopa normāli saprotamus vārdus. Nu, vismaz, es iedomājos, ka ta varētu notikt.
Kad nokļuvu sava stava, nāsis iesitas cigarešu dūmu smaka. Maas kaimiņš pretējās durvis smeķe ka skurstenis, un viņa cigarešu dumu izgarojumi ir nokvēpinājuši Ieto paneļu apšuvumu netīkami dzeltenīgā toni. Gan Džena, gan es turam gaiteni kannu lizola, un nepaiet diena, kad mes to neizšļakstitu vestibila. Manuprāt, tada rīcība neko daudz pret smirdoņu nepalīdz, toties es zinu, ka ta kaitina kaimiņu, un tas tad patiesība ari ir musu galvenais noļuks.
Tāpēc ka šeit ir Ņujorka un tapec ka šis ir gana nolaists nams, durvis uz manu dzīvokli sargā divi papildu aizbīdņi un kartiga slēdzene. Tuvodamas durvīm, aizdomīgi ieklausījos, vai nesadzirdošu kadu svešu soļu troksni, tomēr kāpnes valdīja kapa klusums.
Tiklīdz durvis bija vaļa, metos iekša un sabruku uz sava dzīvokļa gndas. Nekad vel mūža nebiju jutusies tik laimīga, pārrodoties majas. Un nieks par to, ka dzīvoklis bija mazs ka kabatiņa, patiesība tas bija paša labakaja lieluma, lai spētu ierušināties un noslēpties no visas pasaules. Gribēju, lai mana mitekļa sienas ka kūniņas kokons norobežo mani no visa slikta, kas atradas ārpuse.
Paklausot ieradumam, noliecos, lai satvertu lizola kannu, un, kamēr mani pirksti aptvēra veso, gludo kannas rokturi, pielieku
sies ieveroju kada vīrieša enu, kas sakustējās mana virtuvē. Kuņģis aiz bailēm sažņaudzās, un es apjēdzu savu kļudu. Man vairs nekad dzīvē nevajadzeja nakt šurp. Viņš bija te. Nezinu ka, bet viņš bija pamanījies mani apsteigt.
Kad sveša cilvēka figūra pagriezās pret mani vēlreiz, es aiz šausmām iekliedzos.
12
- Ak tu nolādētais kuces dels! Ar šadu uzbrecienu Strikeram tieši seja trapija indīgs šķīdums, kas oda pec nezin kādiem augiem. Viņš iekliedzās, acis kaisa un asaras straumēm plūda par vaigiem. Vienalga, kas ta bija par sūdīgu šļuru, ko viņam uzšļaca, ta draņķiba koda ka maita.
-Jēzus Kristus, Melānij, kadu zampu tu man iegāzi acis?
I’al negaidi, ka viņa saks atbildēt. Ta vietā Melānija jau bija noskrējusi pusceļu pari visam vestibilam. Nolādēts, viņš laikam nobaidījis to meiteni līdz nāvei.
Divos lēcienos viņš bija ticis līdz ārdurvīm, bet viņa jau sasniedza izeju no vestibila. Skriedama viņa paraudzijas atpakaļ par plecu, acis milzīgas ka briedim, ko notvēruši tēmēklī, un tieši tikpat bēdīgas.
- Pie velna, Melanij, stāvi tačul viņš sauca, tomēr balss nebūt neskanēja tik mierīgi, ka viņš butu velejies. Un viss ta draņķa dēļ, ko viņa bija iešļākusi Stnkera sejā. Viņš saviebas, cīnoties pret sāpēm, cenšoties parvaldīt situāciju, un piespieda savu balsi skanēt mierinoši rami. Bus jau labi. Dieva deļ, esmu ieradies, lai tev palīdzētu. Vai tu rimsies begt?
Melānijā pat nedomaja apstaties. Gluži preteji. Strauji palielinot ātrumu skrējienā, viņa paklupa un sagrūda kaju uz gaiteņa grīdas seguma. Ak Kristus, tas bērns taču skrēja basam kajam! Dzirdot, ka viņa žēli iekliedzas par samežģīto potīti, Strikers sajuta vīrišķības uzpludus. Viņš taču bija ieradies, lai meiteni glābtu, bet la vieta visu padarījis vel ļaunaku. Nedrīkstēja pieļaut, lai
viņa tiek atpakaļ uz tam kapnem. Meitene pec iespejas atrak jadabu dzīvokli, drošība aiz, slēgtam durvīm. Drīz, pavisam drīz kads ieradīsies, lai šo sievieti nogalinātu, un viņš gribēja but drošs, ka ta nenotiks. Pat ja vajadzēs vilkt šo būtni aiz matiem, lai dabutu atpakaļ dzīvokli, viņš to darīs.
Jo daudz lahāk Strikers redzētu viņu līdz nāvei nobijušos, nevis nogalinātu. Viņam jau nācies redzēt vienu sievieti mirušu, tikai tapec, ka pats bija izrādījies pietiekami nevērīgs un nepratas to sievieti nosargat. Otrreiz Strikers tadu kļudu vairs nepieļaus.
Kad viņš sasniedza Melāniju, viņa centās piecelties, tomēr sabruka uz grīdas samežģītas kajas deļ, kad meģinaja nostaties uz abam kajam vienlaicīgi. Nokritusi uz muguras, viņa mēģināja atmuguriski ka krabis rāpties projām no svešā vīrieša.
- Dieva dēļ, Strikers atkartoja. Es netaisos tevi apdraudēt. Esmu ieradies, lai palīdzētu.
Tomēr Melānijas sejas izteiksme palika nemainīga. Taja vidēja tikai neuzticība un saltu baiļu izteiksme.
Viņš meģinaja velreiz. Neesmu laupitajs, neesmu zaglis vai izvarotajs. Uzlicies man. Neesmu nācis, lai darītu tev pari.
- Ej tu zini kur… Meļa nošņācās, un, kaut ari Strikers jutās neapmierināts par to, ka viņam netic, tomēr viņu sajūsmināja Melānijās drosme, izradot pretošanos. Tieši šis spars varētu ļaut viņai izdzīvot.