Выбрать главу

-   Paklau, es zinu, ka tev bail. Tu pārrodies majas, bet es esmu jau priekša, tava dzīvoklī, ko gan vēl tu varēji nodomāt? Bet es uztraucos, vai viņi jau nav tikuši tev klat, un ielauzos, lai uzzi­nātu, vai tu jau neesi nogalināta.

-    Ko? Viņas seja atspoguļojas pārsteigums. Tu šeit ielau­zies, jo… kas?

-   Domāju, ka esi cietusi uzbrukuma. Esmu šeit, lai palīdzētu tev. Es tikai gribēju…

-Ne. Viņa spītīgi partrauca, turpinot rāpties atmuguriski, tad pārmetās uz vedera un meģinaja mukt četrrāpus, un, neraugoties uz sāpošo potīti, pulējas pieslieties kajas. Sievietēm tiešam, šķiet, ir pauti, tas nu tiesa, bet Stnkers nebija tada noskaņojuma, lai no­dotos apbrīnai. Piesteidzies, viņš bez piepūles nogrūda sievieti atpakaļ uz grīdas.

-Melanij, nomierinies! Esmu te, lai…

-   Palīga! Kads, palīdziet man!

-   Dieva deļ, sieviete, esi taču klusa! Pārliecies viņai, Stnkers ar plaukstu aizspieda viņas muti, bez šaubam, nobiedēdams sie­vieti vēl vairak, bet vai tad viņam bija atlikusi cita izvēle? jebkura mirkli varēja uzrasties kads kaimiņš, un ko tad viņš sacītu?

Stnkers cieši raudzijas nobiedētajā seja, mēģinādams apjēgt, ka ieskaidrot Melanijai, ka ir viens no labajiem puišiem. Viņas zi­las acis bija plaši ieplestas. Tajas vidēja bailes. Un viņš ieraudzī­ja vēl ko izmisumu, padošanos? Tadu skatienu viņš jau agrak bija redzejis dažu vīriešu sejas, kad tiem kļuva skaidrs, ka nave ir nenovēršama. Viņš vairs nekad nevelejas ko tadu ieraudzīt un vismazak jau nu sievietes sejā.

Un tad Strīkers saprata. Kaut kas daudz briesmīgāks par sve­šinieku dzīvokli bija paguvis nobaidīt šo meiču. Kamēr viņš gai­dīja dzīvokli, viņa bijusi kaut kur Manhetena, cīnoties vai līdz nā­vei ar to mergli, kas gribēja meiteni nogalinat.

-   Notika kaut kas nelāgs, Stnkers bilda, tevi kads nāvīgi nobiedēja, un ne jau es.

Viņa joprojām palika pavisam sastingusi, skatiens parbiļa pilns. Viņš juta, ka muskuļos ielīst agrak nemanīts spēks. Viņš ne­var aizliegt kadam nelietim terorizēt vientuļas, neaizsargātas sie­vietes, un stulbakais, ka viņš nupat izdarījis gandrīz to pašu. To­mēr Strīkers bija nācis ar mērķi aizsargat šo sievieti, kaut ari viņiem abiem gadījies nelāgs sakums. Nav nekāds brīnums, ka šis okeāna dziļu tumši zilas acis bija baiļu pilnas, nevis lūkojās uz Strikeru ar cerībām.

Strīkers atstaja plaukstu uz Melānijās mutes, viņa elpoja strau­ji, caur degunu, ar plaukstas malu viņš sajuta sievietes dvašu. Stnkera acis ne uz mirkli nenovērsās, un viņš mēģināja aplēst, cik lielas pulēs vel būs nepieciešamas, lai pec iespejas atrak iedabū­tu meiteni atpakaļ dzīvokli. Es tagad noņemšu savu plaukstu. Apsoli man, ka nekliegsi.

Viņa tikai raudzījās pretī, acis bailēs ieplestas.

-   Paloki galvu, Melanij, ja piekriti.

Viņa pamaja, un vīrietis uzmanīgi noņēma plaukstu no viņas lupām, joprojām baiļodamies atkal izdzirdēt mežonīgos kliedzie­

nus. Tomēr viņa paklausīja, turpināja klusēt, ierāvusies sevi, ka­mēr viņš turēja sievieti pie zemes.

-   Mes piecelsimies un atgriezīsimies tava dzīvokli, lai beidzot varētu aprunaties.

-  Ne! Griezīgs čuksts. Melānijā atspiedās pret sienu, un Strikers saprata, ka bez cīniņa nepiedabūs viņu atgriezties dzīvokli.

Strikers dziļi ieelpoja. Nebija jau ta, ka viņš gribētu visā vai­not meiteni, tomēr, sasodīts, ka šī situācija krita uz nerviem! Viņš bija pildījis miesassarga pienākumus jau vismaz duci reižu, un darbs vienmēr bija saistīts ar tiešiem draudiem apsargājamā dzī­vībai. Strīkeram bija nācies sastapties ar terora draudiem, ar uzpustu ego un klaju stulbumu, bet vel ne reizi viņa apsargajamais subjekts tik klaji nebija ignorējis visas dotas instrukcijas dzīvības glabšanai, turklāt tikai tapec, ka baidijas no apsarga.

Pie velna visu! Strīkeram vajadzēja, lai Melānijā sadarbojas ar viņu, nevis cinas pretim.

-    Labi, Melanij, situācijā, šķiet, luk, kada. Es netaisos tev ne vismazakaja mera kaitēt. Faktiski esmu nolīgts, lai tev palīdzētu. Bet tu man pat negrasies noticēt, vai taisnība?

Viņa ar zobiem kodīja apakšlupu un īsi, gandrīz nemanāmi pakratīja galvu. Bet kustībai sekoja asaras.

-   Tada gadījuma nedomāju, ka man atlikusi cila izvēle, viņš paskaidroja. Vīrietis joprojām bija nometies viņai blakus uz grī­das un tagad izvilka savu šaujamo no ieroča maksts uz pleca. Me­lānijā šausmas asi ierava elpu, un viņš nekavējoties uzplaja plaukstu sievietes mutei, pirms viņa laida vaļa vel vienu bļāvie­nu. Stingri satvēris ieroci, Strīkers parbaudija drošinātāju un pa­sniedza to sievietei. Ņem, viņš piedavaja un soli atkapas. Strikers apzinājās, ka uzsācis bīstamu spēli, tomēr nemanīja citu izeju no šis situācijās. Bija nepieciešams, lai viņa notic un pec iespejas dnzak. Viņš bija izlēmis riskēt, paļaujoties uz to, ka Melānijā Preskota nebūs spējīga nošaut neapbruņotu cilvēku. Varbūt ievainot to, bet ne jau nogalinat pavisam.

-   Esmu atbruņots, sastapis viņas plati ieplesto izbrīnīto acu skatienu, viņš paskaidroja. Un ko gan tu, Melanij, talak darīsi? Tagad, kad tu esi ta, kas tur ieroci?

13

Velnišķīgi labs jautājums.

Man nemaz nepatīk ieroči, bet neesmu ari galīga idiote. Satve­ru šaujamo ar abam rokam un notēmēju tieši uz uzbrucēju. No­domāju, ka šis vīrietis ir vai nu ļoti drosmīgs, vai ari patiešam stulbs. Tā ka manas rokas stipri trīcēja, viņam viss varēja beigties ar pamatīgu caurumu pierē, pat ja es īpaši necenstos nospiest gaili.

-   Runa! pavēlēju.

Viņa skatiens aizslīdēja līdz ieejas durvīm. Varbūt labak to­mēr ieiesim dzīvokli.

-   Vai es izskatos pec muļķes? naidīgi atcirtu. Runā tūlīt. Un ja man nepatiks tas, ko tu teiksi, izsaukšu policistus. Izklausī­jās, ka runāju prātīgi, kaut gan īstenība biju nobijusies līdz nāvei. Iedomājos pat, vai neizsaukt policistus tuht, tomēr gandrīz nekavējoties atteicos no šas idejas. Viņš man uz mirkli bija piešķīris nelielu negaidītu parsvaru, tomēr nevarēja ignorēt to, ka šis vīrie­tis jau nu nemaz neizskatijas pec stulbeņa. Un bija pilnīgi skaidrs, ka viņam kaut kur tuvuma ir noslēpts vismaz vel viens ierocis, ko pec vajadzības varēja nekavējoties likt lieta, tikko es mēģinātu izdarīt kaut ko pārsteidzīgu.

-   Vai tu spele interneta speles?

Jaulajums bija tik negaidīts, ka vienu mirkli spēju tikai klu­sējot blenzt uz viņu. Tad saraucu pieri un nenoteikti pamaju.

-    ļā, dažreiz. Patiesību sakot, jāatzīstas, ka diezgan daudz laika esmu pavadījusi, spēlējot šadas speles. Pavadot tik ilgu

laiku pie datora, klejot pa kibertelpu bija ierastākā metode ka izklaidēties.

-   Speles ar vairakiem spelētājiem vienlaicīgi? Piemēram, ka SIU?

Joprojām tēmēju uz viņu ar ieroci, tomēr dzirdot šo vaicajumu, sajutu vairak ziņkāri neka bailes. Ja, atbildēju, vel arvien atce­rodamas rakstu, ko šorīt izlasīju Post izdevuma. Saka šķist, ka spē­lē, par kuru jau gadiem biju aizmirsusi, piepeši ir visur. Nospē­lēju SIU, tomēr kādreiz senāk to darīju.

-   Tad tu atceries, ka ta funkcionē?

-   Pietiekami labi.

-   Cik labi?

-   Kapec tu man to vaica?

-    Izklaide mani, pastasti par to, ka spēlēji, viņš piedāvā ja.

-   Spēlētāji visas pasaules malas piesledzas šai spelei un, ienā­kot tikla, saņem noteiktu uzdevumu vai nu but par mērķi, sar­gu vai slepkavu. Visi sacenšas par Manhetenas kiberversiju, visi izpilda attiecīgas lomas uzdevumus, ko spele paredz. Patiesība spele bija krietni sarežģītaka, neka es te skaidroju, un tieši taja slepas SIU speles spēks un pievilcība. Ši spele bija vienlaikus ne­ticami sarežģīta izpildē un skaista sava vienkāršībā pec būtības. Tomēr man šoreiz nenaca ne prata diskutēt ar šo vīrieti par spe­les plusiem un mīnusiem.