- Vai tas ir tavs profils?
Piekrītoši pamaju un neizpratni nomainīja dusmas. Ja. Daudz ļautiņu ievada kaudzēm personisku datu, kad aizpilda visādās tikla vietnes pieprasītos datus spolētājā profila izveidei. Tomēr SIU bija brīnišķīga spole tieši ar to, ka pārvērtā spolētājā intereses un aizraušanas neatminamas miklas, kas bija integretas ka konkrētie uzdevumi speles vide. Ja os butu parak daudz samelojusi par sevi, tad nespetu normāli paspēlēt. Un es biju tik naiva, ka izklāstīju visu patiesību, un pie ka tas mani ir novedis? Sadas atklatibas doļ gūstama gana barga maciba…
-Tam nevar but liela nozīme. Manu spēlētājas profilu bija jaizdzēš jau pirms vairakiem gadiem.
- Ari manējo pienācās izdzēst, viņš paskaidroja. Bet ta, redz, nenotika. Un nu mums nav izvēlēs. Melanij, mes esam iesaistīti šaja spole. Gribam to vai ne, bet mes jau spēlējam.
16
Nespēju mierīgi nosēdēt. Mēroju istabu soļiem, ieroci joprojām turot vienā roka. Mēģināju piespiest sevi rast kadu atrisinājumu un tikt skaidrība, kas īsti notiek. Galvā jau saka pulsēt tuvīno galvassapju radītie uzliesmojumi. Pulsācija atri vien pārvērtīsies ellišķīgas sāpes, man jau dedzinaja acis un gribēja sarieslies asaras. Tomēr mēģināju noliegt sev raudat; man tagad bija jasakopo viss gribasspēks un attapība, jo vel nekad d/ive nebiju nonākusi tadas briesmās.
Apsēdos divana stūri, tad atkal strauji pielecu kajas.
Kaut kur noteikti slepas kāds risinājums.
Atkorķēju diētiskās kolas pudeli, iemalkoju, bet tuht ari izspļāvu šķidrumu, būdama parak saspringusi, lai spētu kaut ko norit.
- Melanij?
- Klusē! uzšņācu. Vīrieša balss bija maiga, mierinoši klusa, toties es reaģēju tā, it ka viņš butu man uzkliedzis. Ievilku elpu un pūlējos nomierināties. Man nepieciešama minūte pārdomām.
Viņš lika mani miera, un par to domas iedevu viņam paris pluspunktu.
Pec vairakam dziļam ieelpām mēģināju velreiz apsēsties. Šoreiz novietojos pie maza galdiņa niecigaja telpas stūri, ko nekustama īpašuma aģents bija pārspīlēti nodēvējis par "ēdamtelpu" (tieši ta, kokainu ģīmi un neminstinoties). Labi, noteicu, mēģinot sakopot niecīgo sparu. Ļauj man izteikties tieši un atklati. Tu saņēmi ziņojumu, kam bija pievienots mans spēlētājas profils, un, to atvēris, tu nekavējoties brāzies uz manu dzīvokli, lai mani
aizstavetu? Piedod, ja man šķiet, ka tas skan vismaz neticami, ja ne smieklīgi.
Nebiju viņam vel ne varda minējusi par Todu, un ari viņš neizradija, ka šaja sakarība kaut ko zinātu. Noglabaju savas sēras mazliet dziļāk dvesele, nolēmusi ļaut tām vaļu velak; tagad Toda nave patiesība bija tikai vel viens informācijās fragments. Auksts, negrozāms fakts, kam bija nozīme tikai tad, ja mana juras kājniekā seja tas izsauktu kadu konkrētu izteiksmi. Ja es pateiktu par Todu, vai viņa seja piepeši paradītos vaina, pārsteigums vai bēdas? Nezinu. Mana drauga nave šobrīd bija tikai vel viens atminējuma gabaliņš lielaja mikla, kuru es grasījos atminēt, lai varbūt rastu iespeju glābt savu pēcpusi. Jutos nospiesta pie zemes.
Nedomāju, ka man butu bijusi liela izvele.
Juras kājnieks sēdēja pie virtuves letes, atvēris vel viena sodas dzēriena aizvakojumu. Pagaidam viņš nebija atbildējis uz manu jautājumu, bet es neteikšu priekša, ko no viņa gaidu. Pagaidam pavērosim, ko viņš pats izdomas pavēstīt.
Kad viņš pagriežas pret mani, sejas izteiksme bija uzmanīga, vīrietis izskatijas sasprindzināts, it ka butu pārmēru norūpējies. Jaatzist, tada sejas izteiksme neveicinaja manu uzticību viņam.
- Džeimija Teita, viņš teica. Vai pazīsti tadu vardu?
- Ne. Vai man vajadzētu?
- īsti nezinu. Pec visa la… Nepabeidzis sakāmo, viņš norāpās no bara ķebļa, papurinaja galvu, ļaujot man pašai minēt, ko viņš domājis ar "visu to". F.s tikai iedomājos, ka varbūt jusu ceļi ar Teitu ir kaut kad krustojušies.
Viņš pamaja uz datora pusi.
- Paraugies uz viņas profilu.
- Spēlētājās datos? Es taču nevaru piekļūt viņas spēlētājās profilam, kamēr mes neesam vienojušās ka dalībnieces vienotā spole. To sakot, saraucu pieri, jo man ienaca prata vel kada netikamaka doma. Un interesanti, kā kads cits varēja ielauzties un apskatīt manu profilu? Gribu teikt, nedomāju, ka SIU spēlē kads sūtījis reālu cilvēku mani nogalinat. No ša apgalvojuma pat sanaca smiekli, tomēr tas bija tads nervozs smiekliņš, kads man parasti raisas neparvarama stresa brīžos. Jāpieņem, ka man tiešam bija nopietns pamats justies pagalam nervozai. Es vel saprastu,
ka tādu paņēmienu varētu lietot realitātes šovos, lai padarītu tos galēji ekstrēmus, taču realitale datorspēlēs?
- Aizmirsti par tām spēlēm, viņš iebilda, pašūpojis galvu.
- Ne, nedomāju, ka aiz ša pasākuma slēpjas kads SIU ierindas spēlētājs. Toties varbūt kads, kas savulaik strādājis pie šis spēles izveides, gan ir pielicis roku. Vai varbūt kads ilglaicīgs spēlētājs nojucis, vai sācis ņemt spoli pārmēru nopietni.
- Bet lai kurš tas butu, viņš ir piekļuvis manam spolētājas profilam.
-Ja cilvēks pietiekami ilgu laiku spēlē, agri vai veļu izdodas apiet dažas aizsardzības sistēmas. Varbūt tas ir kads hakeris. Vai varbūt viņš savulaik spēlē ir bijis tavs pretinieks.
Man parskreja drebuļi, kad paraudzījos uz runātāju. 7u būtu varējis spolēt pret mani. Un tu ari varētu but pietiekami labs hakeris.
- Bet es neesmu. Un ari tu neesi pret mani spēlējusi.
Veros viņa, prāts bija ka izslaucīts. Ko tu gribēji teikt ar to, ka ari tavam profilam sen vajadzēja būt izdzēstam?
- Gribēju teikt, ka nekad neesmu spēlējis šo spoli. Fs tikai iereģistrēju sistēma savu profilu, bet ta ari to neaktivizeju, un, domāju, neaktīvus profilus agri vai vēlu nāktos izdzēst.
- Ja tu nekad neesi spēlējis, kapec tavi dati tomēr ir sistēma?
- Mans draugs bija kaislīgs spolētājs un reiz pierunāja ari mani piereģistrēties. Aizpildīju spolētājā profilu, tomor nekad neatradas gana brīva laika, lai uzspēlētu. Mani allaž, interesējušas īstas briesmas un apdraudējums realaja pasaule. Man nebija nekādas intereses kadu nogalinat vai ari ļaut, lai nogalina mani kaut kada intemeta vide.
-Ak ta… Nezināju, ko te lai piebilst. Vai man pavaicat viņam, ka ir karot pa īstam un ka viņš jūtas, izgājis dienestu? Aizdomājos, vai sēdēšana slēpni ir atstajusi viņa skatiena to noslēgtību, ko mirkļiem redzēju tur pavīdam, vai ari tada rakstura stingrība viņam piemitusi jau sen? Atskārtu, ka parak ilgi jau domāju par šo svešinieku, kuru es tik tikko pazīstu, l’rata mudžēja domas, intensīvi mēģināju apsvērt visus iespējamos un neiespējamos pavedienus, kas man varētu palīdzot izkļūt no šim lamatam. Tāda ir mana tipiskā reakcija uz stresu. Vienlaikus domāt
vairākos virzienos. Ļoti noderīgi, ja, piemēram, jakarto gala eksāmeni. Tomēr ne parak derīgi situācijā, kas apdraud manu pašas dzīvību.
Velreiz dziļi ieelpoju, pirms spert lauka tālāko sakāmo.
- Tu, šķiet, tīri labi pārzini SIU spēles nosacījumus?
Viņš noliedzoši papurinaja galvu. Ka jau teicu, mans draugs tiešam daudz, spēlēja, tāpēc pamatprincipus es pārzinu. Nav jau nekā grūta ieiet jebkura izklajlapa un izlasīt standartizētās atbildes uz biežāk uzdotajiem jautajumiem.
Tas jau izklausijas labak, tomēr tam visa bija an viena konkrēta neatbilstība. Bet ja tu neesi spēlētājs, ka tu varēji saņemt spēlētājiem domātu e-pasta vēstuli ar ziņojumu par iesaistīšanos un manu profilu?