- Sistēma bija izsutījusi šo vēsti uz manu ierasto e-pasta adresi. Mani sasniedza ziņojums, ka SIU spēlētāju saziņas centrāle gaida man adreseta vēstulē. Sākuma iedomājos, ka to sūtījis mans draugs, tāpēc uzklikšķināju tai, lai atvērtu un izlasītu. Pārējo tu jau zini.
Hs sāku viņam ticēt. Ne jau tik daudz, lai atzītos skaļi, ka ticu tam, ko viņš apgalvo, tomēr saku pārdomāt. Sāku parskatit savu negrozāmo viedokli par šā vīrieša neuzticamību, tomēr vel bija par agru likt visas kārtis galda. Pieradi to!
- Ko? Ka es stāstu taisnību? Ka es pats tevi neizvēlējos? Par atbildi piekrītoši pamaju. Spriedze starp mums kadu bridi bija teju vai taustama, un es jau saku bīties, ka viņš atteiksies jelko pierādīt vai apstiprinat. Un tā nebūtu man labvēlīga atbilde. Mums abiem. Mans zinātnieces prāts prasīja skaidrus un neapgāžamus pierādījumus. Citādi man butu viņam, sasodīts, jatic tikai tapec, ka viņš šķiet tik izskatīgs, labdabīgs un uzticams puisis.
- Labi, sarunats, viņš beidzot atbildēja, un es uztveru viņa raidīto skatu datora virziena. Noradījis uz datoru, viņš atgadinaja: Džeimija Teita, atceries par tadu?
- Jā, un kas tad ir ar viņu?
-Uzmekle viņu ar kadu no pārlūkprogrammām.
Biju spiesta to darīt, kaut ari grasījos paust visādus iebildumus. Galu gala es tadu sievieti nepazīstu un man nav ne mazākas jausmas, kas viņai varētu but kopīgs ar mani vai Toda navi,
taču juras kājniekā sejas izteiksme bija pietiekami barga, lai es nolemtu, ka nav īstais laiks strīdoties. Paņēmusi ieroci, atgriezos pie datora. Jau pec minūtes es raudzījos uz adrešu sarakstu, kas visas noradīja uz vardu Džeimija Teita.
- Pamēģini, piemēram, šo, viņš ekrana paradīja, pieliecies man tuvāk. Uzklikšķināju noradītajai saiknei un atveras raksts:
2004. gada 18. novembri
Bruklina, Ņujorkā. Vakar pēcpusdienā trīsdesmit astoņus gadus veca Džeimija Teita tika atrasta nogalina la viņas Bruklinheitas afiartamentos. leitu, izdevniecības Machismo redaktori, atrada kādreizējais juras kājnieku majors Meiju Strikers. Kaut ari Stnkers atteicas no jelkādiem komentāriem, izmeklēšanai tuvi avoti vesta, ka juras kājnieks saņēmis ziņu par Teitas navi ar interneta starpniecību. Presei nel)ija pieejamas sikakas notikuma detaļas, tomēr tie fiaši avoti var apstiprinat, ka Stnkers netika aizturēts uz aizdomu pamata par Teitas nogalinašanu.
Raksts talak vel turpinājās, tomēr man bija gana. Negribēju vairak turpināt lasīt. Man metas reize karsti un auksti; kad mēģināju paņemt tasi kafijas, ta izkrita man no pirkstiem, un keramikas krūzīte sašķīda uz koka grīdas seguma.
Koncentrējos sistemātiskām ieelpām un izelpām un, kad beidzot biju atkal atguvusi kontroli par savu ķermeni, pagriezos un ieskatījos vīrieša seja. Ka tevi sauc? vaicaju gandrīz čukstus, no sasprindzinājuma nespēju parunat skaļak.
- Stnkers, viņš atbildēja. līsmu Metju Stnkers.
17
- Viņi tevi neaizturēja ka ai/domās turēto, iebildu.
Viņš piekrītot pamāja.
- Bet viņi varēja kļūdīties.
- Viņi nekļūdījās.
Turpināju viņa raudzīties.
-Ja es butu to sievieti nogalinajis, vai es tev radītu rakstu par šo atgadījumu?
Varbūt. Varbūt ja, un varbūt ne. Nebiju pārliecinātā. Mazliet piešķiebusi galvu, cieši noraudzījos viņa: Vai par Teitu tu ari saņēmi priekšapmaksu?
Redzot viņa sejas izteiksmi, ari jus noprastu, ka mans minējums bija trāpījis ka naglai uz galvas. ja… viņš atteica. Ari divdesmit stabus.
-Un?
- Un viņa tik un ta gaja boja. Viņš vārdus gandrīz izkliedza.
- Tik daudz, viegli nopelnītas naudas izgrūsts vēja!
- Nolāpīts, Striker! Gribi, lai es tev noticu? Nu tad izstāsti man beidzot patiesību.
- Patiesību? Hs nepakustināju ne pirksta viņas laba. Jo visu laiku domāju, ka tas ir kads gaužam stulbs joks, kaut kada perversa shēma, kas nogājusi greizi. Un es vel ilgi cerēju, ka tā ari bus. Ilgu laiku domāju kads ir pilnīgi sagājis sviesta, tomēr, kad pārliecinājos, cik ļoti pec zinama laika saņemu ziņu, kas apstiprinaja, ka mans apsargajamais objekts ir novākts. Miris. Tad gan es steidzos, lai samekletu šo nelaimīgo… un atradu jau par veļu.
Nolēmu izlikties, ka nemanu viņa sāpes, un piespiedu sevi fokusēt uzmanību uz ko citu. Nauda. Ka bija ar to? uzstājīgi turpināju izvaicat.
- Naudas vairs nav. Man ierakumos palika čomi, labi draugi, kas tur ari tika nogalinati. Viņiem bija atraitnes, bemi. Skatiens, ko viņš man uzmeta, bija nožēlas pilns. Varbūt man šķita, ka tādejādi es par savu kļūdu kaut nedaudz bušu norēķinajies.
Strauji ieelpoju un pamaju. Viņa sāpes bija teju vai taustamas, un mana apņēmība iztaujai saka izplēnēt. Man vairs nebija ko piebilst.
- Tu vaicaji, kapec es tā piepeši atdrazos glābt tevi, redzi Teitas deļ. Jo es nesteidzos pie Džeimijas, kad biju tur vajadzīgs. Es nezināju, ka tas ir tik nopietni. Bet, kad ierados, bija jau par vēlu. Metjū nolaida acis, un, kad atkal paraudzijas mani, pamanīju, ka viņš ir teraudcietas apņēmības pilns šoreiz nezaudēt. Jā, tagad es beidzot saku ticēt šim cilvēkam. Vel vairak biju pateicīga, ka tieši viņš ir mana pusē.
Pasniedzos tuvāk, lai saņemtu viņa roku, sajūtot pārliecību, ka esmu izvēlējusies pareizi. Strikera plauksta bija raupja, rokas lielas, stipras un uzticamas. īstas cmitaja rokas, un tieši cmitajs man tagad bija vairak neka vajadzīgs. Paldies tev! nočukstēju. Un tad, ak, sasodīts, tad es saku nevaidami raudat.
Vīrietis nometas mana priekšā ceļos un Java, lai atbalstos uz viņa pleca. Ieraususies krēsla, ļāvu sevi mierināt, kamēr raudaju. Raudāju no bailēm, bedam un izmisuma. Raudaju par Todu un visu, ko viņam nacas zaudēt. Raudaju par sevi un par visu, ko varbūt bus jāzaude man. Un raudāju ari par šo viru, kurš kadu iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ bija uzradies mana tuvuma, lai mēģinātu man palīdzēt.
Neatminos, cik ilgi raudaju, pietiekami ilgi, lai sajustu, ka nespeju nemaz vairs pārstāt raudat. Elsas parauga aizžņaugtas skaļas žagas, tas bija gana mokoši un sāpīgi. Kad nespēju rimties žagoties, viņš aiztraucas pie izlietnes un atgriežas ar glāzi ūdens. Sāds žests pats par sevi neko daudz nenozimeja, bet man šajā sakapinataja atmosfēra pat tads likās bezgala laipns un sirsnīgs, un nolādētās asaras teju vai atsāka atkal ritēt.
Iedzēru vienu malciņu, meģinadama nomierināt satrauktās elsas un atgul kontroli par savu ķermeni, reize sajuzdama pateicību par atbalstu un piedevām ari kaunoties, ka biju viņa klātbūtne ļāvusi vaļu tadam emocijām.
- Vai Džeimija spēlēja S1U? vaicaju, kad beidzot biju droša, ka mana balss skanēs kaut cik normāli.
- Ja, spēlēja.
- Kapec viņu nogalināja?
- Nezinu, bet varu mēģināt uzminēt.
- Uzminēt? parvaicaju.
- Ja, varbūt tāpēc, ka viņa atteicas spelet .«5b spēli.
Apdomāju faktu, ka Tods bija saburzījis un izmetis šifrēto vēstuli. Ko īsti tu ar to gribi teikt? Tīšam uzdevu jautajumu lēnam un uzmanīgi. Biju diezgan pārliecinātā, kadu atbildi tūdaļ izdzirdēšu. Tomēr, kamēr ta nebija pateikta skaļi, varēju izlikties, ka neka tada nav.
- Kads nolēmis spēli ar visiem tas noteikumiem pārcelt realitatē, uz. ielas. Nezinu, ka tas iespejams. Nezinu arī, kapec. Tomēr esmu sasodīti drošs, ka nojaušu, kurš to paveica. Kurš nogalinaja viņu. Viņš sarauca pieri. Drīzāk, kurš bija nolīgtais slepkava.