- Ka tu vari zināt, ka viņa butu atteikusies piedalīties spēlē?
- Policija uzgaja viņas dzīvokli zīmīti, kas bija saburzīta un iemesta papīrgroza. Tā bija kodēta vēstulē. Policisti to paradīja ari man, cerība, ka es to pazīšu un kaut ko izradīšu, ja butu pats to uzrakstījis.
- Kas taja bija teikts?
- Toreiz es to nesapratu, bet velak uzzināju. Policija vēl kadu laiciņu pētīja visus apstakļus, tomēr drīz vien norakstīja šo negadījumu ka neatrisināmu. Budžets ir ierobežots, visi detektīvizmekletaji ir nokrāvušies ar lietam pāri galvai. Redzot, ka policijas meklējumi nekur neved, nolēmu mazliet papētīt pats uz savu roku. Viens no detektīviem man slepus iedeva saburzītas vēstules kserokopiju, un man bija gana daudz laika izpētīt, kas taja iekodēts.
Man velreiz uzmācās bažu vilnis. Ar ko īsti tu nodarbojies, ja kriminalizmcklešanas detektīvi skraida apkārt, izpildot tavus lugumus? Vai varbūt pret izbijušiem juras kājniekiem visi izturas tieši ta?
Muskuļi Strikera žokli noraustījās, un es sapratu, ka viņš man neko tuvāk nepaskaidros.
- Vai tam ir kada nozīme, ar ko es nodarbojos?
Labi, tads šerpums mani uzreiz, atsēdina ja. Tas bija pat vel noraidošāk neka māksloti mierīga un klusa balsi izteikts jautajums.
- Pie velna, ja! atcirtu. Tu piepeši uzrodies mana dzīvokli un paziņo, ka esi ieradies, lai mani aizsargātu. Un piedevām vel tu paskaidro, ka esi vainojams kadas citas sievietes nave…
Viņš, to dzirdot, saviebās no netīksmes, bet es jau biju ta aizrāvusies, ka nebiju apturama. Un ne, nemaz neceriet, ka izjutu kaut mazako vainas apziņu. Galu gala runa bija par manu vienīgo dzīvi, par manu kailo dzīvību.
- Un ta, es nerimos, gribu skaidri un gaiši zināt, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka man tev jāuzticas? Principā tu vairs neatrodies valsts dienesta, nekalpo Dievam un Dzimtajai zemei. Vai varbūt tu joprojām esi retajas lepno un neuzveicamo rindās?
-Saņemu dienesta atvaļināšanās dokumentus jau pirms trim gadiem. Viņa balss, to paužot, no sasprindzinājuma bija teju vai griezīga. Godpilni nokalpots dienests, ja tu vēlētos uzklausīt sīkāku raksturojumu.
- Un ka tas izvērties tagad? Visu dienu nebiju guvusi virsroku neviena jautajuma. Negrasījos to tā atstat.
- Pedeja laika strādāju privātā apsardzes firmā. I igumdarba.
Labi atminējos šaujamo, kas viņam bija pleca maksti, un noteikti kaut kur paslēpts ari otrs tads ierocis. Kas īsti tas par darbu?
Viņš paraudzījās mani ar ciešu un drumu skatienu.
- Precīzāk izsakoties, privātā biznesa struktura; un, ja vel precīzāk, tev tur nav ko ba/.l savu degunu.
Iespējams, ka izjūtas tik tikko manami atspoguļojās mana seja, jo, lai apturētu manus nenovēršamos runas pludus, viņš ar valdonīgu žestu pacēla roku, apklusinot visus iespējamos iebildumus.
- Pie reizes tas nozīmē, ka esmu vairak neka ideāli kvalificēts, lai apsargatu tadu ka tu. Un ja šeit pieminam Džeimiju Teitu… viņš uz mirkli apklusa, ēna parslideja sejai, jutos sasodīti vainīgs, ka laikus pienācīgi nenovērtēju viņas apdraudējumu.
To teikdams, viņš sapurināja galvu ka cilvēks, kas visiem speķiem pūlas aizgaiņāt miegu. Sacīsim ta tu vari justies pieliekami droši, jo otrreiz es vairs nepieļaušu tādu kļudu ka ar Teitu.
Man jau uz lupām bija gana sarkastiska atbilde, tomēr neticama kārtā izdevās savaldīt meli un neko nepateikt. Jo es gribēju, lai šis puisis stajas mana pusē. Un talab bija gudrāk viņu nemitīgi neaizvainot. Vai ari ar savu dabas doto kašķigumu nepasūtīt ellē rata.
Lēnām, nesasteidzot, domīgi pamaju ar galvu, ļaujot lietai atrisināties. Labi, visbeidzot piekritu. Vai tev joprojām tā ir? Hs domāju Teitas zīmītes kopija?
- Sadedzināju. Bet pirms tam es to izlasīju. Tu varētu uzminēt, kas taja bija rakstīts. Viņš raudzījās man tieši acis, un es mazlietiņ sagumu zem tik cieša skatiena.
Jau veru muti kartējam iebildumam, kad apjēdzu kakls galīgi izkaltis. Nacas iedzert malciņu ūdens. Spele vai mirsti! minēju.
Viņa acis mazliet samiedzas, bet tas ilga tikai īsu acumirkli, neka citādi viņš neļava nojaust, ka pazīst šos vārdus. Labi, Melanij, viņš apņēmīgi teica, beidzot pienācis laiks, lai tu man godīgi izstāstītu, kas ar tevi šodien īsti notika.
18
Melānijā uzreiz nebija gatava atbildēt, un viņš ari nespieda. Viņai vel bija nepieciešams mazliet laika, lai saņemtos. Lai tiktu gala ar savam baiļu izjutām un iemācītos viņam uzticeties. Lai beidzot saprastu, ka Stnkers var viņai palīdzēt. Viņa palīdzība nekur nederēja, ja viņam neuzticējās. Vai pareizāk sakot, viņš tik un ta sļvtu palīdzēt. Pie velna, viņš bija apņēmies nosargāt šo meiteni, vienalga, vai viņa pati to gribētu vai ne.
Atlika tikai ceret, ka Melānija grib, lai viņš palīdzētu. Tieši sadarbība butu pats labakais šada situācija.
Viņa velreiz. cieši paraudzījās uz Stnkeru, acis joprojām vīdot bailēm, un viņš vēlreiz izjuta nebijušu speķu un apņēmības pieplūdumu.
- Piekritu, Meļa teica. Gribi dzirdēt, ko varu pastāstīt? Luk, klausies! Un viņa izstāstīja. Kā pavisam negaidot saskrējusies ar savu bijušo mīļāko. Par svešādā sutijuma saņemšanu parka. Kā viņa pagajušo vakaru ieradās puiša majas. Ka iztulkoja kodēto vēstījumu, ka saburzīja un izmeta kaitinošo sutijumu atkritumos. Biju pārbijusies ka diegs, viņa atziņas, un Tods vel mani mierinaja. Melānijās vaigos ielija mazliet sārtuma. Mums bija viena otra nesaprašanās, tomēr kopuma satikam tīri labi.
- Turpini, viņš mudināja.
Melānijā aplaizīja lupas, pulēdamas neskatīties uz savu klausītāju, kamēr izstastija, ka atradusi Toda nedzīvo ķermeni un ka taisna ceļā ieskrejusi slepkavam tieši rokas. Biju tik šausmīgi
pārbijusies. Biju pilnīgi pārliecinātā, ka viņš ari mani nogalinās. Un tad, mukdama mājās, uzskrēju virsu tev.
- Un es tevi parbaidiju vel vairak.
- Sasodīts, ja! viņa strauji atzinās. Tu taču biji ielauzies mana dzīvokli.
Metju atkal pacēla roku, lai apklusinatu nakamos runas pludus, rēķinādamies, ka viņa var pagalam pārskaisties un izmest viņu ara, iekams abi tiek skaidrībā, tomēr vairs nebija palicis laika nekādām garam runām.
- Un tu biji ieradies, lai mani sargatu. Šoreiz viņa to pateica jau mierīgāk.
- Mani nolīga, lai es apsargatu.
- Un tomēr, kāpēc mira Džeimija, bet es vel ne?
- Nezinu. Varbūt darbojas cits slepkava?
Viņa rūgti pavīpsnaja. Kāds atvieglojums apzinaties, ka tik viegli nolīgt darbam paris slepkavu, kuru mērķis ir nevainīgi studenti…
- Pamēģini ievietot sludinājumu Soldierof Fortune, un būsi pārsteigtā, kas tik neuzradīsies.
- ''Pati bistamaka spele", viņa citēja. Vienu reizi esmu skatījusies šo raidījumu. Man gan ta diez ko nepatika. Viņu skatieni sastapas, un Stnkers bija pārsteigts par smaida un humora atblazmu, kas vidēja aiz baiļu pārņemtas sejiņas. Un šodienas notikumu konteksta man tas raidījums pat ļoti nepatīk.
- Man ari nē.
Viņa sarauca pieri, apdomājoties. Varētu but tas pats slepkava. Varbūt policija viņu ir palaidusi garam. Varbūt nemaz nevar atrast. Nevar vienkārši izsekot.
- Ne jau par to ir runa. Iepriekš noskaidroju, kāda tur situācijā. I ,ieta ir pilnība slēgta.
- lespejams, ka pēc pedējiem notikumiem ar mani ir vērts šo lietu atjaunot?
- Tu jau esi notikumu virpuli. Varbūt grasies sazinaties ar policiju?
Melānijas piere sāpes jau pulsēja, paraugoties uz viņas sejas izteiksmi, varētu nodomāt, ka Stnkers pieprasījis glāzi benzīna