ar ledu. Man sak likties, ka tu sava iepriekšējā līgumdarba esi palaidis garam dažus svarīgus noteikumus, viņa piebilda.
Viņš izskatījās pārsteigts, tomēr pieprasīja turpināt.
- Tad pastasti, ko tieši?
-Ziņas piegādātājs par to jau bndinaja. Tagad, kad zinu, par kadu spēli ir runa, viss nostājās savas vietās. I .ai saņemtos, sieviete dziļi ieelpoja, bija redzams, ka trīc viņas rokas. Melānijā sakļava tas tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Spēlēs allaž ņem dalību kadi varas pārstāvju teli parasti tie ir kruķi, kads no ITB, vienalga, kaut kadi tamlīdzīgi personāži. Ja ļoti nepieciešams, ari viņiem var lugt palīdzību, un, ja spēlētājs ta rīkojas, reizem pat izdodas pārlekt uz augstaku līmeni. Tomēr tādiem kontaktiem ir noteikta cena. Ikviens Mērķis, kas jelkādā veida sazinās ar likumīgās varas pārstāvjiem, zaudē savu Sargu. Pieleca?
Viņam pieleca gan. Ja viņa sazinātos ar kadu kruķi, slepkava izslēgtu no spēles Strikeru. Vai vismaz pulētos to izdarīt.
-Tā ka pat nedomā! Melānijā cieši noteica.
Abu skatieni atkal sastapas, un viņa pūlējās izlasīt puiša skatiena gaidīto atbildi. Ko nedomāt?
- Pat neceri, ka saukšu kartības sargus. No vienas puses, slepkavnieks man aizliedza, un pec pedejiem notikumiem man jatic, ka ta bija nopietni domata pavēle. Katra ziņa negrasos tik drīz upurēt tavu klātbūtni sava tuvuma.
- Es pats zinu, ka pasargāt savu pakaļu. Nebija gluži patiesība, mazliet samelots. Viņš bija labs profesionālis, tomēr ari viņam nebūtu pa spēkam aizturēt snaipera lodi, ja ta piepeši nāktu no kada neparedzama nostūra.
- Var jau būt. Viņa nebija noskaņota talak strīdēties. Bet tad man butu neciešama vainas apziņa. Tods jau ir miris. Zinu, ka la nebija mana vaina, tomēr nepavisam negribētu, lai ari lavas asinis butu uz manas sirdsapziņas.
Viņa pasteidzās turpināt savu domu, iekams Strikers paguva iestarpinat kaut vārdiņu. Turklāt, ja slepkava novāc tevi, es palieku pavisam viena un neaizsargata. To sakot, viņas acis satumsa no drūma, sarkastiska humora noskaņas. Un, ja es iesaistos un spēlēju pēc noteikumiem, man drīz vien bus klat nenovēršama kompānija.
- Zinu, viņš atteica, uzmanīgi saņēmis Melānijas roku, un maigi saspieda viņas plaukstu. Turēšos pie tevis ka pielīmēts, Mel! Veikli aplicis roku viņai ap pleciem, viņš piekļava sievieti sev klat, tomēr rēķinādamies, ka var sekot atraidījums un viņa var atgrūst, lai nepieļautu, ka tiek pārkāptā vistuvākā personīgā robeža. Bet viņa nenoraidīja. Melānijā jau zināja, kads ir speķu samērs, un viņš negrasījās viņai neko samelot. Nodrošināt ērtības ja. Bet melot nekādā gadījumā.
Tā viņi nosēdēja kadu ramu bridi, līdz Melānijā atkal ierunājās, šoreiz tik klusā balsi, ka viņam bija japieliecas tuvāk, lai saklausītu, ko viņa saka. Nedomāju, ka Tods jelkad dzīvē butu spēlējis SIU. Kāpēc viņiem bija janogalina tads cilvēks?
- Nezinu.
Par viņas vaigu noritēja asara, un Stnkeram nācās krietni vien nocietināt sevi, lai nepasniegtos to noslaucīt. Es skaļi pateicu, ka atsakos spelet. Pat saburzīju un izmetu atkritumos viņu šifrēto sūtījumu. Tieši tapat izdarīja Džeimija Teita. Bet ka tas nakas, ka esmu joprojām dzīva, bet viņa mirusi?
- Varbūt spēlēt pret Džeimiju viņam pietrūka karotas jautrības?
Melānijā atravas no Stnkera un uzlukoja viņu tieši seja, piere koncentrējoties bija saraukta rievās. Ko tu ar to gribi teikt?
- Viņa bija medījums. Tapat ka tu, viņš skaidroja. Tieši medību azarta deļ šis lips pieslēdzās spelei. Medības un ari naudas summa balva.
- Tatad slepkava atskārta, ka nogalinajis Džeimiju un spele parak atri apravusies? Un mana gadījuma viņš nolēma, ka japamēģina papildu izaicinājums, vai ta?
-Tie ir tikai minējumi.
- Mums nepieciešams tas sūtītais ziņojums. To pateikusi, viņa pievēra acis, tad plati atvēra un teica jau enerģiskāk: Taja noteikti ir kas vairak. Ta nav tikai bezjēdzīga vardu spēle. Domāju, ka la ir kada norāde.
- Labi, mums ir sutijuma teksts, viņš piekrita.
- l'as atrodas l'oda majas. Viņas balss bija kļuvusi neizteiksmīga no šausmam, pat nenācās minēt, ka vairak par visu viņa baidas atgriezties taja dzīvoklī.
Viņš vēlreiz saņēma Melānijās roku un mirkli jutās pat mazliet pārsteigts, ka viņa to neatrava. Zinu, cik ļoti tu to nevelies. Bet mums nav citas izvēlēs.
- Saprotu. Tieši ka taja nolādētajā sutijuma bija teikts: spēlē vai mirsti! Viņu skatieni sastapas, Melānijās acis šoreiz vidēja tikai auksta apņemšanās. Izskatas, ka es iesaistos šaja spele.
19
Strikers mus ai/veda uz l'oda dzīvokli. (Neprasiet man, ka tas notika vai ka viņš to paveica.) Kad nokļuvām tur, ilgi nespeju saņemties, lai sekotu Strikeram dzīvokli. Mokoši un baisi bija ari vienatne dirnēt vestibila, tapec es vismaz iegāju aiz durvīm un, atspiedusi muguru pret sienu, gaidīju, kamēr Strikers parvares atlikušo attālumu līdz divanam.
Jau taja paša bridi, kad Strikers pacēla palagu, sapratu kaut kas galīgi nogājis greizi. Kad viņš vaicājot atskatījās uz mani, gandrīz vai nojautu, kas viņam bus sakams.
- Toda te vairs nav. Palagi ir tīri. Kads ir uzkopis šo dzīvokli, vai ari mēs esam pamatīgi izmuļķoti.
Steidzos pari istabai līdz atkritumu grozam, bet saburzītās zīmītes tur vairs nebija. Nekur nemetājās ari manis aprakstīta ediena kārbiņā ar atšifrējumu. Vēlreiz palūkojos atkritumu grozā. Nebija neka. Mums neveicas.
Situācijā saka šķist sirreālā, un kada manis daļa piepeši pat sailgojas, kaut Tods tūdaļ iesoļotu pa dzīvojamas istabas durvīm un pieprasītu paskaidrot, kas, pie velna, te notiek.
Ludzu, ludzu, ludzu, ļauj viņam tūdaļ ienākt…
Protams, ka viņš nenaca. Sapratu to pavisam skaidri, un realitate ietriecas mani ar atskurbinoši skaudru bliezienu. Mirkli pat pieturejos pie virtuves krēsla, lai nezaudētu elpu. Nacas nogaidīt, iekams sakopoju speķus un drosmi turpināt.
- Vai ar tevi viss kartība?
- Ir bijis ari labak.
- Taisamies prom no šejienes.
Doma man patika. Un tomēr pirms ļaušanas kardinajumam begt man bija kas paveicams. D/iļi ievilku elpu un apvērsu dīvānu, lai paraudzītos zem ta. Pats par sevi saprotams, ka manas drēbēs un jauniegutas sarkanas Zivenši kurpes mētājās laja paša nekartigaja jūklī, kada biju tas pametusi iepriekšeja nakti, kad mīlējāmies ar Todu. Paķeru tas un sekoju Stnkeram, kas jau bija devies leja, uz ielu. Novēroju apkarini, kamēr viņš raudzīja apstadinat kadu taksometru. Noslēpumaino ziņnesi gan nekur nemanīja, un īsti nezinu, vai tas man lika sajusties labak vai tieši sliktāk.
Skaidri apzinājos, ka biju galīgi pārgurusi. Ar atvieglojuma sajutu atslīgu taksometra sēdekli, un, kad Strikers aplika roku man ap pleciem, piebilstot, lai atslabinos un atpūšos, es pat nestrīdējos. Bija tīri patīkami izbaudīt viņa klātbūtni, un vel man patika apziņa, ka mani kads apņemies aizsargat. l ai ari nepazinu šo vīrieti pietiekami ilgi un labi, faktiski nemaz, tomēr biju pateicīga, ka nenācās visu paveikt vienai.
Viņš smaržoja pec drošības, pec ziepēm un veļas mīkstināšanas līdzekļa, un laikam pirmo reizi, kopš guļvieta uzgāju nogalināto Todu, es beidzot atslābinājos. Pieveru acis un iekritu taja pusmiega pusnomodā, kura medz nonākt parak slikti vedinātu taksometru pasažieri, kam jabrauc automašīnas ar sabojalu gaisa kondicionētāju.
Diemžēl iežūžojošais brauciens, kas sniedza nelielu aizmirstību, drīz vien bija gala, un mēs attapamies mana nama priekša. Sajutu, ka esam klat, īsu mirkli, pirms Strikers saka mani modināt. Tads ka Manhetenas vietejo reflekss, atskarst, ka esi nonācis ceļamerķi, kaut vai pec taksometra motora skaņas, kas sasniedz jebkura nomiedzi.