Strīkers samaksaja šoferim, un mes iesteidzamies eka. Tikko ka grasijamies doties augšup pa kapnem, pamanīju aploksni, kas rēgojas iebāztā sprauga starp manu vestuļkastiti un blakus esošo 4H kastīti. Ta bija vietiņa, kura ari I'.bernatija kungs mēdza atstat man domātos rēķinus par iekavētiem īres paradiem.
- Stnker…
Izdzirdis manu balsi, ari viņš pagriežas un paskatijas turp, kur es raudzījos nenovērsdamas, drošu soli devas pie pastkastītēm
un paņēma aploksni. Pat no tālienes varēju saskatīt, ka šķērsam uz aploksnes kārtīgiem burtiem uzdrukāts mans vārds. Viņš pasniedza man aploksni, un, ar rādītājpirkstu atplēsusi aploksnes malu, atveru sūtījumu. Ielūkojos aploksne, l'ikai viena zīmīte. Spēlē vai Mirsti.
- Viņš tev dod vel vienu izdevību, Strikers komenteja acīm redzamo.
Ka piekrītot pamāju ar galvu, īsti nebūdama skaidrība, vai man tagad priecāties vai ne. Drīzāk pat jutos dusmīga. Mežonīgi satraukta. Pateicīga. Nemaz neminot to, ka biju augstākā mērā apjukusi.
Tobrīd biju cieša skaidrība tikai par divām lielam: ka vairak par visu pasaule gribēju atriebtiēs tam kuces dēlam, kas man visu šo nodarījis, un ka priecājos, jo Stnkers ir man blakus. Varēja gadīties, ka patiesība biju paraka stulbene un totāli naiva, un ka mans sargs un glābējs ari visa drīzumā iešaus man galva varenu caurumu. Bet tam es īsti negribeju noticēt. Strikera apskaviena bija parak labi, tas radīja patiesu drošības izjutu, un, kad atvirzījos, sajutu viņa pieskāriena atstato siltumu.
- Izskatas, ka esam nonākuši atpakaļ uz pirmā lauciņa, konstatēju, turēdama atvērto aploksni. Iesim un noskaidrosim, ko nozīme ši jauna ziņa.
20
SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *
PRESTIŽA PARKS 39A 89225
Abi ar Stnkeru blenzām uz papīra loksni, kas gulēja uz mana virtuves galda. Tā bija "spēlē vai mirsti" kodēta teksta daļa, kuru pati biju atminējusi. īsti neatminos, vai ta es to atšifrēju, bet izskatas, ka ta pati.
- Tatad runa ir par parku, pareizi?
Paraustīju plecus. Nekad neesmu par tādu ne dzirdējusi. Majas man bija tūristiem domata Ņujorkas karte, biju to piespraudusi ārdurvju iekšpusē. Piesteidzos tai un pārskrēju ar skatienu, sakuma apstadamas pie Centrālparka aprisēm, pec tam pārskatīdama ikvienu parejo zaļo laukumiņu Ņujorkas plašaja teritorija. Uzdevums nebija no vieglajiem. -Tadu zaļu nostūru Ņujorka ir bez sava gala. Un mēs pat nezinām, vai meklējumi aprobežojas vienīgi ar Manhetenu.
Viņš pienaca un nostājās man blakus. Visdrīzāk, ka ta ari bus. Manhetena ir SIU spēles izveides centrs. Varu saderet, ka an mes piedalamies spele tieši taja pat apvidu.
- Vai nebūtu jabul kadam visu parku sarakstam? Nekur tadu neredzu. To teikdama, saku knibināt hplenti, kas noturēja karti pie sienas, mēģinot ar nagu atplest līmējuma vietu. Varbūt parku un dārzu saraksts ir kartes otra puse. beigās metu mieru ratnai atknibināšanai un ar vienu pamatīgu rāvienu vienkārši noplešu karti no sienas. Ta noplīsa, atstajot pie sienas tikai vienu stūrīti, kura bija attēlota Manhetcnas apakšēja daļa.
Strikers paņēma no manis karti un izklaja to uz virtuves galda. Abi noliecamies par karti, meģinadami izskatīt daudzos sīka draka iespiestos sarakstus. Viesnīcas. Muzeji. Restorāni. Parki. Steidzīgi vilku ar rādītājpirkstu pa parku sarakstu, burtiem lēkājot acu priekša. Lai cik centīgi raudzījos, Prestiža parku neatradu. Tomēr patlaban nebiju gatava noticēt, ka visu pamanīju pareizi. Saku parskatīt sarakstu velreiz. Es vienalga to te neredzu.
- Es ari ne, Stnkers atzinās un pieceļas no galda. Vai tev ir tālruņu katalogs?
Paraustīju plecus. Godīgi sakot, īsti nezināju, vai man majas ir gana daudz ēdama. Doma, ka es varētu atcerēties, kur dzīvokli glabajas nevienam nevajadzīgs tālruņu katalogs, bija vismaz smieklīga un maz ticama. Varu vienīgi pameklēt.
Diemžēl uķu un nostūra, kuros kaut ko nobāzt, mana dzīvokļa jau ta ierobežotajā kvadratūra bija pavisam maz. Atri vien tos visus izskatīju un vīlusies papletu rokas neka. Bet tomēr, kāpēc tu doma kaut ko tadu uzmeklet tālruņu kataloga?
-Jo, varbūt, tas nemaz nav parks, viņš ieminejas. Varbūt ta ir, piemeram, automašīnu stāvvietā?
- Uff, ja… domīgi piekritu. Kā mums tas neienaca prata jau paša sakuma?
Pieliecis galvu, viņš šķelmīgi pasmaidīja, un viņam bija patiešam jauks smaids.
- Bet ši bijusi pagalam neparasta diena. Domāju, ka varam piešķirt sev atlaides par zināmu skaidra saprata trakumu.
Viņam bija taisnība.
- Labi. Tad ko man darīt, vai doties pie kaimiņa, lai aizņemtos tālruņu katalogu?
- Labāk sāksim ar intemetu.
To teikdams, viņš atvēra un iesledza Dženiferas klepjdatoru. Kamēr dators saka darboties, apsēdos krēsla un, pievilkusi ceļgalus, aptveru tos ar rokam. Piespiedu /odu ceļgaliem un nodevos skaļām pārdomām, jo bija viens jautajums, kas man nedeva mieru. Kapec Toda dzīvokli bija darbojusies apteksne?
- Varbūt ta ari ir, ka tu teici lai nepaliktu nekādu pēdu un ari lai tādejādi atturētu policiju no iejaukšanas. Pat ja tu sadūšotos skriet u/. policiju un visu i/.klastīt, iedomājies, pec ka izskatītos tālākie izmeklējumi, ja netiktu atrasts ne ķermenis, ne vissīkākās cīniņa pēdas.
- Policija nodomātu, ka esmu vienīgi prātu izkūkojusi bijusi draugaļa.
- Iespejams, ka ta.
Nebija patīkami to dzirdēt (labi, jau labi tas bija vienīgi pieņēmums, un tomēr dzirdēt ko tādu patiešam likās aizvainojoši). Pasniedzos pec talmņa klausules un piezvanīju uz Toda tiešo numuru darba. Atbildēja viņa sekretāre.
- Sveika, Džeina! Te Meļa. Vai varu runāt ar Todu?
- Oho, balss no senas pagātnes. Ka tad tev ir klājies? Pieveru acis, cīnoties ar augošu satraukumu. Džeinai ir mazliet vairak par sešdesmit gadiem un viņa mentāli jutās adoptējusi Todu. Man pat ir aizdomas, ka tieši viņa bija vairak izsista no sliedem, kad paziņoju par attiecību saraušanu ar Todu, neka Tods pats.
- Man viss kartība, atteicu. Bet es mazliet steidzos. Vai viņš patlaban var pienākt pie telefona?
- Vai, saldumiņ, baidos, ka šodien viņa biroja nebūs.
- Ak ta… Biju apjukusi no piepešas domas, ka patiešam varētu izdzirdēt Toda balsi tālruņa klausule. Džeina gan neizklausījās ne nospiesta, ne nobažījusies, un pat tas šobrīd zinama mēra līdzinājās labai vēstij. Vai nezini, kad viņš bus atpakaļ?
- Patiesību sakot, ne. Viņš pedeja laika bija visnotaļ aizņemts un izteicas diezgan nenoteikti. Un, godīgi sakot, šajā bridi Džeina maķenīt pieklusināja balsi, esmu nedaudz norūpējusies. Galīgi neizskatas pec viņa, ta negaidot paņemt brīvu dienu.
- Kad viņš izklausījās nenoteikts? parjautaju, acumirkli cerību spārnotā. Tu runāji ar viņu? Kad tieši? Pati savam acīm
redzeju Todu guļam asinis uz viņa divana. Bet tobrīd biju ari līdz nāvei pārbijusies. Varbūt patiesība tur gulēja kads pavisam cits cilvēks, tikai līdzīgs Todam? Varbūt viss notikušais izvertisies par biedējošu joku un parpratumu?
- Šorīt, Džeina atteica, un bridi, kad es jau biju gatava krist ceļos un pateikties dievam, viņa piebilda, zini, es ta īsti nemaz nerunāju ar viņu pašu. Viņš tikai atsūtīja man e-pasta vēstuli.
- E-pasta? Vilšanas caururbta, pievēru plakstus. Tagad zināju, par ko ir runa. Strikers piecēlās un pieskaras manai rokai. Sarunas laika viņš dzirdēja tikai manis teikto, tomēr man bija gandrīz pilnīgi skaidrs, ka viņš labi nojauta pārējo un pats varēja aizpildīt trūkstošos posmus.