- Visticamāk, ka viņš steidzās uz lidmašīnu. Laikam kads neatliekams gadījums ģimene. Duglass nepavisam nebiju apmierināts, viņa piemetinaja, domadama firmas vecāko partneri.
- Ne, atbildēju, varu saderet, ka nebija vis.
Džeina papļapaja vel mazdrusciņ, bet es jau biju pārstājusi klausīties. Kad viņa uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, es nepārprotami atvadījos un noliku klausuli.
- Viņš esot devies uz majam, ka apstulbusi atkārtoju. It ka neatliekamas darīšanas ģimenē.
- Meļa, man ļoti žel.
Jutu, ka noreibstu, un aizstreipuļoju līdz izlietnei. Atgriezu auksta ūdens krānu, ļāvu straumei apskalot rokas. Nezinu, kad biju piesavinājusies šo paradumu, bet tas mani nekad nepievīla. Ari šoreiz. Drīz vien apjautu domas zināmu skaidrību.
Kamēr stāvēju tur pie izlietnes, mani pārņēma vel kada doma. Strauji pagriezos un, atspiedusies pret letes malu, paraudzījos uz Stnkeru. Vai tu pedeja laika esi parbaudijis savus e-pasta ziņojumus?
- Pēdējo reizi tos parbaudot, saņemu ziņu par man pārskaitīto naudas summu, atminies?
- Ne, es domāju pavisam nesen. Slepkava taču var sūtīt ziņu par spēles gaitu. Vismaz ta notika, kad es vel tikla spēlēju to pašu spēli. Patiesība visa komunikācija notika, spēletājiem savstarpēji apmainoties ar ziņām. Ja spēlētājs saņēma ziņu no sava slepkavas, dažiem tas bija pat papildu stress. Un ja tu, būdams slep
kava, spoles gaita nogaidot saņomi ziņu no sava morķa, ari tas bija tikpat nervus kutinoši.
- Nolāpīts, viņš nolamājas, mums to vajadzēja parbaudīt jau pirms vairakām stundām!
-Piedod.
Viņš ka iebilstot pacēla roku: Nav tava vaina. Ka jau minēju iepriekš, man pilnīgi vienalga, ka spole tika spēlēta agrak, un es par to pat neiedomājos.
- Bet tev nevajadzētu. Tas gan nav nekāds likums, un tu to pat neuzietu, ja vērstos sadaļa pie atbildēm uz biežāk uzdotajiem jautājumiem. Tas ir kas tads, ko ikviens spolētājs apgūst kā spoles pamatprincipu jau paša sakuma.
Apsodos viņam blakus, tomor nepieskaros. I'ad viņš saņēma manu plaukstu, raudzīdamies mani ar nopietnu sejas izteiksmi. Varbūt es nezinu visus knifus un noteikumus SIU spēlē, bet es toties labi zinu, kadi spēles noteikumi valda realajā pasaule. Vel svarigak, es zinu, ka ir cīnīties. Un ari ka nogalinat, ja līdz tam nonāktu. Meļa, nešaubies par mani. Apsolu, ka nepametīšu tevi.
- Es tev ticu, atbildēju. Un ta bija patiesība. Lai ari nepazinu šo vīrieti, es nešaubījos par viņa vārdiem un solījumu.
Pateicis savu sakamo, viņš koncentrējas, pievērsies datoram. Pievilku tuvāk vienu krēslu un apsodos ta, lai ari varētu redzot datora ekrānu. Kamor Strīkers rakstīja, viņa elkonis berzējas gar manu ķermeni. Viņš bija tik stiprs un silts, īsts vīrišķības iemiesojums. Parasti no tādiem tipiem līdz šim biju izvairījusies un neielaidos nokadas romantiskas attiecības, vairak biju pievērsusies tādiem puišiem, ar kuriem man butu par ko parunāties. Muskuļu kalni mani garlaikoja līdz nāvei. Tagad prātoju, ka mani nemaz neinteresēja smadzenes. Man bija nepieciešami muskuļi. Daudz muskuļu. Ko tur vel piebilst? Es atri pielāgojos.
Viņš iedrukaja okrana savu lietotajvardu, tad atvēra izklajlapu un piesledzas ziņojumu centrālei. Divas jaunas ziņas. Strīkers paraudzijas mani un uzklikšķināja pirmajai no tam. To sūtīja kads ar segvārdu Lūsis. Nebija ilgi jamin, lai saprastu, ka Lūsis
bija nolīgtais slepkava. Un, ka viņš bija aizsācis spēli, nogalinot Todu.
Un ka viņš mani novēro.
- Nereģistrēta noklausīšanās ierīce, nodrebinājos, to izlasot. Atminējos, ka milejamies ar Todu, un man kļuva vai nelabi no domas, ka svešinieks noklausījies musu tuvības brīžos. Izdzimtenis!
Ja paustu, ka man nepatika būt par upuri, nozīmētu nepateikt gandrīz neko. Visu savu dzīvi biju nemitīgi spējusi kontrolēt it visu sakot ar vidusskolas izlaidumu, noorganizējot pirmo nozīmīgo zinātnisko pasakumu sava skolā, izkarojot pašai savu stipendiju koledža, neraugoties uz piekasigu un neprognozējamu koledžas padomnieku; pati iekārtoju savu dzīvesveidu talu prom no vecākiem Ņujorkā, un, kopš vecāki pilnībā liedza man jebkādu kabatas naudu, vienmer pati sevi biju veiksmīgi uzturējusi. Vienīgi attiecības ar vīriešiem gan īsti nevedas. Te nu mana pašpārliecībā sabruka. Bet pat visneveiksmigakajas attiecības nekad nebiju upuris. Toties tagad kaut kads kretīns sadomajis pret mani izturēties ka vien iegribas, un man te jasēž, sirdij vai drebot bailes?
Patiesība la kuņas dela deļ man nekur vairs nebija droši atrasties.
- Ienīstu šo situāciju, dusmas teicu.
- Zinu, ka tas ir, Stnkers atteica. Un, iespejams, kļūs tikai ļaunak. Ja viņš visu laiku ir novērojis gan tevi, gan Todu, kas zina, ko viņš pasaks turpmāk.
Sasodīts, ta ir. Strikeram taisnība. Tikpat labi slepkava varēja mus abus tagad noklausīties. Šada doma lika drebuļiem pārskriet par manu ķermeni.
- Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš zina mes atrodamies kopa, Strikers lēsa. Ziņa nonaca pie manis, nevis tevis.
- Kas teikts otrajā sūtījuma?
Stnkers uzklikšķināja uz otrās ziņas ikonas, ziņa atvērās jauna ekrānā, un taja bija iz lasa ma tikai viena hipersaite. Stnkers uzklikšķināja šai saitei un ta atvēra izklajlapu. Kad ieraudzīju attēlu, šausmas noelsos.
Mel nekādu kruķu Iesaisties spēle 24 stundu laika kopš mūsu jaukās tikšanas vai mirsti
- Nekad dzīvē neesmu nevienam vēlējusi navi, čukstus noteicu. Bet šo inercii es gribētu nogalināt. Gribu uzmeklēt viņu un gribu redzēt viņu piebeigtu.
- Es arī, ma/a, Strikers ar pārliecību atbildēja.
Paņemu papīra lapu un pārzīmēju attēla redzamo kodu šifrēšanas ailītēs. Varbūt, ka visa ši neticamā spele mani smagi muļķoja, toties es nepavisam nebiju dumja. Man bija divdesmit četras stundas, lai atšifrētu, kas par meslu bedri ir tas pieminētais I’res-
tiža parks. (Skaidri gan nezināju, kas var atgadīties nakamo divdesmit četru stundu laika, ja es nekustētu ne no vietas, bet rūgtas pieredzes macita, negrasījos pat riskēt to noskaidrot, izbaudot sekas uz savas adas.)
Saku ar augšējo pirmo simbolu, kas bija redzams ekrānā, un rūpīgi ar roku atzīmēju burtu "N". Nekādu lielo apskaidrību gan no ta neguvu, bet tas vismaz bija sakums.
Man blakus Stnkers tikmēr mulsi veras ekrana, bungodams ar pirkstiem pa savu zodu.
- Kas ir?
Viņš jautājoši paveras man pretim.
Atkārtoju viņa bungošanu, šoreiz žestikulēdama, izmantojot savu zodu. Tu par kaut ko domāji. Par ko tieši?
- Majas lapa. Mani interesē, vai mes varam uziet tas pēdas. Noskaidrot, kurp tas ved, sameklet to mērgli un izbeigt šo lielu reizi par visam reizēm.
- Vai ari musu meklējumi viņu ta sakaitinas, ka viņš novāks mani nekavējoties.
- Tas nenotiks, Stnkers pašpārliecināti atteica. Tevi kvalificēti piesedz, atminies?
- Ak, tas gan man uzreiz liek sajusties krietni labak.
- Ja gribam uzvarēt, tad mums tieši šaja posma jagust pārsvars. Viņš pamaja datora virziena. Jaiz.pela, ka un no kurienes viņš iesuta savus ziņojumus. Ķedite var novest pie musu uzbrucēja.
- Ja gribam uzvarēt, atsaucos, mums jaiesaistas spele. Es to varu darīt. Un varu uzvarēt. Nekad iepriekš nebiju šaja spēlē zaudējusi un ari tagad negrasījos to darīt. Ne jau pie tik augstam likmēm. Un ka vel citādi Stnkers varēja cerēt izrēķināties ar šo puisi? Lūsis bija ka spoks. Ne, iesaistīšanās spēlē bija mana vienīgā cerība. Biju par to pilnīgi pārliecinātā.