- Neiesaku, lai tu nespele. Iesaku tikai izmantot jebkuru priekšrocību, kura vari gut. Tu nedrīksti zaudēt, vismaz šaja spēlē ne.
- Pie velna, ne, protams, apņēmīgi teicu. Atkapšanas man neko nedos. Un tad, sajutusi, ka dnz. vien mana viela saks ķerkal kads no histērijas zemes, teicu ar pārliecību: Un es zinu. Patiešam. Es tikai… Ļāvu vārdiem izskanēt gaisa.
-Ko?
Noraidoši pakratīju galvu, abam rokām sevi cieši apķērusi.
- Mel, viņa balss šoreiz bija klusa un maiga. Kas ir?
Pievēru acis. Esmu pārbijusies, skaidrs? Un man tas drausmīgi nepatīk, lēstajos koledžā, kad man bija tikai sešpadsmit gadu. Esmu uzvarējusi matemātikas sacensības, kur man bija jastav uz skatuves un neprātīgā atruma galva jaatrisina vissarežģītākie vienādojumi. Spriedze bija neticami intensīva, bet es tiku gala ar visiem tiem mēsliem. Man nevienu bridi nebija bail. Bet tagad es baidos. Un es zinu, ka spelet SIU. Bet ko tad, ja man nav nekādās skaidrības, ka jāspēlē šis murgs?
-Tad pameģinasim darīt tam galu. Izsekosim un notversim to izdzimteni. Pirmie piekļūsim viņam.
- Un ko tad, ja spele ar to nebeigsies? Ja ta tikai vērsīsies plašuma un taps komplicētāka?
- To mēs iepriekš nevaram uzzināt. Tikai tad, kad būs jau par veļu.
- Viņš tieši patlaban var mus noklausīties, piebildu.
-Zinu. Stnkera acis atspoguļojās dusmas un pretestības gars.
- Mums drīzāk jātiek projām no šejienes.
Piekrītot pamaju. Man pagalam nepatika doma par dzīvokļa pamešanu. Mans mājoklis nebija liels, tomēr visos Manhetenas plašumos ta bija vienīga vieta, kura varēju justies drošība. Un tomēr, visu apsverot, mums bija jadodas prom. Nevarejam riskēt ar to, ka slepkava noklausās katru mūsu teikto vardu. Kurp?
- Neesmu pārliecināts, uz. kurieni. Tieši patlaban gribēju tikt skaidrībā ar nākamo, kas japaveic. Par parejo raizēšos tad, kad zināšu, ka esi drošība.
Satraukuma aplaizīju lupas, apsvērdama, kas vel man dara raizes. Bet es tik un ta nebūšu drošībā. Kamēr vien piedalīsimies spēlē, es būšu apdraudēta. Ja tu piemineji augsti kvalificētu apsardzi un par tadu uzskati ari musu pretinieku, tad, līdzko būšu atminējusi pirmo kodēto mīklu, kļūšu par staigajošu mērķi.
Tiklīdz Mērķis bija atrisinajis spēles galveno uzdevumu, Mērķim vairs nebija atteikšanās iespeju. Slepkava no ta brīža varēja pacensties Mērķi iznicināt, kad vien atzītu to par nepieciešamu. Skaidrs, ka kiberpasaule šadas darbības jau pašas par sevi
nozīmēja kada papildu drošības līmeņa iegušanu. Varēja, piemēram, pārdot visas drebes, kas tev mugurā, iegūstot par to naudu, ar kuras palīdzību nekavējoties iegādāties, piemeram, ložu un triecienizturīgo aizsardzības vesti. Mēģināju izprātot, kā tāds risinājums butu piemērojams reālajai pasaulei. Bet, ta ka man nebija ne mazakas nojausmas par to, kur tadu pretložu vesti nopirkt, un tā ka ari Stnkers manai aizsardzībai neko tamlīdzīgu nebija piedāvājis, nolēmu, ka nav vērts teret savu laiku, apdomajot talak šo iespēju.
- Pirmais atminējums, viņš ievaicajas, vai tas ir saistīts ar Prestiža parku?
Papurināju galvu. Nedomāju gan. Mēģināšu atcerēties, ka ši spēle bija jāspēlē. Es varu ilgu laiku nespelet, tomēr speles apjautas un iemaņas pakāpeniski sāka man ataust atmiņa. Mērķis allaž saņēma kodētu vesti, kas noradīja, uz kurieni Mērķim jadodas un kas jadara.
- Iespējams, ar tadu norādi saistas Prestiža parka ziņa.
- Pareizi, piekritu. Pirmā ziņa kiberpasaule allaž noved Mērķi īpaša vietā, kur to gaida nākamā norāde, kas jaatmin. Šaja stadijā spēlē notiek it ka dalībnieka prasmju kvalifikacijas parbaude. Tiklīdz Mērķis atrisina kvalifikācijas līmeņa kodēto miklu, Slepkavam ir visas tiesības Mērķi nogalinat jeb izslēgt no speles.
- Tatad, kada ir mūsu nākamā risināmā mikla? Ta, kas glabajās man iesūtītajos e-pasta ziņojumos ar noradi par 24 stundu laikposmu? Vai to tu dēvētu par kvalifikācijas uzdevumu?
- Nedomāju gan. Pirmā ziņa ir ka ievads, kas allaž noved pie uzdevuma. Tomēr ši ziņa uzrādās no nekurienes.
- Vai spej iedomāties, no kurienes tieši?
- Jā, ir viena otra domiņa, atbildēju. Bet man ta ne pārāk patīk. Ta piebilde par divdesmit četru stundu intervālu liek man domāt, ka tas ir kāds brīdinājums.
- Uzmanīgi klausos tevi.
- S1U spēles triks slēpjas tajā, ka cilvēki iesaistās, izspēlē vienu spēli un tad tiek pie nakamas. Apmēram tada paveida piesaistes mehānisms.
- Nu un tad?
- Grimaldi bija pietiekami labi nodrošinājies pret spēlētājiem, kas iedomājās, ka varēs iesaistīties, saņemt uzdevumu un tad pavadīt nedēļu aiz nedēļas, pūloties izprātot, kas slēpjas aiz uzdevuma. Saja spole no svara ir ātrums.
- Ka viņš to panaca?
- Ikvienai spoles versijai bija iekodets nāves slēdzis, kas nostradaja tieši pec divdesmit četrām stundām.
Pareizi, saku pamazam atcerēties. Ja Mērķis neatrisina pirmo kodēto miklu divdesmit četru stundu laika, Mērķis tiek apturēts, izslēgts no spoles, un parejie spēlētāji var uzsaki jaunu spoles ciklu. Viņa skatiens sastapas ar manējo. I’ik tālu varam but droši, ka pec šās teorijas tu esi drošība, iekams nebūsi atšifrējusi parbaudes risinājumu un nenoslēgsi kvalificēšanas apli.
Pamāju uz ekrāna pusi, kur dalora joprojām mirgoja neatšifrēta ziņa. Manuprat, šis sūtījums domāts ka brīdinājums, ka divdesmit četru stundu nāves slēdzis darbosies ari reālaja dzīvē.
- Klau, iztulko atlikušo ziņas tekstu, un paraudzīsimies, kas no lā iznāks.
- Ja, es to paveikšu. To pateikusi, apsēdos pie datora un satveru rakstamo. Nesaskan vienīgi tas, ka ir jau pagajusi vairak neka diennakts, kopš nepazīstamais man parka iedeva mīklaino aploksni. Ka tu doma, vai laika atskaite ir sākusies, kopš es uzskrēju viņam virsu netālu no Toda majam?
- Iespējams, ka ja, Strikers piekrita. Bet mums nav laika riskēt un kļūdīties. Steidzīgi jatiek projām no šejienes. Tev jadodas atrisināt miklu kada cita vieta, kur nav iespejama nekada noklausīšanas. Turklāt japarliecinās, ka vajātājs mus neizseko.
- Tiklīdz tikšu gala ar šo šifru, varēsim doties projām, atteicu, noradījusi uz datora ekrānu.
- Bet mums nav laika kaveties!
- Ne, mums nevajadzētu doties prom, īsti nozinot, par ko ir runa un ar ko mums darīšana. Dod man piecas minūtes. Vairāk man nemaz nevajadzēs.
Biju gatava tam, ka viņš saks apstrīdēt manis teikto, bet dīvainā kārta viņš to nodarīja. Ta vietā viņš iegaja guļamistaba, joprojām turēdams mobilo tālruni pie auss. Dzirdēju Stnkora zemo
balss tembru, kad viņš klusināti runāja, kamēr pati noņemos ar šifru. Šas zemas balss vibrācijās kaut nedaudz radīja mānīgu drošības sajutu, kas man, ai, ka nodereja, kad biju atšifrējusi kodēto vesti. Pretinde. Ritina* Nāvējoši.
Satraukuma noriju siekalas, ieraudzīdama, kadi vardi virknējas atšifrējuma. Izmantotais kods nebija parak grūts, un tādam tam ari vajadzēja but. l'as, kurš man sūtīja šo ziņu, gribēja justies drošs, ka es ar to tikšu gala un atrisinašu. Ziņa nozīmēja, ka man tiek dots vel mazliet laika. Biju dzīva, bet cik ilgi vel?
- Stnker! uzsaucu. Vardi gandrīz, netika man par lupām. Atklepojos un mēģināju saukt velreiz. Stnker! ieķērcos no visa spēka.
Viņš iebrāzās istaba ka vējš, roka turot šaušanai gatavu ieroci. Lai ari biju viņu nobaidījusi, pat nedomāju atvainoties. Bija tīri patīkami parmaiņas pec paterorizēt ari kadu citu.
- Paskaties, pastumu viņam tuvāk papīra lapu.
Noraudzījos, ka Strīkera skatiens parslideja uzrakstītajam, un