cik strauji mainijas vīrieša sejas izteiksme, kad viņš bija izlasījis manu atšifrējumu.
Viņš pacēla skatienu no lapas un ieskatījās man acis. Sudi ir, viņš atklati atzina.
Piekrītot pamaju. Šis vīrietis gan mācēja izvēlēties vārdus!
21
Nav ricīns, bet tikpat nāvējošs?
Spēlē spēli, atšifrē uzdevumu un dabū pretindi.
Stnkers izlasīja šos vārdus divreiz, meklēdams vel kādu slēptu nozīmi, tomēr tadu neatrada. Viss, ko slepkava vēlējies pateikt, bija šie daži vardi apstulbinoši vienkārši vai līdz nelabumam.
Meļa tikmēr bija pārvietojusies uz divana, un Metju pievienojās viņai, turēdams piespiestu vesu plaukstu sievietes pierei. Tas, ka Meļa pat nepūlējās atgrūst roku, zinama mera nobiedeja Strikeru tik pamatīgi, ka nekas iepriekš.
- Kāpēc tu nepateici, ka juties slikti?
- Man nav slikti. Toties šķiet, ka beidzot ir pilnīgi skaidrs, ka darbojas nāves slēdzis. Tā bus kada inde, kuras iedarbību dabūsim izjust pec divdesmit četrām stundām. I> iedrāzt! Izkliegdama pēdējo, viņa aizmeta šķērsam pari visai istabai divana spilvenu. Spilvens trapija pa televizoru un ar mīkstu būkšķi nokrita uz grīdas. Vai tiešam tas varētu notikt?
Viņš piekrītot pamaja. Ja, gan. Krietnu laiku pirms šā atgadījuma viņš bija strādājis pretterorisma vienība un zinaja, ka pastāv visneiedomajamakie navi nesošie sutijumi un ietaises, kas tika izstrādāti neskaitamās laboratorijas, izmētātās pa visu pasauli. Ricinam līdzīgs toksīns, kam ir novilcinātās iedarbības faze divdesmit četru stundu periodam, noteikti eksisteja. Un ir tikai divas iespejas: saņemt pretindi vai ari mirt. Tomēr šadas iedarbības un intensitātes indi, pirmkārt, jau būtu grūti dabūt, pēc tam ari vel
grutak nemānāmi pārvietot un piegādāt konkrētam adresātam.
- Varbūt, ka tas nelietis blefo. Liekas, viss šaja šifrētājā paziņojuma galvenokart ir tikai tads iebiedēšanas mehānisms, lai padarītu tevi slimu no bailēm.
- Tu doma? viņa vaicajot pacēla uzaci.
- Ar tadu indi ir ļoti sarežģīti apieties, viņš skaidroja. To nevar izsmidzināt gaisa, jo citādi nebutu iespējams regulet, kurš to saņems vēl bez konkrētā adresāta. Kaut kas varētu but pievienots tavam edienam? Iespējams. Tomēr esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināts, ka tu neesi ēdusi ne kripatiņas kopš iepriekšējā vakara.
- Inde varēja but indiešu ediena, ko mes pasutijam uz majam, saspringti domājot, viņas piere bija saraukta rievas. Jaatzist, ka, pat būdama nāvīgi nobijusies, viņa spēja saņemties, lai analītiski domātu.
- Liekas, ka šaja gadījuma ta varētu but pati loģiskākā atbilde, viņš apstiprinaja. Jo vienīgais variants, ka vel tevi varētu saindēt, būtu to nemanāmi injicēt.
- Nolāpīts, nu gan ir mēsli! Viņas acis no bailēm iepletās, un viņa strauji saberzēja rokas tricepsa muskuli.
Kamēr viņš raudzījās sieviete, radās netīkama nojausma par talako. Kas ir?
- Uz ielas, kad pūlējos no ta maniaka izrauties un aizbēgt, piepeši sajutu asas sāpes roka. Vel padomaju, ka esmu sastiepusi muskuli, bet…
- Ļauj man paraudzīties.
Klusējot viņa atroūja garo sporta krekla piedurkni ta, lai atsegtu daļu no tricepsa muskuļa. Viņš uzmanīgi iztaustīja visu kailo ādas laukumu, tomēr neko neatrada. Paradi man visu parejo roku.
- Kā, lūdzu?
Viņš ar pirkstiem izspaidīja viņas plecu, kuru tomēr kopa ar parejo rokas daļu joprojām sedza uzrotita piedurkne. Mel, man japarbauda visa tava roka līdz pat plecam. Mums japārliecinās. Novelc kreklu.
- Es… man… tas nav manējais. Vārdi pinas, un viņa kodīja apakšlupu. Tas ir Toda krekls. Un apakša neesmu uzvilkusi neko no savēja apģērba, pat krušturi ne.
-Ai! Viņš satraukumā norija siekalas, prāts nekavējoties pielija ar i/teles ainam, kur Meļa lēnam novelk sporta kreklu un stav viņa priekša puskaila, gaidot, kad viņš intīmi viņu izmeklēs. Stnkers tūdaļ patrieca šos teļus no apziņas; tagad tiešam nebija laika tadam iedomām. Ej tūdaļ parģerbies, balss, to sakot, skanēja skarbak, neka viņš būtu gribējis. Dažas minūtes mums pagaidam neko daudz nenozīmē.
- Ne, es pati gribu u/.zinat. Un, kamēr viņš vēroja, Meļa atri uzrotija atpakaļ krekla piedurkni un izmauca roku no tas, ta ka roka tagad pilnība bija krekla iekšpuse. Tad ar otru roku piespieda plāno kokvilnas krekliņu pie krūtīm. Turpini, viņa teica.
- Pārbaudi lulz galam.
Strikers uzrotija kreklu no muguras puses, atklajot kailu muguru un vienu roku. Viņas ada bija gaiša un zīdaini maiga, un, kamēr vīrieša pirksti uzmanīgi iztaustīja rokas augšdelmu, viņam nacas sevi apspiest gandrīz neparvaramu velmi noglāstīt ar pirkstu galiem viņas muguru, paslidinat plaukstu gar sporta krekla priekšpusi un satvert sauja sievietes krūti.
Melai uzmetas zosada, un sieviete nodrebeja no viņa pieskārieniem. Piedod, Strikers atvainojas, vai tu salsti?
Viņa noraidoši papurinaja galvu un nosarka, sārtums pakāpeniski pārklājā viņas kakla aizmuguri. Ar mani viss kartība, viņa čukstus atbildēja. Vai atradi kaut ko?
- Pagaidam ne. Es… ne, sasodīts! Rau, kur tas bija. Neliels sarkanīgs laukumiņš. To nevarēja viegli atrast, ja vien rūpīgi nemekleja. Velns lai parauj! viņš nolamajas.
Viņa satraukuma strauji ierāva drebošu elpu, bet tad saņemas un ramak izpūta gaisu, sajutusi Stnkera pieskārienu. Iemaukusi atmuguriski roku piedurkne, viņa, atkal pagriezusies, bija jau pilnīgi apģērbusies. Tas notika šont, viņa teica. Apmēram pusvienpadsmitos. Varbūt vienpadsmitos.
- Ir jau gandrīz viens.
- Vai man doties uz slimnīcu?
- Diezin vai, viņš atteica. Ja mediķi nodomās, ka tu esi saindēta ar kadu nezināmu toksinu, viņi sacels nacionalas drošības mēroga trauksmi. Zvanīs uz Aizsardzības struktūrām un iesaistīs visu līmeņu valdības pārstāvjus. Tevi ieliks izolatora,
karantina. Kamēr viņi meklēs un izmeklēs, noliktais divdesmit četru stundu termiņš jau sen bus pagajis.
- Mums taču nav ja paziņo, ka tas ir mēris. Varam teikt vienīgi inde.
- Nav ne mazākas garantijas, ka toksinu pagūs izolēt laikus, pat ja mēs nosauksim, ka tas, iespejams, ir ricins. Un, ja mes to nepieminesim, varam ar gandrīz pilnīgi drošu pārliecību teikt, ka viņi nepaspēs atklat, kas vel tas varētu but. Tikmēr mus kaut kur gaidīs pretinde. Tomēr, ja mes to laikus neatradīsim…
- Tev taisnība, viņa piekrita. Nekādu slimnīcu. Viņa iztaisnoja plecus un paraudzijas Strikeram tieši acis. Turpināsim risināt nuklu.
22
Jutos pietiekami labi, lai nespetu pat uzreiz noticēt, ka patiesība esmu dabujusi nāvējoša toksina devu un pec divdesmit četrām stundām miršu, ja nesaņemšu pretindi. Ja ši būtu filma vai vismaz epizode, kura filmē "24 stundu skrējienu", pēdējā atlikušaja sekunde man butu jauziet pretinde, pēc tam es varētu pagriezties un ar nāvējošu sitienu notriekt gar zemi slikto puisi tā, lai tas vairs neceltos.
Tas butu ļoti piemērots risinājums, taču šaja situācija es uz to neliktu lielas cerības.
Izmetu Todu no prata, un la vieta visu uzmanību fokusēju uz vīrieti, kas patlaban bija kopa ar mani. Vīrieti, kas apsolīja mani dzīvu dabūt cauri visam, kas atgadīsies. F,s Stnkeram uzticējos un jau biju varējusi paļauties uz viņa speķu, spēju novērtēt an to, ka viņš spriež un ko spej piedāvāt. Pazinu šo cilvēku tikai dažas stundas, taču mana dzīve tagad bija ieslegta tada skrējiena, ka jutos pateicīga, ka Stnkers bija ar miem tureties kopa, skrienot plecu pie pleca.