Выбрать главу

Tomēr patlaban viņš neskrēja nekur. Ta vieta viņš nosēdās pie datora, atvēra Google pārlūkprogrammu un ierakstīja ekrana:

»> Ņujorka Prestiža /Mrks«< lika izmestas apmēram miljons norādes, kas visas vairuma runaja par prestižiem dzīvokļiem, restorāniem, birojiem, kas atradas uz Parka avēnijas. Tik talu atbilde bija vienkāršā.

Mums saka aptrukties jaunu ideju. Ja mes an Google nespejām uziet Prestiža parku, nespesim atrisinat atlikušo miklu. Un, ja mes to neatrisināsim, es bušu mirasi.

-   Ļauj, es pamēģināšu, piedāvāju. Man vienalga, ka mes uz­gājām divus tukstošus lapu ar norādēm. Mums bija tās visas jāizpeta, visas, viena pec otras.

-   Mirkli uzgaidi, viņš palūdza un ierakstīja mekletaja jaunu kombināciju:

»> "Ņujorka" "Prestiža parks" «<

Un, bingo luk, ari atbilde! Kada automašīnu novietne. Svei­ki visapkart, Strikers iesaucās. Un man pat drusku sagribejas pasmaidīt.

Nolēmām palikt mana dzīvokli, kamēr nebūsim izpratuši vi­su miklas atminējumu, jo parvākšanās uz vel kādu citu vietu va­rētu prasīt parak daudz, laika. Tomēr nolēmām ievērot piesardzī­bu un sarunāties tik klusu, cik vien iespējams, gadījuma, ja tepat kaut kur joprojām slepas acis un ausis, kas novēroja un noklau­sījās. Pārģērbos, novilku lodā kreklu un tā vietā uzģērbu savus Miss Sixty džinsus un Goretti topiņu.

Tikmēr Strikers paņēma savu mobilo tālruni un saka spiest sa­vienojuma taustiņus. Ieslēdz radio, viņš sacīja.

Piesteidzos savam mūzikas centram un iedarbinājusi, saku uz­griezt arvien skajak un skaļāk, līdz Strikers piekrītoši pamaja, ka nu būs labi. Pat nezinu, ka viņš spēja sadzirdēt, ko runa, un ma­ni tas, atklati sakot, īpaši neuztrauca. Galvenais, lai vīrietis pats tiek gala ar saviem darbiem. Un es pietiekami paļāvos uz to, ka viņš tiks gala tīri labi. Strikeram vispār acīmredzami padevas tas, ko viņš uzņemas darīt. Par iepriekšējo talruņa zvanu viņš man paskaidroja, ka tas bijis zvans draugam prasmīgam datora spe­ciālistam. Strikers bija norunājis, ka šis draugs papēlis, no kadas adreses iesūtīts paziņojums tikla. Patīkami apzinaties, ka man va­jadzīgā lauciņa bija kads prasmīgs meistars. Un prieku radīja ari apziņa, ka Strikers ticis gala ar Prestiža parka atminējumu. Kas bija vislabakais tajā, jūs vaicāsiet? Jā, tas, ka tāds puisis pilnība spēlēja mana pusē.

Nostājies man aizmugure, Strikers klusu un atri runaja pa sa­vu tālruni un, beidzis sarunu, uzslidinaja vāciņu. Pieliecies gal­dam, tā ka musu pleci saskaras, viņš ātri paņēma rakstāmo, ko biju izmantojusi jau agrak, un uzskribeleja paris vardu. Piestū­

mis tuvāk uzrakstīto, ta lai es varētu salasīt, viņš paradīja, ko no­skaidrojis: Prestižu autoparks Dauntuuna un Bronksu.

-   Izskatas, ka dosimies turp, viņš paskaidroja.

Piekrītoši pamaju, vienlaikus pūloties atcerēties, vai spēle tiešsaistes režīma kādreiz izgaja ārpus Manhetenas robežām. Cik spē­ju atcerēties, tad ne. Mana gadījuma tas bija pluss, jo, ka visi iesak­ņojušies Manhetenas iedzīvotāji, neko daudz nezināju par dzīvi ārpilsētā un vispār ārpus slavenas salas.

Viņš izslēdza Dženas datoru, tad ievietoja to parnesajama soma, līdzi paņēmis barošanas bloku un pārējos nepieciešamos vadus. Grasījos jau teju protestēt, ka neka klēpjdators piederēja Dženiferai, tomēr atmetu šo domu. Dženifera saprastu, ka mums tas šobrīd vairak vajadzīgs. Visbeidzot viņš paķēra līdzi ari beidzamo sūtīto ziņas oriģinālu un manus atšifrējumus. Aiziet, dodamies!

Pieceļos, pārmetusi savas somiņas lenci par plecu. Vai mes vel šeit kādreiz atgriezīsimies?

-   Ne, ja vien spēšu no ta izvairīties.

Velreiz pamaju, pašūpodamas no pirkstgaliem uz papēžiem savos ērtajos PruJu sporta apavos. Ko lai piebilst? Stāvot durvju aile, sapratu, ka grūti te visu ta atstat. Visvairak ienīdu domu, ka jaatstāj savas smalkas jaunas kurpes. Nemaz nerunājot par visam manam rokassomiņām, apģērbu, fotoalbumiem, gramatam un, protams, iemīļotajiem kompaktdiskiem.

-    Nopirkšu tev apakšveļu nomaiņai, Stnkers centās mani mierināt. Laikam jau manas domas izskatījās teju caurspīdīgas un nolasamas mana seja. Tomēr tagad mums steidzīgi jadodas prom. Esam jau pazaudējuši gana daudz laika, un…

-   I .abi, lai būtu. Tev taisnība. Ejam! Mēģināju iestāstīt sev, ka tas nav atvadas uz mūžu, tikai uz. to laiku, kamēr uzvarēsim šaja noladetaja spele.

Aizveru durvis un aizslēdzu tas. Manas emocijas varēja salidzinat vienīgi ar to neremdināmo sajutu, ko izcietu, kad Keitas Speidas veikalā uzgāju vislieliskāko izpardošanu mantas ar 75 procentu atlaidi, un diemžēl viskarotako nacas atdot citai pir­cējai. Bet es drīz atgriezīšos! cieši nosolījos durvīm. Un pie sevis cereju, ka teicu taisnību.

23

Vel pēc divdesmit minūtēm taksometrs mus jau izlaida iepre­tim Prestiža autoparka ieejai. Ko nu? ievaicājos. Varbūt mums doties taisna ceļa tur iekša un raudzīties, kur Vīdētu kads apzīmējums 39A?

-   Ne gluži, Stnkers atteica, satvēris mani aiz elkoņa un at­vilcis mala. Dežurantam noteikti labi samaksats, un viņš nebūs ar mieru ielaisties ar mums nekādās darīšanas.

-    lād ko gan lai mes viņam tadu sastastam?

-   Neviena pušplēsta varda. Pagaidam tikai nemānāmi izlūko­sim situāciju.

Man uz meles jau bija nākamais vaicajums par to, ka īsti mes kaut ko tadu paveiksim, kad Stnkers brīdinot pacēla rādītājpirk­stu, signalizējot, lai es šoreiz paklusēju. Mani diezgan stipri nomaca tas, ka visi viņa tālākie plāni bija tīti tumsa, tomēr šaja situ­ācijā man nebija nekādās lielas izvēles.

Iebrauca automašīna kads Lincoln un apstajas auto noviet­nes garaža. Abi ar Stnkeru gaidijam, kad pienāks apkalpotajs. Acīmredzami ari iebraukuša auto īpašnieks bija tikpat nepacie­tīgs ka mes, jo viņš divas reizes nosignalizeja. Izdzirdēju, ka te­pat kaut kur netālu noblakšķ un aizcertas durvis, un tad pama­nīju iesteidzamies jaunu puisi, kura darba kombinezonam uz krūtīm bija izšūta "Prestiža" emblēma.

Kamēr apkalpotajs pieliecies sarunajas ar automašīnas šoferi, Strīkera roka uzgula manai mugurai. Aiziet, dodamies iekša, viņš čukstus nokomandēja. Saņēmis manu roku, viņš kopa ar

mani steigšus metas telpa, cieši turēdamies pie sienas, kamēr ti­kām līdz netalajam kāpnēm. Tur atradas durvis, Stnkers pamēģinaja tas atvērt un uzvaroši pasmaidīja, atklajis, ka tas nemaz nav aizslēgtas. Iestūmis mani pirmo, viņš cieši sekoja man pa pedam.

-   Ko mes tagad daram? tapat čukstus vaicaju, kad durvis aiz mums aizveras.

-   Iespējams, ka pirmaja stava novieto automašīnas tikai uz ne­ilgu laiku. Tas domāts ļaudīm, kas dodas iepirkties vai ari paēst pusdienas. Tomēr japieņem, ka tas nelietis, kas šo visu sarīkojis, bijis spiests uzkavēties un ķimerēties krietni ilgāku laika sprīdi, tapec lešu, ka musu meklētās personas auto varētu atrasties no­vietots augstaka stāvvieta, kas domātās ilgākiem laika posmiem.

Viņam bija pilnīga taisnība, lai to apstiprinātu, pacēlos pirkst­galos un aši noskūpstīju viņu uz vaiga. Pati brīnījos, ka izdarīju ko tadu, tomēr tas bija mirkļa impulss. Un, kad atravos, pamanī­ju, ka viņam tas patika. Ja, Stnkers izskatijas izbrīnījies, bet neno­liedzami, ari viņam bija patīkami.

-   Un kāpēc tas?

Tā ka man pašai nebija ilgi jameklē atbilde uz šadu jautajumu, atbilde sekoja atri un nevilcinoties: Paldies, ka tu man palī­dzi!

aг to izpelnījos ātru, vieglu smaidu, bet tad viņš ciešāk satvē­ra manu roku un steidzās augšup pa kapnem. Nokļuvuši nakamaja līmenī, sakam meklet noradīto stāvvietu. Visas mašīnas šaja stava bija novietotas un sadalītas trīs grupas С daļa bija cieši pie sienas, В atradas pa vidu, bet Л daļa bija vistuvāk nobrauktu­vei.