Tomēr patlaban viņš neskrēja nekur. Ta vieta viņš nosēdās pie datora, atvēra Google pārlūkprogrammu un ierakstīja ekrana:
»> Ņujorka Prestiža /Mrks«< lika izmestas apmēram miljons norādes, kas visas vairuma runaja par prestižiem dzīvokļiem, restorāniem, birojiem, kas atradas uz Parka avēnijas. Tik talu atbilde bija vienkāršā.
Mums saka aptrukties jaunu ideju. Ja mes an Google nespejām uziet Prestiža parku, nespesim atrisinat atlikušo miklu. Un, ja mes to neatrisināsim, es bušu mirasi.
- Ļauj, es pamēģināšu, piedāvāju. Man vienalga, ka mes uzgājām divus tukstošus lapu ar norādēm. Mums bija tās visas jāizpeta, visas, viena pec otras.
- Mirkli uzgaidi, viņš palūdza un ierakstīja mekletaja jaunu kombināciju:
»> "Ņujorka" "Prestiža parks" «<
Un, bingo luk, ari atbilde! Kada automašīnu novietne. Sveiki visapkart, Strikers iesaucās. Un man pat drusku sagribejas pasmaidīt.
Nolēmām palikt mana dzīvokli, kamēr nebūsim izpratuši visu miklas atminējumu, jo parvākšanās uz vel kādu citu vietu varētu prasīt parak daudz, laika. Tomēr nolēmām ievērot piesardzību un sarunāties tik klusu, cik vien iespējams, gadījuma, ja tepat kaut kur joprojām slepas acis un ausis, kas novēroja un noklausījās. Pārģērbos, novilku lodā kreklu un tā vietā uzģērbu savus Miss Sixty džinsus un Goretti topiņu.
Tikmēr Strikers paņēma savu mobilo tālruni un saka spiest savienojuma taustiņus. Ieslēdz radio, viņš sacīja.
Piesteidzos savam mūzikas centram un iedarbinājusi, saku uzgriezt arvien skajak un skaļāk, līdz Strikers piekrītoši pamaja, ka nu būs labi. Pat nezinu, ka viņš spēja sadzirdēt, ko runa, un mani tas, atklati sakot, īpaši neuztrauca. Galvenais, lai vīrietis pats tiek gala ar saviem darbiem. Un es pietiekami paļāvos uz to, ka viņš tiks gala tīri labi. Strikeram vispār acīmredzami padevas tas, ko viņš uzņemas darīt. Par iepriekšējo talruņa zvanu viņš man paskaidroja, ka tas bijis zvans draugam prasmīgam datora speciālistam. Strikers bija norunājis, ka šis draugs papēlis, no kadas adreses iesūtīts paziņojums tikla. Patīkami apzinaties, ka man vajadzīgā lauciņa bija kads prasmīgs meistars. Un prieku radīja ari apziņa, ka Strikers ticis gala ar Prestiža parka atminējumu. Kas bija vislabakais tajā, jūs vaicāsiet? Jā, tas, ka tāds puisis pilnība spēlēja mana pusē.
Nostājies man aizmugure, Strikers klusu un atri runaja pa savu tālruni un, beidzis sarunu, uzslidinaja vāciņu. Pieliecies galdam, tā ka musu pleci saskaras, viņš ātri paņēma rakstāmo, ko biju izmantojusi jau agrak, un uzskribeleja paris vardu. Piestū
mis tuvāk uzrakstīto, ta lai es varētu salasīt, viņš paradīja, ko noskaidrojis: Prestižu autoparks Dauntuuna un Bronksu.
- Izskatas, ka dosimies turp, viņš paskaidroja.
Piekrītoši pamaju, vienlaikus pūloties atcerēties, vai spēle tiešsaistes režīma kādreiz izgaja ārpus Manhetenas robežām. Cik spēju atcerēties, tad ne. Mana gadījuma tas bija pluss, jo, ka visi iesakņojušies Manhetenas iedzīvotāji, neko daudz nezināju par dzīvi ārpilsētā un vispār ārpus slavenas salas.
Viņš izslēdza Dženas datoru, tad ievietoja to parnesajama soma, līdzi paņēmis barošanas bloku un pārējos nepieciešamos vadus. Grasījos jau teju protestēt, ka neka klēpjdators piederēja Dženiferai, tomēr atmetu šo domu. Dženifera saprastu, ka mums tas šobrīd vairak vajadzīgs. Visbeidzot viņš paķēra līdzi ari beidzamo sūtīto ziņas oriģinālu un manus atšifrējumus. Aiziet, dodamies!
Pieceļos, pārmetusi savas somiņas lenci par plecu. Vai mes vel šeit kādreiz atgriezīsimies?
- Ne, ja vien spēšu no ta izvairīties.
Velreiz pamaju, pašūpodamas no pirkstgaliem uz papēžiem savos ērtajos PruJu sporta apavos. Ko lai piebilst? Stāvot durvju aile, sapratu, ka grūti te visu ta atstat. Visvairak ienīdu domu, ka jaatstāj savas smalkas jaunas kurpes. Nemaz nerunājot par visam manam rokassomiņām, apģērbu, fotoalbumiem, gramatam un, protams, iemīļotajiem kompaktdiskiem.
- Nopirkšu tev apakšveļu nomaiņai, Stnkers centās mani mierināt. Laikam jau manas domas izskatījās teju caurspīdīgas un nolasamas mana seja. Tomēr tagad mums steidzīgi jadodas prom. Esam jau pazaudējuši gana daudz laika, un…
- I .abi, lai būtu. Tev taisnība. Ejam! Mēģināju iestāstīt sev, ka tas nav atvadas uz mūžu, tikai uz. to laiku, kamēr uzvarēsim šaja noladetaja spele.
Aizveru durvis un aizslēdzu tas. Manas emocijas varēja salidzinat vienīgi ar to neremdināmo sajutu, ko izcietu, kad Keitas Speidas veikalā uzgāju vislieliskāko izpardošanu mantas ar 75 procentu atlaidi, un diemžēl viskarotako nacas atdot citai pircējai. Bet es drīz atgriezīšos! cieši nosolījos durvīm. Un pie sevis cereju, ka teicu taisnību.
23
Vel pēc divdesmit minūtēm taksometrs mus jau izlaida iepretim Prestiža autoparka ieejai. Ko nu? ievaicājos. Varbūt mums doties taisna ceļa tur iekša un raudzīties, kur Vīdētu kads apzīmējums 39A?
- Ne gluži, Stnkers atteica, satvēris mani aiz elkoņa un atvilcis mala. Dežurantam noteikti labi samaksats, un viņš nebūs ar mieru ielaisties ar mums nekādās darīšanas.
- lād ko gan lai mes viņam tadu sastastam?
- Neviena pušplēsta varda. Pagaidam tikai nemānāmi izlūkosim situāciju.
Man uz meles jau bija nākamais vaicajums par to, ka īsti mes kaut ko tadu paveiksim, kad Stnkers brīdinot pacēla rādītājpirkstu, signalizējot, lai es šoreiz paklusēju. Mani diezgan stipri nomaca tas, ka visi viņa tālākie plāni bija tīti tumsa, tomēr šaja situācijā man nebija nekādās lielas izvēles.
Iebrauca automašīna kads Lincoln un apstajas auto novietnes garaža. Abi ar Stnkeru gaidijam, kad pienāks apkalpotajs. Acīmredzami ari iebraukuša auto īpašnieks bija tikpat nepacietīgs ka mes, jo viņš divas reizes nosignalizeja. Izdzirdēju, ka tepat kaut kur netālu noblakšķ un aizcertas durvis, un tad pamanīju iesteidzamies jaunu puisi, kura darba kombinezonam uz krūtīm bija izšūta "Prestiža" emblēma.
Kamēr apkalpotajs pieliecies sarunajas ar automašīnas šoferi, Strīkera roka uzgula manai mugurai. Aiziet, dodamies iekša, viņš čukstus nokomandēja. Saņēmis manu roku, viņš kopa ar
mani steigšus metas telpa, cieši turēdamies pie sienas, kamēr tikām līdz netalajam kāpnēm. Tur atradas durvis, Stnkers pamēģinaja tas atvērt un uzvaroši pasmaidīja, atklajis, ka tas nemaz nav aizslēgtas. Iestūmis mani pirmo, viņš cieši sekoja man pa pedam.
- Ko mes tagad daram? tapat čukstus vaicaju, kad durvis aiz mums aizveras.
- Iespējams, ka pirmaja stava novieto automašīnas tikai uz neilgu laiku. Tas domāts ļaudīm, kas dodas iepirkties vai ari paēst pusdienas. Tomēr japieņem, ka tas nelietis, kas šo visu sarīkojis, bijis spiests uzkavēties un ķimerēties krietni ilgāku laika sprīdi, tapec lešu, ka musu meklētās personas auto varētu atrasties novietots augstaka stāvvieta, kas domātās ilgākiem laika posmiem.
Viņam bija pilnīga taisnība, lai to apstiprinātu, pacēlos pirkstgalos un aši noskūpstīju viņu uz vaiga. Pati brīnījos, ka izdarīju ko tadu, tomēr tas bija mirkļa impulss. Un, kad atravos, pamanīju, ka viņam tas patika. Ja, Stnkers izskatijas izbrīnījies, bet nenoliedzami, ari viņam bija patīkami.
- Un kāpēc tas?
Tā ka man pašai nebija ilgi jameklē atbilde uz šadu jautajumu, atbilde sekoja atri un nevilcinoties: Paldies, ka tu man palīdzi!
aг to izpelnījos ātru, vieglu smaidu, bet tad viņš ciešāk satvēra manu roku un steidzās augšup pa kapnem. Nokļuvuši nakamaja līmenī, sakam meklet noradīto stāvvietu. Visas mašīnas šaja stava bija novietotas un sadalītas trīs grupas С daļa bija cieši pie sienas, В atradas pa vidu, bet Л daļa bija vistuvāk nobrauktuvei.