Izšķīrāmies, lai, sadalījuši speķus, atrak samekletu nepieciešamo, tomēr man neveicas. Manā pusē bija tikai padsmiti un divdesmitnieki. Grasījos jau atgriezties pie Strikera, kad izdzirdu viņu mani saucam. Viņa balss bija klusa, lai gadījuma to nesadzirdētu stāvvietas darbinieks.
- Raug, kur tas ir, viņš pasaucis radīja.
Piesteidzos Stnkeram klat un raudzījos, ka viņš norauj gaišu pārklāju no kadas automašīnas, kas izrādījās tumši zils Mercedes. Visjaunaka modeļa virsbūve un panelis.
- Ko tu doma par šo?
Apgājis apkart autiņam pa perimetru, viņš ar skatienu iztaustīja riteņus. Domāju, ka musu mekleta atbilde bus kaut kur iekšiene. Atgriezies vaditaja puse, viņš grasijas satvert rokturi un attaisīt durvis.
- Pagaidi! Sada automašīna noteikti ir pieslegta signalizācijās sistēmai. Tev vajadzīga atslēga, lai varētu to droši atveri.
- Paldies par saturīgo ieskatu, viņš sarkastiski atbildēja,
- tomēr, ka tu pati labi zini, atslēgas mums nav.
Parakņajos somiņa un izdabuju no tas Prestiža parka šifrēto ziņu. Pavecinaju to uz. puiša pusi. Domāju, ka mums ir gan atslēga.
Skaļi nolasīju viņam skaitļus, kas bija minēti zīmīte, un Strikers paklausīgi tos nospieda durvju koda: 89225.
Pasmaidīju pie sevis, kad viņš atzinīgi mani iedunkaja, abi domājām, ka esam pelnījuši zelta medaļas.
Neka nebija. Pareizāk sakot es maldījos, kad priekšlaicīgi uzskatīju, ka no šī brīža visam jaiet tikai uz labo pusi. Tikko Strikers bija pieskāries durvju rokturim, iedarbojas signalizācijās sistēma un atskanēja drausmīga buldurējoša kaukoņa.
- Nolādēts! Strikers skaļi nolamajās, uzsitis ar plaukstu mašīnas motora parsegam. Tikmēr signalizācijas auri bija sasnieguši to līmeni, kas jau graizīja ausu bungādiņas. Cieši sakodu zobus, lai spelu izturēt pretīgo troksni, turklāt abi baidijamies, ka tūdaļ kads ieradīsies parbaudīt, kas šeit sacēlis tadas nekārtībās.
- Apklusini to! saucu. Liec tai aizverties!
Strikers ka meklejot paraudzijas apkart, tad, nostājies uz vienas kajas, ar otru deva asu spērienu pa vienu no sanu logiem.
Logam nekas nenotika, mašīna turpinaja kaukt.
- Aši, palīdzi atrast kadu metala gabalu! Strikers nokomandēja. Lauzni, kadu atluzu vai metala riku.
Apgriezos riņķi apkart, tomēr neko noderīgu nepamanīju.
- Kur tavs ierocis?
- Es labak negribētu to laist lieta. Ballistisko analīžu deļ, viņš paskaidroja.
- Nieki, kam tas rup… l’atlaban biju visvairak norūpējusies atrast savu pretindi neka par to, ka velak kads Mercedes sēdekļos varētu uziet noklīdušu lodi. Vienkārši ņem un sašauj to!
Viņš pasniedzās savas žaketes iekškabata. Atkāpies! nokomandējis, viņš nomērķēja, un, piepeši, it ka paklausot kadai neredzamai komandai, mašīnas auri rimas. Nekad vel klusums nav licies tik tīkams ka šaja bridi. Ja, izskalas, ka mums jamekle vel kads cejš, viņš noteica, ievietojis ieroci atpakaļ kabata. Vai tev vel ir kādas spožas idejas, ka varam iekļūt automašīna, neiedarbinot signalizāciju?
- Ar atslēgu? ieteicu šo spožo ideju.
- Par nožēlu jaatz.ist, ka tev taisnība. To pateicis, viņš noņēma no pleca Dženas klepjdalora somas lenci un padeva somu man. Uzgaidi mani, neej nekur.
- Gaidīt šeit? parprasiju. Un kurp dosies tu?
- Dabūt atslēgas, viņš atteica. -Kurp gan vel?
Neatradu neko iebilstamu, tapec tikai klusējot noskatījos, ka viņš aiziet, pirkstus turēju cieši sakrampētus aiz. muguras. Gribētos jau iedomāties, ka viņš izplānojis, ka pavisam vienkārši palūgt atslēgas no stāvvietās dežuranta, tomēr bija jaatzist patiesība Strikers devas tas nozagt.
Sajutusi savu nespēku visu šo sarežģījumu priekša, atslīgu pret mašīnas spārnu, bet tad strauji saslējos, bīdāmās netīšām aizskart un atkal iedarbinat signalizāciju. Varēju noticēt, ka musu uzdevuma paredzēts nozagt atslēgas, bet, apjaušot spēles mērogus, tas likās mazliet nenopietni. Tomēr joprojām nebija nekādas skaidrības, ko apzīmēja noslēpumainie skaitļi 89225. Ta ari nebija izdevies izprātot ko noderīgu saistība ar šo skaitļu kombināciju.
Atspiedusies pret stāvvietās cementa stabu, prata parskatiju skaitļu virkni, meklejot jel kadas sakarības. Tie nebija pirmskaitļi. Varbūt tur slēpās kāda cila sakritība?
Iespējams, tomēr es nespēju neko tadu iedomāties.
Lai ari Strikers nebija nekāds muļķis un matemātikā orientējas, tomēr skailļu miklas mūsu pan vairak bija mans uzdevums. Ļoti cerēju, ka viņš drīz atgriezīsies un bus dabūjis atslēgas.
Atslēgas!
Nu, protams. Vai tiešam viss izradītos tik vienkārši?
Parakņājos savā somiņa, lai atrastu kadu gabaliņu papīra un rakstamo. Vēlreiz uzzīmēju šifra lauciņus, šoreiz ievietojot 1 pēc
burta Z. Tomēr nebija jau nekada likuma, kas paģērētu rīkoties tieši ta. Un tapec pameģinaju citādi. Skaitļu rinda ka pirmo ievietoju 0. Tagad, mēģinot pārtulkot saņemto zirnīti, izmantojot jauno šifra atslēgu, radas pavisam citas secības skaitļu virkne:
28A 78114
Paraudzījos apkart, mēģinot saskatīt, kur te atrodas 28A stāvvietā. Zināju, ka labak bulu sagaidīt atpakaļ Strīkeru, tomēr atrak gribēju pārliecināties par savu taisnību. Tāpēc parakņajos sava kosmētikas maciņa un, atradusi pavisam jauno MAC lupukrasu, domas atvainojusies visai kosmētikas industrijai par šadu izrīcību, uzrakstīju uz cementa staba šadu vēstījumu: "S MP @28A". Tad steidzos prom, ko kajas nes, cerot, ka man bus izrādījusies taisnība.
Nebija tālu jāsoļo, lai uzietu meklēto jaunākā modeļa divvietīgs Jaguar, slaiks un sudrabains. Un an šim modelim durvju paneli bija taustiņu atslēgu sistēma. Jaatz.ist, manam mocītājam vismaz bija laba gaume attiecība uz automašīnām.
Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos, un ievadīju paneli jauniegūtos ciparus. Kliks! Durvju aizslēgs atvērās.
Domās noskaitīju īsu pateicības lugšanu un atveru durtiņas. Mani apņēma reibinoša jaunu adas sēdekļu smarža, un es dziļi ieelpoju šo aromatu, ieslīgusi ērtajos sēdekļos. Dievinu jaunas mašīnas salona smaržu. Bet man dienižēl nebija laika to izbaudīt. Ja automašīnā slēpās kada jauna norāde, to ar pirmo acu uzmetienu nevarēja pamanīt. Novietoju abas rokas uz stūres un mēģināju saspringti izdomāt. Ja te slēptos jauna norāde, kur tā būtu?
-Skaists auto, ledij! Vai nepavizināsiet zaldātiņu?
Aiz šausmam iebrecos un palecos tik augstu, ka gandrīz sasitu galvu pret automašīnas griestiem. Mana sirds la dauzijas, ka pat nemēģināju dusmīgi paraudzīties uz Strīkeru, tam nebutu jēgas. Patiesībā biju tik drausmīgi lepna par savu sasniegumu un parak satraukta, redzot viņa laimīgo smaidu, ka nemaz īsti nespēju sadusmoties par viņa piepešo pielavīšanos.
- Atradu tavu ziņu, viņš teica.
- Šoreiz saku atšifrēt ar 0, nevis ar 1, paskaidroju.
- Nu, ja tu ta nolēmi, viņš negrasijas iebilst. Tā vietā viņš pašūpoja gaisā atslogu saišķi. I .ēšu, šīs mums vairak nevajadzēs?
- Nedomāju gan. Manas acis pec paraduma samiedzas, bet tad es tas plati iepletu, ieraudzīdama to, kas jau atradas paneli viena mirdzoša sudrabaina atslēga. Izskatās, ka šī mašīna nak komplekta ar pilnu ekipejumu.
Viņš pasvieda Mercedes atslēgas gaisa un tad atkal noķēra tas.
- Jadomā, ka šis nebija galīgi velts piedzīvojums. Reizumis neskade atsvaidzinat manas laupitaja un kramplauža iemaņas.
- Nekad jau nevar paredzet, kad nāksies kaut kur ielauzties un kaut ko nospert, es piekritu. Tatad, vai tu doma, ka atslēga paneli nozīme, ka mums jaņem automašīna un jabrauc?