- Iespējams, ka ta, Strikers piekrita. Viņš pārvietojās uz pasažiera sēdekli un tad parbaudija tukšo cimdu nodalījumu. Galu gala mēs varam ari pierakstīt automašīnas sērijas motora numuru.
- Lūdzu, sāc. Pasniedzu viņam papīra gabalu un rakstamo no savas somiņas.
Kamēr viņš rakstīja, pieliecu un apskatīju abus nolokāmos saules aizsegus. Neko neatradu. Pārskatīju pelnu trauka nodalījumu, iedobes dzēriena traukiem un mazo padziļinājumu dažadiem sīkumiem, tostarp sīkam monētām atkal neka. Man vairs nav padoma, kur mokiet talak, teicu. Nakamajai norādei, manu prat, jabut novietotai kada normāli saskatama viela. Jo pirmā līmeņa uzdevumi nekad nav pārmēru sarežģīti. Protams, mes runājām relatīvi salīdzinoša līmeni.
Strīkers noradīja, lai parauju kloķi, kas ļāva atdarīt bagažas nodalījumu, tomēr apgājis apkart automašīnai un izpētījis, kas glabajas taja, neatrada neko ieveribas cienīgu. Atkal nekā, viņš piebilda pec dažam minūtēm un aizcirta bagažas pārsegu.
Mana sirds satraukuma sažņaudzas, tomēr vel nebiju gatava uzlūkot visu pasakumu ka totālu neveiksmi. Tam kaut kur tepat vien ir jabut, turpināju apgalvot. Mums tikai japulas domāt ta, il kā mes piedalītos īsta datorspēlē.
- Tev taisnība, viņš piekrita. Un tad pec neilga brīža parvaicaja: Vai tu vēl spēj iedomāties, kur neesam meklējuši?
Patiesībā ari manas idejas bija izsīkušas, un tieši ši atskarta iesvela sasodītas dusmas. Cik bieži agrakaja dzīve biju garlaicības makta sēdējusi lekcija, sapņodama par garu, slaidu tumšmati,
kas man pasniegtu kodētu ziņu; ziņu, kuras atšifrēšana butu nacionala mēroga drošības jautājums. Un es lādu atšifrētu viens un divi, kamēr man bezcerīgi uzglūnētu divi treneti rīkļurāvēji, protams, ka viņiem nekas neizdotos. Es spētu paveikt visu ko, lai tikai izdzīvotu, pat ja tas nozīmētu bez jebkādās lupukrasas un Muti olo smailpapežu kurpēm zagties cauri ienaidnieka uzglūnētai teritorijai, tērptai aizsargkrāsas bikses un Meness desantam noderīgos smagos zābakos. Un visa gala tieši mans neticami asais prāts, reta attapība un aukstasinība ļautu man uzvarēt. Dženifera C.āmere varbūt ir pietiekami slavena, bet man blakus tadas ka viņa vienkārši nobālētu.
Nicīgi nošņaukājos, iedomājusies savu neapskaužamo situāciju patlaban. Fantazijas bija viena lieta, bet spēt pa īstam izdzīvot teju bezcerīga situācijā pavisam kas cits. Es jau varēju nodoties sapņiem par izdzīvošanu, bet patiesība nebiju tikusi tuvāk pat sākotnējām atminējumam. Nebiju nolikusi to čali pie vietas, kur nu; es pat nebiju mēģinājusi dabūt virsroku. Ta vieta kads neatklats uzbrucējs joprojām mērķēja uz mani, kad un kā vien tam iepatikas, un raustīja kontroles aukliņas, padarot mani pagalam atkarīgu kada cita diriģēta spelite. Pat Stnkers šaja spēlē, šķiet, orientējās labak par mani. l abi, pietiks gausties…
Varēja jau uzskatīt, ka Stnkers ir mana puse un tas ir gana labi, tomēr visa plašaja pasaule tikai viens cilvēks ir un paliks absolūti lojāls pret mani un manam vajadzibam un diemžel ta esmu tikai es pati. Tads pavisam vienkāršs fakts. Trīs manas dzīves lielākās kaislības un aizraušanas ir labas kurpes, matematika un vēsture. Man var ticēt, kad apgalvoju, ka zinu visu par modi un faktiem. Es guļos un ceļos ar tiem kopa. Vakar tam bija vienīgi metaforizēta nozīme; baidos, ka šodien man jakļust patiešam pragmatiskai.
I .ai izķepurotos no šīs nejēdzības, man visvairāk nepieciešams tieši analītiskais prāts. Un tieši šaja joma biju teju nepārspējama. Un galu gala tieši šās sasodītās prasmes deļ ari biju iepinusies visa taja kretīnu šova, par ko tagad parvertusies mana dzīve. Kads tur ara bija cieši nolēmis, ka man japiedalas viena tada nolādētā spēlē. Un tikai tāpēc, ka reiz sen atpakaļ realaja pasaule biju paniekojusies ar dažu labu datorspēli.
Un šaja bridi mana galva saslēdzas domu virtene, kuras gala varēja izveidoties tīri noderīga atbilde. Skaļa balsi pati sev apvaicajos: Ko īsti es zinu par Jaguar?
Strikers pameta uz mani neizprotamu skatienu. Nu labi, man pašam ir Triumph TriJent. Neliels, elegants un nepārspējams. Pazīstu to autiņu no iekšpuses un ārpuses, sīki un smalki, bet neko vairak gan nē.
- Vai tu nezini tādi ir aprīkoti ar borta kompjūteru?
Viņš sarauca pieri, pūloties atceroties, tomēr nebiju pārliecinātā, vai tapec, ka viņu parstoidza mans nogaidītais jautājums, vai ari tapec, ka viņš nezinaja pareizo atbildi.
- Kompjuterdiagnostika, paskaidroju tuvāk, par ko domāju.
- Visa ta ellīga nebūšana sakas ar datorspēli. Tatad varbūt…?
Stnkers domīgi noraudzījās mani, un kādu mirkli man sametas pavisam neomulīgi. Varbūt runāju galīgas blēņas?
- Kas ir? Ši taču nav pati stulbākā ideja, kam mes šodien mēģinātu pieķerties.
- Tu joko, vai? viņš attrauca, un es jau sabozos, gribēdama sakt aizstaveties, kad viņš piepeši piebilda. Tava doma ir žilbinoši pareiza. Kolosālā ideja!
Ja, tur nu viņam patiešam varēja piekrist. Nespeju apvaldīt seja smaidu.
- Aiziet, viņš uzsauca.
Nomirkšķināju apjukuma acis, nemaz vairs nejūtoties ka ģeniālu smadzeņu īpašniece. Uz kurieni tad?
-Tieši tas jau izskaidro, kalab mums tika iedots atslēgas šifrs. Mums jaatrod auto darbnīca, kur mes izpētīsim borta kompjutersistemu. Un ja ta uzradis kaut kadas novirzes, zināsim, ko meklet talak.
- Tad man bus izrādījusies taisnība? Automehāniķi tiešam varētu pārbaudīt tadas lietas? Vai automašīnas borta kompjūtera nav atstātas kadas īpašas norādes vai ziņojums?
Viņš tikai paraustīja plecus. Neko nevar droši apgalvot. Bet mums ir jaķeras pie ta pavediena, citādi paliksim bez neka.
Iekārtojos pasažiera sedekli. Hsmu gatava.
Viņš ievietoja slēdzenē atslēgu un iedarbinaja automašīnu. Motors iemurrajas, un iesledzas kompaktdisku atskaņotajs. No visiem auto skaļruņiem reizē atskanēja neskaidra dūkoņa, kam sekoja vairaki atsevišķi klikšķi, bet tad datorizēta mehāniskā balss ierunājās: ""Zinu, noteikti sekos kuut kus interesants," viņa pati sev apgalvoja, "ja vien es ieēdīšu vai iedzeršu kaut ko no ta.""
- Kas, pie velna? Stnkers sašutis ievaicajas, bet es jau steidzu nospiest pogu, kas izstūma kompaktdisku no ligzdas, lai izņemtu to ara.
- Tas ir no "Alises brīnumzeme", atteicu, runadama par citātu no tas vietas, kur Alise runā pati pie sevis, pirms norit šķidrumu no pudelītes "Izdzer mani". Precīzi nezinu, kas un ka, bet man ir skaidra nojausma, ka šis kompaktdisks ari ir mūsu nakama risināmā mikla un uzdevums.
24
Paceļu kompaktdisku pret gaismu, izpētot to. Tas ir parasts ierakstam paredzēts kompaktdisks, skaidroju. Un kads ir taja ierakstījis mums domātu informāciju.
-Tad musu nakamais uzdevums bus saistīts ar kaut ka ieešanu vai iedzeršanu?
- Varbūt, šaubījos. Tomēr man gluži la neliekas.
- Labi, klausos tevi uzmanīgi, viņš atteica.
- Iedomājos, ka varbūt slepkava asociē mani ar Alisi brīnumzeme. Un balss ieraksts diska bija tieši tam ari domāts, lai piesaistītu manu uzmanību.
- Lai tu noticētu, ka kompaktdiska ieslēpta nakama mikla, Stnkers precizeja. Skaidrs, tad mums jaizpeta, kas vel šaja diska ierakstīts.
- Tieši ta.
- Nebūs piemerotaka laika par šo. To noteicis, viņš atvēra datora somu un, izvilcis klēpjdatoru, pabungoja ar pirkstu galiem pa ta apvāku, kamēr nogaidījam, datoram sakņojoties. Tikko klepjdators bija gatavs darbam, ievietojām kompaktdisku tam paredzetaja atvere un iebīdījām to datora. Vāciņš noslēdza atveri.