Pirmaja bndi nekas nenotika, bet tad ekrana paradijas līdz riebumam pazīstama ikona, kas radīja, ka dators patlaban ir noslogots. Kad smilšu pulkstenis pazuda, Stnkers noklikšķināja uz riku paneļa, izvēloties My Computer apzīmējumu, talak atvērdams D disku.
- Noka te nav, viņš vilies noteica, kad ekrana paradijas D diska saturs. Taja bija tikai divas datnes: viena bija ,waw datne,
kura visticamāk glabajas Alises audio fragments, savukart otra bija Joc datne. Pasniedzos, lai paņemtu no Strikera rokam klepjdatoru, tomēr nepaguvu. Viņš darbojās tikpat atri, ka to butu darījusi es pati. Kad viņš uzklikšķināja datnei, ta atveras, atklājot skatienam Word dokumentu, kura bija tikai viena interneta saiknes adrese: http:1fivmo.playsuTvivewin-mefisage.com/, šāds teksta gabaliņš bija attēlots ka hipersaite.
- Vai mes šeit spējam pieslēgties timeklim? viņš apvaicajas.
- Tā vajadzētu but. Dženai ir bezvadu pieslēgums, viņa mēdza ieiet interneta vide, atrazdamas jebkura vietā. Nenoliedzami, Džena allaž ir daudz apdomigaka par mani. Turklāt viņas vecāki ir daudz dāsnāki par manējiem, jo, piemeram, pagajušos Ziemassvētkos Džena saņēma bezvadu interneta pieejas karti. Man savukart ne parak rupeja pielietot šada tipa tehnoloģijas. Līdzīgi ka iezvanpieeja no mobila talruņa, bezvadu interneta pieslēgums Dženai ļava piekļūt timeklim teju no jebkuras vietas. Apzinājos, ka tas var izrādīties pietiekami parocīgi, tomēr bezvadu tiklkartes ir gana dārgs prieks, un man ta vajadzība nemaz nebija tik liela salīdzinājuma ar kari, piemēram, pēc jaunam un atkal jaunam kurpēm.
Pietiekami pārliecināts, ko dara, Strikers uzklikšķināja uz noradītas saites, atveras interneta pārlūkprogramma, bija nepieciešama tikai viena sekunde, lai atvērtu web lapu, un te nu ta bija tieši la pati, kuru gaidīju un no kuras reizē ari neprata bijos, jauna ziņa. Domata tieši man.
Tuvu, mana dārgā, bet ne pilnīgi mērķī…
Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?
Tāpat kā Dorotijai, tavas smiltis iztek… x2 +y2 =r2
y=mx+b
Kā gaismas stars tumsībā, kaut kā pazīstama pieskāriens, pirms tava gaisma dzisīs Un tu būsi pagalam… viena… tumsā… tevi nekad neatradīs
25
Stnkeram visa nopietnība kārojās iztriekt duri cauri datora ekrānam. Johaidi, viņam jaaizsarga ši te meitene, nevis jaatmin kaut kadas sasodītas "l)a Vinči koda" miklas. Kas tie par sūdiem? viņš ieprasijas. Kas, elle rata, mums atkal jadara ar šo nesakarīgo murgojumu?
- Viss bus kartība, Melānijas roka maigi, bet pārliecinoši nolaidas uz viņējās. Viss ir atrisinams.
- Sasodīts, tas mani padara traku! Viņš divpadsmit gadus bija nokalpojis Juras kājnieku korpusā, aizsargājot savu valsti un tas iedzīvotājus pret visvisādām naidīgi noskaņotam valstiņam, kas klausīja kaut kādiem despotiem. Bet šī nolādētā spele bija iedzinusi viņu sluri pilnīgi nepazīstamu ienaidnieku ielenkuma. Bija sajuta, it ka viņš ķertu spokus kaut kads slepkava ar pievārdu Lūsis, sazin kads slepeni injicēts toksins cirkulēja Melānijās asinsritē… Visi ienaidnieki neredzami, un visi ka viens gatavi jebkura mirkli piebeigt viņa apsargājamo.
Viņš naidīgi vēlreiz paglūnēja uz datora ekrānu. Stnkeram nebija pat aptuvenas nojausmas, kā turpmāk meklet risinājumu. Ka, pie velna, lai viņš spej nosargāt sev uzticēto cilvēku?
Viņam blakus Meļa jau nospieda durvju rokturi, lai kāptu ara no auto. 1 aiks iet!
- Uz kurieni? Kurp mums jaiet?
Tur, kur šifrēta ziņa mums norada, viņa piebilda. Circle IJne ceļojuma. "Ostas gaismu" kruiza.
- Ne, bet ka tad… Viņš grasijas Melas teikto apšaubīt. Gribi paskaidrot, kāpēc tu doma, ka zini, uz kurieni mums jadodas?
Viņa pieliecās pavisam tuvu klāt, maigi pieskaroties viņam un noradot uz. x-y-r vienādību. Si ir standarta formula, ar ko apzīmē riņķa līniju. Un ši otra nozīme taisnu līniju, viņa piemetināja, noradot uz y = mx + b.
- Ja, tagad skaidrs, ka ta tiešām ir, viņam atlika tikai piekrist.
Melānijā iesmejas, tie bija pirmie patiesie smiekli, kurus viņš
dzirdēja kopš abu iepazīšanas. Brīnumjauka skaņa, kuru viņš vēlējas dzirdēt vēl un vēl. Uzticies man, viņa piebilda. Tas pat nebija īsts kods, ko atšifrēt, dnzak tada neliela mikliņa.
- Ak tad redz, ka tu nonāci līdz Circle Line6 . Un doma par "Ostas ugunim" tev iešāvās prata tapec, ka tu izlasīji par gaismas staru, kas nodzisis tumsā?
- Tieši tā. Viņa uzzibinaja pašapmierinātu smaidu. Ja visa ši padarīšana nebūtu tads sasodīts murgs, man pat šķistu, ka mums pagaidam klajas diezgan jautri.
- Tu laikam piederi pie tie ļautiņiem, kas brīvdienās avīzēs risina krustvārdu miklas?
- Ne taču, viņa atteica, tomēr mutes kaktiņa pavīdēja smaids.
- Toties es svētdienās mēdzu parka reizumis uzspēlēt šahu.
- Ja, to dara daudzi, viņš paķircinajas. Galvenais jautajums, vai tu esi ta, kas vinnē?
Dzirdot šo jautājumu, viņa paraudzījas uz Stnkeru, it ka viņš butu pavaicajis kaut ko nepiedienīgi absurdu, nu kaut vai uzdevis jautājumu vai viņai nepieciešams gaiss, lai elpotu. Bet protams, ka es vinnēju! Kada gan butu jēga spēlēt, ja es nevarelu uzvarēt?
Un ar šo atziņu, viņš nodomāja, vainagojas visa ši sasodīta diena.
26
- Mums ja pasteidzas, mudināju, kamēr rikšojam pa Brodveju. Strikers skrējiena turējās man blakus. Mēģināju pamanīt kadu brīvu taksometru, bet protams, ka lādu tuvuma nebija. Kruiza kuģis atiet septiņos.
Man izrādījās pilnīga taisnība saistība ar atrisinājumu. Zināju, ka man bija taisnība, bet, ja tas kuģis aties no piestātnes bez mums, tad bus… sasodīts… Man nepieciešama ta pretinde. Dotas divdesmit četras stundas, ta bija rakstīts laja agrakaja paziņojuma. Un laiks skrēja, pulkstenis nenorimis tikšķēja, zūdot man atvēlētajām stundām.
Musu iela no blakus kvarlala iegriezās brīvs taksometrs, un kad tas bija vel puskvartala attaluma no mums, to pamanījusi, skrēju tam pretī paceltu roku, bet tad kads ķēms pasteidzās pirmais, ielēca taksometrā un automašīna aiztraucas no vietas. Ne! skaļi iekliedzos.
Protams, ka taksometra sēdošie pat nepaveras uz, manu pusi. Strikers tikmēr nolēma rīkoties un, cieši satvēris manu roku, uzsaka nāvējoši atru pakaļdzīšanos (liekas, skrējām vel ātrāk, nekā es spēju pakustēties).
- Došu tev piecdesmit zaļos, ja kāpsi ara un noķersi kadu citu taksometru, Strikers uzsauca uzvalkotajam vīram, kad mes ar skubu ierausāmies viņam blakus aizmugurēja sēdvietā. Strikers atlaida manu roku, lai paņemtu savu maku, tomēr mani iespieda svešiniekam blakus sēdekli.
- Ei, svešais puisis iebilda, pikti lūrēdams uz mums. Vac lauka savu pakaļu no mana taksometra!
- Labi, dodu simts zaļos! Strikers lika priekša, noskaitīdams banknotes un spiezdams tas čalim sauja.
- Es kavēju tikšanos, svešais turpinaja iebilst, tomēr spars viņa balss tonī bija zudis.
Strikers vairs neklausijas čaļa čīkstēšanā, ar elkoni piespieda viņu atvirzīties un, iegrūdis mani viņa vieta, pasniedza taksometra vadītajam piecdesmitnieku, apgalvodams: Šis puisis piekrīt pagaidīt nakamo taksometru.
Šoferis neatbildeja ne varda, tomēr iespieda gāzes pedāli grīda, Strikers ciešāk aizcirta durvis, un mes strauji attālinājāmies no vietas, kur no tālienes vel atskanēja pamesta puiša protesta saucieni.