- Vai esi noteikti pārliecinātā? Un ka būtu tikties kada cita reize?
Paveru muti, ceredama, ka prata iešausies kads piemērots aizbildinājums. Neka. Piepešā saprata uzplaiksnījuma apjautu, ka saplivinu skropstas un paskaidroju vai, bet nu man tiešam jaskrien, citādi suņi vairs ilgāk nespej nociesties.
- lešu kopa ar tevi.
- A, ja, paldies. Protams. Pārliku pie sevis, vai tas vismaz izklausijas pieklājīgi. Galu gala puisis bija nopircis man kurpes. Un ta biju es, kas patlaban stav lietu ar suņiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad tiks izskrieties, lietus no cepures maļam ik pa laikam strūklo man gar kaklu (vadājot suņus, man nebija nevienas brīvas rokas, kura nest lietussargu). Varbūt Tods tiešam bija tas labakais, kas mani šodien varēja piemeklet? lespejams, neviens cils visa pasaulē neietu lauka manis deļ tada lietu, turklāt atnesot man jaunas dizainera kurpes.
Bet vel licamak, ka man nav nekādās pašcieņas. Un Tods brīnišķīgi zina, kadas podziņas vajag nospiest, lai es padotos.
Mēs sakam iet parka virzienā, un, kad bijām veikuši jau pusceļu, sajutu Toda rādītājpirkstu, kas maigi paberzējās gar manu īkšķi. Mel, man tevis pietrūka…
Ak kungfl Man vajadzēja vai izkust pie šiem vārdiem. Viņa teiktais skanēja tik patiesi un viņam bija neliekuļotas nožēlas izteiksme seja. Dāvanas. Maigi vardi. Sis vīrietis tiešām, pa īstam gribēja mani atgūt. Un man tas sasodīti glaimoja, nedaudz biju pat apmulsusi.
Lai gan ne mazakaja mora nešaubījos par vienu man vairs nebija nekādās intereses palikt ilgāk kopa ar šo cilvēku. Un ši atskarta prasīt prasijas izlauzties atklatiba. Piemērots moments rādās pavisam drīz, kad mes ar suņiem sasniedzam parku un tos beidzot varēja palaist brīvi izskrieties.
Noklepojusies atbrīvoju balsi savam sakāmajam. Paklau, Tod…
Viņš ka pieprasot izteikties pacēla roku: Tikai uz vienu glāzi dzēriena. Ja nekādi netiec šovakar, labi, sarunasim rit. To pateicis, viņš uzzibinaja tadu pat smaidu, ar kadu pirms piecpadsmit mēnešiem bija dabūjis mani gulta. Nu taču, Mel! Neka sarežģīta. Tikai mazliet alkohola.
- Starp mums abiem nepietiks ar “tikai alkoholu", es atteicu.
Viņa lupas uzzibsnīja ļoti pazīstams smaidiņš, un tas vel reizi atgadinaja man par tam daudzajam smago pārdomu naktīm, kuru deļ mes vairs neesam kopa. Par laimi, piepeši iezvanijas mans tālrunis, un es, pateicīga par iejaukšanos, atvazu klausuli. Zvanīja mate. Čau, mammu! Es tieši stāstu draugam, ka sastapšos ar jums šovakar.
- Zini, es ceru, ka neradīšu nevienam lielas neertibas, tomēr labak butu, ja mēs rītdien velreiz sazvanītos. No matēs mutes tas izskanēja ka apgalvojums, nevis vaicajums. Un no manis netika sagaidīti nekādi iebildumi.
- Ak! Satraukta aplaizīju lupas. Es patiešam cerēju sastapties ar tēti. Un tevi.
Viņa pat nepapulejas noslēpt aizkaitinajumu. Melanij, Dieva deļ! Ka brīvdienas tas īsti ir? Piepeši noskaidrojas, ka viens tava teva sens klasesbiedrs dzīvo Longailendā, un viņš grasas mums pievienoties vakariņas tieši pirms izrādes. Saprotams taču, ka tu nevēlētos, lai mes atteiktos no tadas iespējas vēlreiz iepazīt sen nesastaptu draugu?
Mat, vai esi kādreiz apsvērusi vēlreiz iepazīt pati savu vienīgo meitu?
Gribēju viņai to pateikt. Ļoti, ļoti gribēju, ņemt un tieši tā ari pateikt.
Tomēr ta vietā atbildēju: Protams, mamm. Domas uzplaju sejai platu smaidu. Visur taču tiek daudzinats ja tu smaidi, pat
juzdamas saniknota vai depresīva, tavs noskaņojums atri vien pielāgosies sejas izteiksmei. Mazliet nogaidīju, lai jautu šai teorijai iedarboties. Neka. Izmaiņas nesekoja.
- Labi.
- Nu tad, hmm… cikos rit tiekamies?
-Žēlīgais kungs, bērns, es nezinu. Piezvanīšu tev, tiklīdz būsim piecelušies. Ne, man tiešam jabrinas, kopš kura laika tu esi tada punktuālā reglamenta ievērotājā.
- Nav ne jausmas, atteicu, domas kavēdamas pie neskaitamajiem kalendariem, kas allaž bija musu 1 Ijustonas maju neatņemama sastavdaļa. Katrs kalendars tematiski bija pieskaņots tai sabiedrisko pienākumu jomai, ar ko māte tobrīd bija aizravusies.
- Labi, nu tad tiktai butu samnats. Saldumiņ, mes tevi mīlam!
Nūja. Kolīdz pārstāju iejaukties un atstaju viņas plānus nemainīgus, ta piepeši atkal kļuvu par viņu zelta meiteni. Mīlu tevi an, mamm.
Un tas gan bija patiesība.
Tomēr pa šo laiku viņa mani bija nokaitinājusi vai līdz baltkvēlei.
Tods pasniedzas un saņēma plaukstas manu roku. Mans ielugums gan joprojām ir speķa.
Dievs, svētī šo labdari… Viņš allaž bija mani mierinājis un ļāvis vieglāk pārciest visas nesaprašanas ar vecākiem, kas bija nākušās par manu galvu musu agrakas kopdzīves laika. Talab es ne mirkli nešaubījos, ka Tods lieliski izprot visas notikušas dramas jēgu, kaut ari bija sadzirdējis tikai manis runāto.
- Pateicos, atbildēju.
- Tatad tu nāksi? Viņa smaids pletās vai pa visu seju, un tas izskatījās reize velnišķīgi un izaicinoši. Piepeši iemesli, kapec mums atkal butu kaut kur jadodas kopā, šķita daudz būtiskāki par tiem, kuru deļ abi izšķiramies. Es jutu, ka pamazam kļustu vaja, un to apzinajos. Pieturējos ar roku pie pastaigu laukuma metālā iežogojuma.
- Es vienīgi šaubos, vai…
-Melānijā Linna Preskota?
Mani izglāba svešinieks. Apcirlos, lai paraudzītos, kam pieder balss, kas mani uzrunaja, bet ieraudzījusi noelsos un strauji
solīti atkapos. Toda roka maķenīt stingrāk apkjava manu plecu, un es pat negrasījos to nopurināt.
Grāmatas vīrieši vienmer aprakstīti ka tumši un bīstami personāži, un tagad es beidzot ļoti skaidri apzinajos, ka ta var but taisnība. Vīrietis, kas stāvēja man pretim, izskatījās tik neatvairams, ka gribējās viņam pieskarties un taja paša laika ari mesties begt. Tāds apburoši nesasniedzams kārums, ar ogļu melniem matiem un filmzvaigznes žokļa līniju.
Gandrīz vai iestenejos… labi, varbūt es tiešam iestenējos… tomēr pietiekami žigli apspiedu šo skaņu, manīgi to norīdama. Un apjautu, ka esmu Todam gandrīz vai pateicīga par to roku uz pleca. Svešinieka acis bija manams kas savads. To skatiens likās nežēlīgs, tukšs un, lai ari tam nebija nekāda apjaušama iemesla, tas mani biedēja līdz nāvei.
- ļus esat mis Preskota? viņš vaicaja.
- Es, ak ja, esmu.
Vīrieša balss bija glasmaina ka medus. Ja vien nebūtu la dīvaino acu skatiena…
- Un kas jiis tāds bulu? atskanēja Toda balss, joprojām man blakus.
- Man jums kaut kas jānodod, noslēpumainais vīrietis paskaidroja, joprojām ignorējot Todu. Nepazīstamais panācās uz. priekšu un pasniedza aploksni.
- Kas tas ir? pavaicaju.
Viņš pasmaidīja, bet nelikās, ka smaids saderas ar viņa seju.
- Nevaru teikt. Drīzāk ierosinātu, lai jus atverat aploksni. To pateicis, viņš piešāva pirkstu pierei, it kā uz atvadam paceldams iedomātu cepuri, tad pagriežas un devas prom, atstadams mani ar aploksni roka, visai pamatīgi apstulbušu.
Nesaprašana saraucu pieri, diemžel tada pieres raukšana nedara mani glītāku, būdama pārāk ziņkārīgā, lai nogaidītu, kamēr likšu līdz majam, aizplesu ar rādītājpirkstu aploksnes apmali un atdabuju to vaļa. Iekšpusē atradas biezs brūngana papīra gabals, kas likās noplests kadai lētai pārtikās iepirkumu turzai. Izvilku papīru un ieraudzīju uz ta savādas zīmes. Ir nu gan!
Labi, esmu ķerta uz matematiku, bet atzīstos, ka šis attēls pat man likās pārāk mīklains. Varbūt kads atsūtījis kodētu ziņu, tomēr tas, kurš to paveicis, pazina mani gana labi. Man ir bakalaura grāds matemātika un maģistra grāds vēsturē. Vairumu ļaužu tads salikums izbrīnītu. Ierastajos priekšstatos matematiķi ir ka pielīmēti saviem kabatas kalkulatoriem, runa tikai par skaitļiem un pastavīgi burza rokas kadas datu kopas plastikāta apvalciņos. Tas ir aizvainojošs stereotips. Tikpat aizvainojoši, kā apgalvot, ka blondīnēm ir daudz jautraka dzīve. Esmu blonda, un, ticiet man, tas ir tik novecojis uzskats, ka nepelna vairs nekādu ievērību. (Man gan jaatzīst, pat ja matu garums samazinās, matematika galva tiek iekša viens un divi. Iztēlojieties saviesīgus burziņus, piemēram. Ikreiz, kad sarunas apsīkst, es varu pārējos gan apburt, gan šausmas sastindzināt, eleganta nevenbā bilstot kaut ko par fraktāļiem, Fibonači skaitļiem un Smaligana loģikas spēlēm. Un šadas situācijas tieši es spēju iedvest parukušam pasakūmam jaunu dzīvību.)