"Pazīstams. Pazudusi. Viena. Tumsā. Neatradis." Melānijā uzsvēra katru vardu un tad paraustīja plecus. Nolādēts! Hs vienkārši nezinu padoma. Viņa pieceļas un mnādama saka staigat. Doma! Mes varam to atrisinat. "Kaut kas pazīstams." Varbūt te runāts par Circle Line, vai taisnība? C'.ribu teikt es tur agrak strādāju.
- Tu strādāji?
- Tikai kādu nedēļu. Kase. Pārdevu biļetes.
- Vai tu biji to ierakstījusi sava spēlētājas profila informācijā?
- īsti neatceros, bet domāju, ka ja. Tur taču bija nepieciešams uzskaitīt visas līdzšinējas darba vietas, vai ne? Visticamak, ka es to ari uzrakstīju.
- Iespējams, ka esam uz pareizajam pedam, viņš teica. Tomēr mes itin nemaz nezinām, kāpēc tikām šurp atvesti. Un mums atvēlētais laiks iet uz beigām. Viņš izteica šos vārdus pagalam noteikti, bet tikai pec tam iedomājās, kadu efektu radis tik atklata runa. No izbija un pārsteiguma Melas acis viņš noskārta, ka atkal ir izrunājies aplam.
- laiks! viņa čukstēja piepeša skaidrības uzliesmojumā.
- Gandrīz katrai rindiņai slepkavas ziņojuma ir kada netieša sasaiste ar laiku. "Cik sen tu saņēmi…" Norāde uz Dorotijas smilšu pulksteni… "Pirms…"
- Izklausas, ka tam vajadzētu but musu meklētajam, apsvēris viņš teica.
- Ja, bet kas tieši tas ir? To vaicadama, viņa uzmanīgi nopētīja sienas. Vai mums jaraugas pec kada iezīmīga sienas pulksteņa?
Tad piepeši viņa pati sev atbildēja: Ne, mums nav jameklē sienas pulkstenis, tuvīnā atklajuma nojausmā viņas acis iepletās. Rokas pulkstenis. Pazaudēts rokas pulkstenis.
- Pazudušo un atrasto mantu noliktava? viņš cerīgi turpināja, uzķerdams viņas domu. Un mums taja jāuzmeklē kabatas pulkstenis. "Ka gaismas stars tumsība…" Tumšs ka kabata, vai ne? viņš piebilda.
- Mes esam ģeniāli, viņa laimīga iesaucas, apķerdama viņu ar rokam. Ja, tas bus īstais atminējums.
Viņš par atbildi ari cieši apskava sievieti, vienlīdz stipri saviļņots par viņas neviltoto jutu izpausmi un entuziasmu, ka ari par to mulsinošo pieskārienu, ko piekļaujoties radīja viņas stingras krūtis. Ilgi viņiem ta nevajadzētu stavet… Līdz šim viņi bija vilcinājušies, puledamies izprātot tālāko risinājumu, taču nu bija laiks pasteigties, lai nepalaistu garam pedejo iespēju.
- Aiziet! viņš uzsauca, maigi atsvabinajies no Melānijās tveriena, tomēr nolēmis paturēt viņas roku savēja. Viņi steidzās pretim pūlim, lai dnzak tiktu uz kāpnēm.
Atgriezušies uz galvena klāja, viņi aši izprašņāja bārmeni.
- Pazaudēto un atrasto mantu noliktava? tas parvaicaja. Ja, mums kruiza ir tada atsevišķa kaste, kura saliekam visas uzietas pasažieru nozaudētas mantas. Kādu tieši priekšmetu jus meklējat?
- Kabatas pulksteni, Meļa paskaidroja.
Bārmenis piekrītoši pamaja, ka sapratis, un pa iekšējo tālruni sazinajās ar kadu, vislicamak, uz komandtiltiņa. Kadu minūti parunājies, viņš atkal pieversas abiem vaicatajiem. Piedodiet, bet nekas tamlīdzīgs nav atrasts. Ir tikai vienas saulesbrilles un neka vairak. Sa reisa laika neviens nav griezies pie mums ar vel kadu atradumu.
- Vai, Meļa izsaucas, ak, jus domājāt, ka mes vaicajam tikai par šo izbraucienu? Melas sejiņa ši pārsteigtā vaicajuma laika saglabaja patiesi nevainīgu izteiksmi, lielas acis lūdzoši ieplestas. Man ļoti žēl, bet, redziet, mes faktiski nozaudējam šo pulksteni kadu laiciņu atpakaļ. Bijām atveduši pie jums izbrauciena dažus pilsētas viesus, ziniet, ši taču ir tik populārā izprieca.
- Tada gadījuma jums jāgriežas pazaudēto mantu biroja, tas atrodas krasta.
- Vai tas joprojām bus vaļa, kad kuģis atgriezīsies osta? Strikers noprasīja.
- Visticamak, ka ne.
- Ak, dargais, Meļa turpinaja tēlot, tētis bus tik gaužam nelaimīgs, ja mes to neuzmeklesim. To sakot, viņa pagriezās pret bārmeni, it ka lai paskaidrotu tuvāk. Tētim rit jaiet slimnīcā. Sirds operācijā. Tas ir ļoti nopietni. Pulkstenis viņam vienmer nesis laimi, tads ka veiksmes talismans.
Bārmenis, apmēram divdesmit divus gadus vecs puisis, šķita, noklausijas to visu, teju piemirsis elpot, bet tad, palūgdams mirkli klusuma, pacēla pirkstu. Uzgaidiet kadu sekunditi! To pateicis, viņš atgriežas velreiz pie sava tālruņa un šoreiz jau saruna vedās ilgāk. Jauneklis runaja, pagriezis viņiem muguru. Strikers gan meģinaja noklausīties, tomēr puiša balss bija samēra klusa, un puļa troksnis noslāpējā to mazumiņu, kas varēja atskanēt līdz viņiem.
- I .abas ziņas, viņš teica, pec laiciņa atkal pievērsies viņiem.
- Paguvu pārtvert biroja administratoru jau bridi, kad tas grasijas doties mājup. Tomēr viņš apsolīja, ka uzkavēsies ilgāk un jus no brauciena sagaidīs administratora asistente, kas atbild par pazudušajam un atrastajam lietam. Viņu sauc Keitija.
- l iels jums paldies, Meļa sirsnīgi pateicas, pieliekusies tuvāk bara letei un izlasījusi uzrakstu uz barmeņa nozīmītes, Dag, jus mums patiešam necerēti palidzejat.
- Un ko talak? Meļa apvaicajas, kad viņi abi devās atpakaļ uz augšējo klaju, līdzi nesot divus sodas ūdens kokteiļus, ko bija pasutijuši pie Oaga letes.
- Tagad, Strīkers atteica, mums atliek tikai nogaidīt.
28
Kad pabraucam garam ANC) ēkai, kuģis lēnam pagriežas, lai dotos atceļa pa īstriveras upi. Puse brauciena jau bija garam. Diemžēl tikai pec stundas varēsim tikt krasta un parbaudīt, kas mus gaida atrasto mantu biroja. Mani no uztraukuma saka vai kratīt drebuļi, tikai iedomājoties, ka sēžot dīka bus jāzaudē viena vērtīga stunda, tomēr citas izvēles nebija. Un, ja ta labi padomā, neatlika nekas labaks kā nogaidīt, vērojot ainavas, kam kuģis slīdēja garam. Turklāt man šaja reizē bija reti izdevusies kompānijā…
Jāatzistas, ka nejutos īsti sava ada par visu mūsu situāciju kopuma. Stnkers bija maksajis no savas kabatas par izbrauciena biļetem, tomēr musu gadījuma būtu grūti nosaukt to par normālu randiņu. Turklāt nemaz neņemot vēra visu manu agrako izturēšanos un izrunašanos. Tomēr, par spīti visam, sajutu, ka starp mums strāvo kada nemānāmā tuvība, es nemaz netaisījos to noliegt. Tikpat labi nojautu, ka šads strāvojums jau nu nebija nekas tads, ko atbalstītu Covnopolitan, vismaz neatminējos lasījusi taja nevienu rakstu par tematu: iemīlēties vai neiemīlēties sava miesassarga. Piedevām vel ar nosacījumu, ka esi saindēta ar nezināmu toksinu un tev uz papēžiem min neprognozējams slepkava.
Ak dievs!
Mans labais noskaņojums saplaka ka pārdurts gaisa balons. Dažos laimigakos brīžos man teju izdevās aizmirst mokošo situāciju, kura atrados, tomēr nebija ilgi jagaida, iekams īstenība ka lavīna atkal gazas man pari, liekot atģisties izmisīgi iedzītai
strupceļa. Varbūt man nekad vairs nebūs neviena ista randiņa. Vel trakak, varbūt es nekad, nekad sava mūžā vairs netikšu iepirkties!
Satveru metāla margu, kas apjoza klaju, un skumji nolūkojos uz garam slīdošo pilsētu. Daudzie izgaismotie debesskrāpji likās kā svešādās celtnes no kadas brīnumainas atklatnes. Mana gaužam normālā ikdienas dzīve bija vertusies baismīga murgā, bet mana galva nespēja samierināties ar tādu īstenības devu.
Stnkera roka mierinoša satvēriena atbalstīja manu plecu: Kā juties?
- Ja, ne, nezinu… Šaubīdamas pakratīju galvu, man patiešam nebija skaidrs, ka es jutos. Pagriezos pret viņu, atbalstīdamas pret kuģa margam, lai atbildētu: Man ļoti bail. Un piebildu: Ši nu ir sajuta, kas man pagalam nepatīk.