- Piedod, man nevajadzēja ta uzspiest, lai panaktu tavu atzīšanos. Viņš saņēma manu plaukstu savēja un saspieda pirk
stus. Bet tu nezaudēsi. Ne šoreiz. Zaudēt vienkārši nav tava daba.
I.ai cik absurdi tas skanētu, bet šie vardi man ļava sajusties labak.
Kuģis līgani pabrauca zem tilta, uz. klaja varēja sadzirdēt pari tiltam braucoša transporta troksni, kas monotoni un harmoniski sasaucās ar viļņu šļakstiem pret bortu. Super, ieteicos, vēlēdamās nomainīt sarunas tematu. Piepeši es pat nezinu, kadai vietai īsti braucam garam.
- Hs gan zinu, viņš atteica, atspiedies pret reliņiem. Tieši mums virs galvas ir Viljamsburgas tilts. Un tur ir Bruklina, viņš norādīja uz. sauszemes posmu mums priekša un pa kreisi. Ta ka palaist garam Bruklinu bija gandrīz neiespējami, visticamak, es pati mierīgi butu varējusi atskārst, kurai pilsētas daļai braucam garām, tomēr bija tīri jauki izbaudīt, ka ir tad, ja kads rūpējas par tevi.
- Patiesībā nekad nav tā īsti sanacis paviesoties Bruklina, ieminejos. Domas saraucu pieri, apzinadamas, ka, ej nu zini, vai maz šis dzīves laika vel pagušu tur nonākt.
- Daudz, tu neesi zaudējusi, Strikers atteica. Un galu gala, ja tev kārojās uzzināt, ka tur ir, aizvedīšu tevi, kolīdz viss šis murgs būs garam.
Pikas, viņš lasa manas domas; nenoturējusies pasmaidīju, kaut ari ar veselo sapratu man vajadzēja nojaust, ka nebija ne mazākās iespejas, ka mes vēl kādreiz varētu nonākt Bruklina. (Ticiet man, tadu iztukšotības sajutu vel nekad nebiju piedzīvojusi.)
Tikmēr kuģis turpinaja ceļu, prožektori šķēla tumšos vasaras ūdeņus, kas apskaloja Manhetenas krastus. Atri vien bijām sasnieguši Manhetenas tiltu un talak virzījāmies zem Bruklinas tilta. Un, neraugoties uz to, ka esmu šo tiltu skatījusi uz neskaitāmām pastkartēm, mani jau atkal parsteidza ta grandiozie izmēri. Ne velti dažiem šis tilts izrādījies liktenīgs.
Domas vel un vēlreiz noklausījos viņa teiktaja, ka aizvedīs mani uz Bruklinu, un, kad pamazam tuvojamies ostai, beidzot saņemos pavaicat to, kas man nedeva mieru visas beidzamas stundas. Ka tu doma, vai draudi par toksinu manas asinis varētu but tikai blefs?
- Vai SIU datorspēlēs versija var sastapties ar tamlīdzīgu blefu?
Noliedzoši pakratīju galvu.
- Tad ari šaja gadījuma mes nevaram uzņemties risku, uzskatot to tikai par blefu.
- Ne, ne jau to gribēju ierosināt, steidzos viņu pārliecināt. Ilciet man, es visvairak vēlējos nonākt pie nakamā uzdevuma un līdz ar to ari atrast pretindi, pat vairak, neka viņš spētu iedomāties. Varbūt tev šķiet, ka visas pagaidu versijas, kas mums pazib prata, tads nieks vien ir, bet es esmu gatava ķerties vai pie katra salmiņa. Nekad iepriekš nevar uzminēt, kas izrādīsies visnoderīgākais.
- Pec līdzšinējas pieredzes SIU nav gandrīz nekādās līdzības ar pokeru. Niecīgas iespējas blefot.
- Tieši ta.
Kadu bridi noraudzījos Stnkera, pat nepuledamas apslēpt savu pētošo skatienu. Viņš tiešam izstaroja speķu. Un tas, ka šim vīrietim piemita ari prāts, bija vel labak. Neaizmirsīsim ari to, ka no Stnkera burtiski plūda fluīdi, kas aicinaja aizmirsties un likties ar viņu gulta. Viņš nekustīgi pacieta manu petigo skatienu, vienīgais, kas nemānāmi atklaja, ka lieku justies mazliet neerti, bija sīka muskuļa saraušanas vaigu kaula tuvuma.
- Bet tu jau ari esi izcils it visa, ko dari, vai ne? pavaicaju.
-Ja.
īsi, tieši un nemaldīgi. Un ne mazakas pieticības. Ko gan te piebilst? Man palika šis puisis.
- Ar ko īsti tu nodarbojies? riskēju pajautat. Tev ir teju visa iespējamā informācijā par mani. Toties man ir visai aptuvena nojausma par to, kas esi tu.
- Pašu galveno esmu tev pateicis, viņš iesaka.
- Ne, neesi vis, iebildu. Nezinu, kada, piemēram, ir tava milaka filma?
- "Montijs Paitons" un "Svētais C.rals".
Nav nemaz tik slikti, vismaz atstaja cerības, ka viņam piemīt ari humora izjuta. Un tavs iecienītākais TV šovs?
- "Sargs".
Tieši, un daudz ko izskaidro. -Un ediens?
- Steiks.
Diezgan garlaicīgi, bet vismaz savietojams ar Atkinsa dietu.
- Grāmatas?
- Clear aud Present Dunger.
- Tā ir filma! Neskaitas, es iebildu.
- Neka, ta ir gan filma, gan gramata. Turklāt gramata bija labaka.
Ja, tā vismaz, ir godīga atbilde. Un ko tieši tu darīji, kad biji iesaukts juras kājniekos?
- Es jau varētu tev pastastīt, bet tad man butu tevi janogalina.
Vīzdegunīgi izliecu vienu uzaci un mēģināju notēlot, cik man
garlaicīgi. Vecs joks, Stnker. Nu beidz, netielējies. Izstāsti! Man jazina, kadas makas esi apguvis, lai spētu nodrošināt aizsardzību un saglabat man dzīvību. Vai piekriti?
- Daudz ko ir nācies darīt, viņš nenoteikti atteica. Esmu piedalījies vairakas miera uzturēšanas misijas, esmu cīnījies ierakumos. bet tas an viss, ko drīkstu tev stāstīt.
- Godīga atbilde. bija jau ari pietiekami, mana uzticība viņam tikai nostiprinājās.
Patlaban mes iebraucam no īstriveras līcī, un nevilšus dziļi ierāvu elpu, kad skatienam paveras brīvības statuja tas milzu apmēros, bija jau pilnīgi satumsis, pilsētas ugunis palika viena puse, kamēr no otras puses paceļas statujas varenais stāvs. (.randioza la paceļas virs ūdeņiem, stāvs stalts un majestātisks, spoži izgaismots, staru kuļi ap skulpturas galvu veidoja tādu ka slaru vainagu, gandrīz ka auru.
Sajutu kamolu kakla. Varbūt ari esmu notverta šaja noladetaja spele ka slazdā, tomēr, palīdziet man! Es ari cinīšos par savu brīvību!
- Vai tev nekas nekaiš?
- Ne, tikai kaul kas šajā skata uz statuju mani aizkustina.
Viņš piekrītot pamaja, un kadu laiciņu mēs klusēdami noraudzījāmies, ka Brīvības statuja attalinas no mums, kamēr sakām kuģot pa Hudzonas upi uz, augšu un labaja puse paradijas Pasaules tirdzniecības centra ēkas. Centrs sastavēja no četrām ekam, kurn jumtiem bija ģeometriskas formas, un patiesība tie radīja interesi nevis paši par sevi, bet gan atmiņa par abiem dvīņu torņiem, kas bija sabrukuši.
Man blakus Stnkers piepeši smagi nopūtās.
- Striker, kas ir? maiga balsi pavaicāju.
- Es dieni1 ju pretterorisma brigādē, kad atstaju dienestu, to sakot, viņa balss bija gaužam klusa un skatiens atduries grīda.
Gribēju kaut ko teikt, tomēr neradu vārdus, tāpēc saņemu viņa roku un turēju to. Stnkers vienu reizi par atbildi saspieda manu plaukstu, tad palaida to vaļa un nostājās man aiz muguras. Apvijis rokas man ap pleciem, viņš pavilka mani nost no reliņiem. Šķita, ka varu vai i/kust šā vīrieša rokās, sajutu viņa sirdspukstus pret savu augumu. Mes ta stāvējām cieši klat viens otram, viņa zods bija piekļāvies manam pakausim.
Bridi klusējam, bet tad Stnkers ierunājās klusa, aizlūstoša balsi, sajutu viņa elpu sev pie auss. Keizem domāju, vai viss, ko darīju, bija kadam vajadzīgs, viņš teica. Man ļoti gribētos noticēt, ka ja. Vismaz, kada daļiņa manis ienīda to, ka pametu dienestu.
- Tad kapec tu to darīji?
Kadu mirkli šaubījos, vai viņš atbildes. Tomēr tad viņš pagrieza mus ta, lai mes abi raudzītos preteja krasta virziena. Viņš noradīja uz Jaundžersiju. Manas matēs deļ, viņš paskaidroja.
- Viņa dzīvoja tieši tur, Džersijas Sitija. Nožēlojami necila mājele, tomēr ta bija viss, kas viņai piedereja. Tagad ta ir mana.
- Man ļoti žel, apgalvoju no sirds.
Likās, ka viņš nomet kadu kārtu kaujinieka pašlepnuma.
- Aizgāju no dienesta tāpēc, ka biju vajadzīgs savai mātei. Viņai bija vēzis, limfoma agresīvā forma. Viņa mani bija audzinajusi viena pati. I’ats mazakais, ko varēju darīt viņas laba vismaz, atrasties viņas tuvuma, kad beigas nebija tālu. Viņš smagi ievilka elpu, domas ar skatienu kavedamies kaut kur tālu, talu, varbūt Džersija. Tomēr jaatzist, tas nebija vienīgais iemesls. Jau krietnu laiku biju domājis par sava dienesta jēgu. īsti neesmu tads reglamenta dievinātājs, tas nav mana būtība. Nespeju samierināties ari, ka pats nevaru noteikt savus uzdevumus. Visbeidzot nolēmu, ka militārā karjera nav domata man.