- Tad taja laika tu nolēmi ķerties pie darba privātās apsardzes biznesa?
- Ja. Man paveicās, ka pazīstams puisis tieši uzsaka veidot savu firmu. Varēju izveidot sev piemērotu darba stundu grafiku,
varēju izvēlēties, pie kuriem projektiem strādāt, un varēju ari plānot darbus tieši Džersijas apkaime. Viņš nenoteikti paraustīja plecus. Tā nu notika, ka no juras kājniekiem kļuvu par civilistu.
- Izklausās, ka tu pieņēmi pareizo lēmumu. Tu biji vajadzīgs savai mammai.
- Par to nekad neesmu šaubījies. Tomēr nevaru teikt, ka reizem nenožēlotu, ka pametu armiju. Mani radušas neremdināmās dusmas iznicināt visus neliešus, kas apdraud civilos iedzīvotājus.
-Stnker, tadu nežēlīgu izdzimteņu tiešam netrūkst. Maitasgabals, kas nolēmis uzbrukt man, ir tam tiešs pierādījums.
-Tev pilnīga taisnība.
-Tātad ta ir tava pamatnodarbošanas? Apsargat cilvēkus? Ar to saistīta tevis minēta apsardzes firma?
- Jā, apsargat cilvēkus un lietas. Viņš paskaidroja tuvāk. -Viens no blakusdarbiem ir ari izsekot nodokļu paradniekus. Es izmeklēju zādzībās balto apkaklīšu līmeni. Ta ka, var teikt esmu kaut kas starp nodokļu uzraugu un miesassargu. Nav slikts darbs, tomēr jaatzist šāda karjera nav tas, par ko es būtu sapņojis.
- Varbūt ir vel kas cits, ar ko tu vēlētos nodarboties?
- Es joprojām to apdomāju. Nesen man bija piedāvājums strādāt Homeland Securitv firmai. Man patiktu tads darbs, iespējams, tas butu augstakais, ko es varētu sasniegt.
- Izklausas gana labi, novērtēju, iekšēji mazliet noskumusi par to, ka viņam tad butu japarvacas uz Vašingtonu, kur bija šas firmas galvena mītne. Kas man uznācis? Nebiju pazīstama ar šo puisi pat ne vienu pilnu dienu. Kad šis murgs reiz. bus cauri, pilnība nodošos ramai, iepriekšparedzamai dzīvei, kas bus izplānotā stundu pa stundai, nekādu satraukumu. Esmu pārliecināta, ka par ko tamlīdzīgu sapņoja ari Strikers.
- Ja, ta tas tiešam ir, viņš piekrita. Tieši grasījos pieņemt šo priekšlikumu, kad negaidot mana ceļa nostājās kaut kas pavisam cits.
Kaut kas cits…
Kamēr kuģis slīdēja atceļa, dodoties ziemeļu virziena, Strikers aizveda mani uz augšējo klaju. Kad atspiedāmies pret reliņiem,
mušu pleci saskaras, un piepeši sajutu karstu strāvu noskrienam starp musu augumiem. Sā vīrieša pievilcība iedarbojās uz manu libido tieša trāpījumā, un šaubījos, ka šis dzirkstis musu starpa reiz rimsies. Varbūt ši pievilcība bija radusies tikai adrenalīna uzpluda. Tomēr sajuta bija tik neviltota, ka vēlmes dzirksteļoja teju samanāmi.
Kuģis nobremzēja, un musu ķermeņi atduras viens pret otru. Tieši taja bridi nevilšus apjautu tā neesmu fs, viss piedzīvotais notiek ar kadu citu cilvēku mana ada.
Atskārtā bija mulsinoša un reibinoša reize. No vienas puses jutos ārkārtīgi pateicīga Strīkeram, ka viņš turējās ar mani kopa un bija gatavs sniegt atbalstu, no otras puses jaatzist, ka uz mani iedarbojas viņa pievilcība. Man vēl nebija īsti skaidrs, vai šadi ši spēle iedarbojas tikai uz, mani vai ari vel uz. kadu.
Pēc ša apsvēruma sekoja nakamais.
Ko tad, ja mes ar Strikeru nebijām vienīgais paris, kas spēlēja šo sasodīto spēli? Ka nekā spēles kiberversija bija iespējams piedalīties neierobežotam spēlētāju skaitam. Viena un taja paša laika varēja tikt izspēlētas neskaitamas spoles. Un realaja pasaule es jau zināju vismaz vienu spēlētāju, kas bija palikusi zaudētajos. Džeimija Teita. Viņai neizdevās uzvarēt.
Nodrebēju un pasniedzos, lai saņemtu Strikera roku. Viņš ziņkārīgi paveras mani. Pasmaidījusi novērsos un saku pētīt krasta līniju, kam mes braucam garam. Tikmēr drudžaini prātoju, cik vel tadu mērķu ka es staiga gaismas apspīdētajos laukumos. Mērķi, kam nebija paveicies ar tadu augstas klases aizstavi ka Stnkers.
Un tad kādu neilgu bridi, par spīti visam šausmam, man pat likās, ka es esmu ta, kurai paveicies.
29
Keitija, ka solīts, sagaidīja mus darbinieku atpūtas telpā. Tieši ka Dags bija norunājis. Viņa jau bija nomainījusi savu darba ietērpu pret ikdienas drebem pieguļošam melnam biksēm un stilīgu, bet ar atlaidēm pirktu Murc Jacobs blūzīti. Ļoti labi zināju, ka ta iegādātā par atlaidēm, jo pati pirms divām nedēļām gandrīz biju šadu blūzi iegādājusies Duffy's izpardošanā. Viņas krūštura lencīte neglīti rēgojas ara no visnotaļ caurspīdīga darinājuma, un kopējais tels nebija vis ieturets atturīgi eleganti nevengaja Saras l>žesikas Pārķeres stila. Klusībā pateicos tam nemanamajam gariņam vai elfam, kas man nebija atvēlējis pašai nopirki ko tādu. labakaja gadījuma šads apģērbi derētu pielaikošanai Vogue fotosesija, bet normālai ikdienas dzīvei, puļa vidu nekada gadījuma. I iels un iespaidīgs nēl
- Ceru, ka jusu lugums neprasīs daudz laika? viņa precizeja. F,s jau kavēju ballīti, kur esmu ielūgta.
- Ne, mums vajadzēs jus aizkavēt tikai kadu minūti. Stnkers prasmīgi tika gala ar meičas pielabinašanu. Viņš izturējās kā apmats saldummilis, un es pie sevis apsveru, vai tas ir prasmīgs paņēmiens, ka apvardot sievietes, vai ari uz viņu iedarbojas blūzītes atkailinata maģija?
Keitija uzzibinaja Stnkera virziena supermodeles smaidu, un man mirkli tapa skaidrs, ka neciešu šo būtni. Tieši taja bridi iedomājos, ka laikam vainojams manas asinis riņķojošais nezinamais toksīns, jo kada velna pec man butu jauztraucas par damiti, kas flirtē ar Strikeru? Mums taču jaturas kopa tikai līdz nākamo pāris uzdevumu sekmīgai atrisinašanai.
Keitija uzmeta pleca savu mazo somiņu, ai/soļoja atpakaļ pie letes un uzlika uz tas neaprakstama paskata kartona kasti.
Satraukuma aizturēju elpu, domadama, ka viņa atvērs kasti un pavērsis to pret mums, lai liktu mums pasteigties.
Kur nu. Ta vieta šis kaķes zaļas acis pieversās Strikeram un, uzacis nopietni saraukusi pa visu pierīti, viņa centīgi noprasīja:
- Tatad. Ko tieši esat pazaudējuši?
Ieklepojos, un viņa pagriežas pret mani, it ka pirmo reizi pamanītu, ka ari es šeit esmu. Es to pazaudēju, noteicu diezgan braši. Tizli, protams, tomēr negrasījos kaut kadas lecīgas damites deļ izlikties, ka esmu neredzama; ka nekā vel jau nebiju gluži nomirusi.
- Man vienalga, kurš no jums, viņa garlaikoti atteica. Bet vai jus paskaidrosiet precīzāk, ka izskatas tas, ko jus meklējat?
- Vai nebūtu iespejams atri ieskatīties kaste?
Meitene ka noraidot sakrustoja rokas uz krūtīm. Ne, nav ne mazakas iespējas, ka jus drīkstētu atri ieskatīties kaste. Viņa to noteica indīgi pamacoša toni, turpinadama: Kas jums abiem aiz adas un tieši par cik stulbu jus mani uzskatat?
- Jauki, skaidrs, nekavējoties atbildēju. Jums, protams, taisnība, es nepareizi izteicos. Man vienkārši pašai kauns sev skaļi atzīties, ka biju tik dumja, lai to pazaudētu.
- Ak kungs, kada kliriba, Keitija atcirta. Vai man te visu vakaru bus ar jums jānostāv un janopļapa?
- Labi, tūlīt pateikšu. Tas ir mana vecteva kabatas pulkstenis, to sacīdama, cieši veros meitenes acis. Ļoti skaidri nojautu, ka viņa nav mus apdraudošais slepkava. Es pat zināju (vai vismaz jutos nemaldīgi pārliecinātā), ka viņa nebija iesaistīta šaja spēlē. Tomēr taja paša laikā noskārtu, ka ienīstu meiteni gandrīz tikpat stipri ka to nolādēto spēlētāju ar iesauku Lūsis. Man nebija pamata šadai attieksmei, tomēr pat negrasījos atvainoties.