-Ak! Viņa izskatijas mazliet pielaidigaka. Tad ari es sakrustoju rokas uz krūtīm, gribēdama sevi pasargat. Iespejams, ta bija smieklīga un nevajadzīga reakcija.
Mirkli aizturēju elpu, pirms teicu vārdus, kurus uzskatīju par vienīgajiem pareizajiem, lai tuvotos atrisinajumam. Un ja nu "kabatas" nebija pareizais minējums? Piepeši šķila, ka zinu vel
bezgala daudz laikražu un laika atskaites mērītāju: hronometrs, vilcienu saraksts, taimers, kalendars, modinātājpulkstenis… Nolāpīts!
Mums šaja situācijā nebija ļauts nez cik reižu skaļi minēt, lai Keitija paklausīgi pārliecinātos, vai kaste ir kaut kas tieši mums domāts.
Ja kļūdīšos šaja pirmaja reize, mes cietīsim sakavi, un tad atliktu paļauties vienīgi uz kadu juras kājnieku speķa paņēmienu, ko Stnkeram nāktos pielietot pret šo meiču. Man pat bija nojausma, ka, ja tik talu noietu, butu vērts to pa mēģināt. Varētu pat nostrādāt. Problēma bija tada, ka gaužam necietu minēt uz dullo. Sakrustoju pirkstus aiz muguras veiksmei un gaidīju, kas būs.
Pēc apmēram sekundi ilgas rakašanas, viņa izslējās aiz letes un pirkstos bija saņēmusi kaut ko apaļu. Neliels zelta ķedes posms paspīdēja caur viņas pirkstiem, priekšmetu viņa bija cieši sažņaugusi dure.
- Jus to atradat!
- Varbūt, viņa atteica. Vispirms aprakstiet man, kads tas izskatas, pasakiet, kada ir monogramma uz ta, un tad pulkstenis bus jusu.
- Kāpēc vel vajadzīgi kadi divdesmit pieci testa jautājumi? Strīkers pieprasīja. Viņa taču pateica jums, ka tas ir kabatas pulkstenis.
- Redziet, Keitija paskaidroja mums, nesaprašām, ja tas tiešam ir jusu, tad varesiet to dabūt. Bet es šeit nestrādāju, lai visādiem pajoliņiem dāvinātu mantas, kuras viņi iedomājās nakt un paprasīt. Ja jus zinātu, cik tadu aptauretu cietpauru ik dienu luko izkrāpt no uzieto mantu krātuves it ka pazudušus fotoaparātus, dizaineru saulesbrilles vai kompaktdisku pleijerus. Ta ka nevainojiet mani, tikai paskaidrojiet, kas lasams pulksteņa monogramma, un mes visi būsim padarījuši cits cita dzīvi vieglāku.
Stnkers paversas pret mani: Mel, vai tu viņai gribi pateikt?
-Jā, protams, atteicu, pilnīgi pārliecinātā, ka mana seja atspoguļojas visas šaubas un raizes. Pulējos koncentrēties. Viņa teica monogramma, tatad tie ir kaut kadi iniciāļi. Bet ka iniciāļi tie ir? Manejie? Varbūt. Es tiešam nezinu…
-Mel?
- SIU! Skaļi, ka uzvarēdama, iesaucos, bet tūlīt pec tam satraukuma aizturēju elpu.
-jums pilnīga taisnība, Keitija apstiprinaja, un nevienu mirkli neizskatījās, ka viņa nožēlo savu neuzticēšanos, ka nebija vēlējusies atdot to, kas skaidri un gaiši (nu labi, varbūt ne gluži pavisam) bija mans īpašums. Lūk, ņemiet!
Uzmanīgi plaukstas satveru pulksteni, ko viņa bija izcēlusi no kastes, baiļodamās, ja pieduršos tam ka nevajag, parak spēcīgi vai apiešos ar to nepareizi, tas spētu aizsalt un noslēgties, nedalot ar mums savus noslēpumus. Beidzot mēs tevi atguvam, pačukstēju tam, kad i/gajam caur galvenajam durvīm un devāmies atpakaļ nakti. Paradi, kurp mums doties talak!
30
- Veiksmīgs minējums, Stnkers uzslavēja manu drosmi, kad gajam lejup pa 42. ielu garam Taimskveram. Mums joprojām vajadzēja nosoļot vairakus kvartalus, nebijām pat nonākuši tuvuma turistu pūļiem. Tā vietā vienīgie kājāmgājēji, ko manījām, bija tipiski ņujorkieši, ultra šiki apģērbušies, viņi, neprātīgi steidzoties, mutuļoja mums apkārt ka Ņujorkas straujas ikdienas iemiesojums. Bet es viņus tik tikko pamanīju. Biju parak koncentrejusies uz zelta kabatas pulksteni, kas gulēja man sauja.
- Ta nebija nekada veiksme, atteicu, joprojām lepna par savu uzvaru. Tikai nenoliedzama prasme. Es taču tev teicu, ka esmu nesakauta šis spēles lietprateja.
Sastapu viņa acu skatienu, kura vidēja smaida atblazma.
- Touchй! viņš taisnīgi atzina. Tikko ka tu to nosauci, atbilde šķita pati par sevi saprotama. Bet pirms tam gan…
- i .i, nu nesaki taču, ka tu nezināji, kadai jabut pareizajai atbildei? Pec mana toņa nevarēja noskārst, cik maz es pati tobrīd biju pārliecinātā par savu lēmumu.
- Es tomēr nezināju, kads ir tas miklas atrisinājums, viņš papildinaja.
Šada atklatiba deva viņam plus punktus manas acis. Kad tiek izcīnītas prata uzvaras, vairums vīriešu nekad neatzīsies, ja kaut ko nezina. Un ja vien var blefot, tad viņi to dara, bet padoties vienalga atsakās. Stnkers tomēr atšķiras no ša vairākuma. Un to viņš bija pieradījis jau ne reizi vien, un arī šis fakts saka aizķerties manas smadzenēs.
- Ko nu? Strikers ievaicajas.
Visa mana uzvarošā pašpārliecinātībā sabruka ka karšu namiņš no ša necila jautajuma. Esmu atrisinājusi miklu, bet ta ari neesam tikuši skaidrība, ko ar to visu darīt talak.
- Man nav ne mazakas nojegas, bažīgi atteicu. Cereju, ka saņemsim kaut ko praktiski pielietojamu. Kaut kadu tablešu iepakojumu, kuru mes atvērtu, un taja gulētu pamaciba un zaļu deva vai ari šļirce, kura būtu man domata pretinde. Neka tamlīdzīga. Mums neveicas.
Viņš uzmeta man raizigu skatienu. Ka tu tagad jūties?
Nebija neka tada, par ko man gribētos aizdomaties. Par atbildi paraustīju plecus: Neka īpaša. Tāda mazliet nogurusi. Mazliet satraukta ik pa laiciņam. Bet…
-Zinu. Tu ta justos ari tad, ja nebūtu saņēmusi nekādu nāvējošā toksina devu. Strikers turpināja mani cieši raudzīties, un es gandrīz vai varēju nojaust, kadas emocijas joņoja aiz viņa pieres. Nebija nevienas drošas iespejas pārliecināties, vai tiešam esmu saindēta. lespejams, ka mums priekša bija skrējiens uz aklo, bet mes nevarejam nogaidīt un nedarīt neko.
Pec mirkļa viņš izstiepa plaukstu pret mani: Iedod man to apskatīties.
Pasniedzu viņam pulksteni. Viņš atvaza ciparnīcas vāciņu, pulkstenis radīja ļoti abstraktu laiku piecpadsmit minūtes pari veselai stundai.
- Nav stundu raditaja, ieminējos.
Viņš pielika pulksteni pie auss. Netikšķ ari. Domāju, varbūt pulksteņa mehānisms ir sabojats.
- Vai tam vispār iekšā ir visi tie mazie āķīši un zobratiņi, kas citiem pulksteņiem?
- Japaraugas. Varbūt kads tos visus izvācis, lai to vieta ievietotu tavu pretindi.
Mēģināju nezaudet cerības. Ja ne, tad vismaz taja bus kadas norādes, ko atrisinat un kur mums talak doties.
Pienācu viņam tuvāk, viņš knibinājās ap pulksteņa korpusu, tad sarūpēja kabatas nazi no džinsu aizmugures kabatas. Atvāzis asmeni, viņš iestūma to sīciņaja sprauga, ko es pulksteņa korpusa nebiju agrak pat pamanījusi. Aizturēju elpu, kad ar smalku
klikšķi un pagriezienu korpuss puff un bija vaļa. Piepeši noraudzījos zobratiņu mudžekli. Pulksteņa iekšpuse bija ka sadragata.
- Nolādēts, Strīkers sašutis noelsās.
īsu brītiņu apdomajos. Bijām atminējuši pedejo miklu un līdz ar to an atrisinājuši pirmo uzdevumu. Tomēr mums nebija ne jausmas, kurp doties talak. Mums nebija antivielas un izskatijas, ka netiks dotas ari nekādas norādes par turpmākajiem meklejumiem.
Visa šajā skrejiena pietrūka kaut kā liela un svarīga. Bijām kaut ko palaiduši garam.
Bet laiks tikmēr steidzas uz priekšu.
31
>»hllp://www.i)l<\ysitrvivcwin.com«< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI
LŪDZU, If I OGOJin il S