SPĒLĒTĀJA LIēTOTAJVĀRDS: Lūsis
SPĒLĒTĀJA PAROLE: ********
…lūdzu uzgaidiet …lūdzu uzgaidiet …lūdzu uzgaidiet
>»Parole apstiprināta«<
>»lzlasit jaunās vestulesc« »> Izlasīt saglabātās vēstules «<
…lūdzu uzgaidiet »>1AIPNI LŪDZAM ZIŅOJUMU CENTRĀl L«<
Jaunā ziņa:
Kam: Lūsim
No: Bloķēta identitāte
Par: Pacietību
Tava izplūdusī vīzija drīz noskaidrosies, kad mērķis atrisinas kvalifikacijas uzdevumu. Tas notiks drīz, vistuvākajā laika. Vēro. Nogaidi. Turpini spelet.
>»Pievienota programmatūra: TRK l'CT.exp«<
»>1 ai lejuplādētu, noklikšķiniet šeit«<
I.usis sēdēja pie nokrauta moteļa galda, raudzīdamies sava atvertaja klepjdatora. Viņš jau bija lejupielādējis un iedarbinājis meklēšanas un izsekošanas programmu, ko spēles komandcentrs bija viņam piesūtījis pirms dažam stundām. Programma, ko sauca Track Target, sāka darboties viņa acu priekša, ar uguntiņu izgaismojot noteiktu punktu grafiska Manhetenas kartē. Līdz šim vel mirgojošais punktiņš nebija izkustējies. No brīža, kad viņš bija lejupladejis un aktivizējis programmu, tas izgaismoja 42. ielas un Hudzonas upes nostūri. Paris reižu stunda uzzibsmjums izzuda pavisam, lai pec laiciņa atkal paradītos nemainīgi taja paša vieta.
Protams, ka viņš pilnība nepārzināja izsekošanas programmu. Tomēr viņš nebija no dumjajiem un lielu tiesu no tas varēja uzminēt. Visticamak, ka GPS8 izsekošanas mikročips ticis ieslēpts kada no atminējumiem, kas Melānijai bija jāuziet. Tiklīdz viņa to atradis un, nenojaušot nenieka, aiznesis sev līdzi, viņa iedarbinas programmu un nosutis izsekošanas koordinātās uz I.uša datoru.
Stūrgalvīgi sastingušais punkts varēja atrak izkustēties, un medības sāktos.
Viņš gandrīz vairs nespeja novaldīties.
Viņš bija izspēlējis visas SIU piedāvātās lomas. I ,usim bija palicis but par mērķi, jo sarežģītie uzdevumi piedāvā ja labu intelektuālo izaicinājumu, lai izskaitļotu slepkavu. Tomēr šoreiz viņš bija sava iemiļotakajā slepkavas loma. Turklāt spele nolika realaja dzīvē, un tas bija vel jo lieliskāk.
Tomēr, neraugoties uz izsekošanas ierīci, viņš bija atsviests daudz primitīvākā līmeni neka virluālaja realitate. No vienas puses, ierīce nebija simtprocentīgi precīza, vislielakaja tuvinājumā la iezimeja teritoriju, kuras mērogs bija apmēram puse kvartala. Vel vairak ka apliecināja e-pasta ziņa, izsekošanas ierīce ne vienmer uzrādīja objekta atrašanas vietu, tas laiku pa laikam palika izsekotajam neredzams. Nebija ari iespeja sekot tam, ka viņa atrisina uzdevumus; nacas samierināties ar apgalvojumu, ka viņa devas pa norādītajam pēdām un turpinaja meklēt atrisinājumus. Tomēr viņam piemita viltība un prasme. Viņš bija dzimis mednieka. Tikpat labi viņš pirmais varēja uziet visus uzdevumus un atrisinat tos vel pirms sievietes. Un sakaut viņu, kad tiktu klat.
Pagaidam, viņš domāja, medības bija ritējušas uz labu laimi, uz aklo. Paļaujoties tikai uz daļēji sekmīgo izsekošanas ierīci un ari uz paša maku.
Grūts uzdevums. Bet viņam tads ārkārtīgi palika.
Ši spele prasīja visus viņa speķus un pieredzi.
Koncentrējis skatienu uz datora ekrānu, Kusis leni ieelpoja, vienreiz, otrreiz. Salieca pirkstus, iztēlodamies tos aptveram vesa tērauda ieroci. Drīz… drīz…
Un piepeši te nu tas bija: atskanēja viens signāls no izsekošanas punkta. Sīka, prasīga skaņa, kas caururba klusumu, kas bija iestājies Lūša mitekli. Un reizē ar skaņas signālu punktiņš ekrānā saka pārvietoties.
Viņa to ir paveikusi.
Nepacietība drebēdams, viņš sajuta, ka asinis šalc izaicinājums. Paņēmis savu ieroci, viņš parbaudija ta aptveri. Aptvere bija pilna, un viena patrona jau gaidīja gatavība. Vienai allaž bija tur jabut.
Viņš piespieda sevi nesteidzoties savakt visus piederumus. Galu gala nebija nekada iemesla steigties. Viņa varēja pārvietoties, bet Lūsis allaž spēja paturēt viņu redzesloka. Viņa pat varēja skriet, bet nekad, nekad nespētu no viņa noslēpties.
Vairs jau nekad.
Un visa šis situācijās ironija slepas taja, ka viņa pati bija sevi novedusi tieši viņam rokas. Viņa pati bija atrisinājusi uzdoto miklu un tādejādi atvērusi logu, kas ļava piekļūt viņas dzīvei.
Tas viss bija tik sasodīti spoži izdomāts, viņš sprieda.
Lai kurš būtu viņa labdaris, lai kas butu šis ģēnijs, kas izlēma spēli izlaist brīvība un pārvietot to realaja dzīve, un kam bija radusies nenoliedzami veiksmīga ideja piedāvāt I usim šis medības… Jā, Lūsis spētu satvert ša cilvēka galvu abas rokas un uzspiest lielu, treknu buču tieši pieres vidu.
Ka viņš mīlēja šo spēli!
Ka mīlēja medības!
Un vairak par visu viņam patika uzvarēt.
32
Strikers piestaja ielas stūri, lai paraudzītos, kurp viņi dodas, kad pamanīja ieeju metro tuneli tieši otrpus ielai. Norāde virs ieejas vēstīja, ka ši ir F maršruta līnija. Ideāli. Viņš cieši satvēra Melas roku un vilka sev līdzi metro virziena.
- Kurp mes atkal dodamies? viņa noprasīja, steigdamas viņam pa pedam.
- Uz Plaza viesnīcu un restorānu, viņš paskaidroja. Mums ja pārgrupē speķi. Japaed. Mums nepieciešama kada mierīga vieta, kur atpūsties un padomāt.
- Uz Plaza? Meļa parvaicaja. Nu ir gan! Es iedomājos, ka to visu mes varam tikpat labi dabūt kaut vai Starbucka kafejnīca.
Viņi drīz vien sasniedza metro platformu un iejuka puli. Pilna trauksme! viņš nobridinaja. Neaizmirsties. Tu esi vienīga no mums, kas vaiga pazīst šo mergli.
Viņa piekrītot pamaja, tad lēnam pagriežas un rūpīgi nopētīja visus ļaudis, kas atradas redzes loka. Bulu gan pietiekami neticami, ka viņš bulu ieradies, lai mani nogalētu, iekams mes bulu atraduši pretindi.
- Piekritu. Bet mes taču izturējām kvalificēšanas kārtu, vai ne? Tas bija ceļš līdz pulkstenim.
Viņa pamaja. Ja. Es ari ta domāju. Un tad viņa dziļi nopūtas. Bet visa ši lieta kopuma ir lik nolāpīti sarežģīta.
- Esi kādreiz palikusi Plaza? viņš pavaicaja pec kada laiciņa, gribēdams uzlabot meitenes omu.
Viņa atskatijas un negribīgi pasmaidīja, it ka nenojaustu, ko Strikers veļas pateikt. Bārā? Ja, esmu bijusi. Bet ne tālāk. Numuriņa? Ne, nekad. Tas ir mazliet par salītu manam maciņam.
- Katram vajadzētu kaut reizi dzīve pameģinat tur pārnakšņot.
- Un ši ir mana pedejā iespeja šaja dzīve, iekams beigsies man atvēlētas divdesmit četras stundas? viņa atvaicaja, ieskatījusies viņam tieši acis.
- Nē, protams, viņš atrunājās. F,s ta nemaz nebiju domājis. Gribu tikai pateikt, ka tev un man bijusi velnišķīgi grūta diena, un mums tik un ta ir jaalrod kada ala, kur nolīst. Un man par tevi vajadzētu parūpēties, tu to esi pelnījusi. Tad ja vai ne?
- Tu maksa?
- Jā, asins nauda, viņš atteica. Ka gan vel to tērēt, ja ne tava laba?
- Luk, ari Plaza, viņa teica, kad metro vilciens ieripoja stacija.
- Pie velna, mes varētu pat atļauties pasūtīt apkalpošanu numura.
Pēc neilga brīža viņi nonāca pie 57. ielas, lai noietu atlikušo gabaliņu līdz pazīstamajai viesnīcai.
Taja tiešām izskatījās tik labi, ka cerets, un pat vel labak. Tikko viņi bija tikuši līdz savam numuriņam, Meļa paķēra tālruni un pasūtīja briesmīgi daudz no visa ka, ko vien atrada ēdienkartē.
- Esmu pusbadā! viņa paskaidroja, kad Strikers izņēma talruņa klausuli viņai no rokam.
- Zinu, viņš atzina. Viesnīcas apkalpotajam, kad tas ienaca, Strīkers tūdaļ pieprasīja: Ienesiet kruku ar svaigi spiestu apelsīnu sulu.