Ne, nē, ne. Laiks ķerties pie darba.
-labi, nostājos pie galda. Parskatisim, kas mums ir zināms. Pat negaidīju, ka viņš atbildes, manas domas parak atri steidzas uz priekšu. Mums ir kabatas pulkstenis, kas rada piecpadsmit
pari veselai stundai, uz ta ir iniciāļi SIU, kas iegraveti pulksteņa korpusa.
- Citiem vārdiem sakot, neko daudz mes nezinām, viņš atteica.
- Precīzi trāpīts, bingo!
- Majas lapa? viņš ierosināja. Varbūt iepriekš to lasīdami, esam kaut ko palaiduši garam? Varbūt taja pantiņa bija iešifreta vel kada mikla?
Izbraucu ar pirkstiem cauri vel miklajiem matiem. Varbūt. Neesmu pārliecināta.
- Un ka ar automašīnu? Vai taja mes varējām palaist garam vel kadas norādes? Varbūt bez kompaktdiska tur bija vel kaut kas uzmanības vērts?
- lespejams. Tomēr, ja spēlējam tādu spēli, un ir pilnīgi skaidrs, ka mes to daram, tad pulkstenim vajadzēja mums sniegt kadu paskaidrojumu vai novest pie zināma atrisinajuma.
- Skaidrs ka diena, viņš piekrita. Velreiz parskatišu visu, kas mums te ir.
- I abi, bet tikai pec manis.
Domīgi pabungojis pa galda virsmu, viņš pasniedzās un, satvēris nīka pulksteni, velreiz to uzmanīgi nopētīja. Turēdams pulksteni izstiepta roka, viņš vēzēja to no vienas puses uz otru ka hipnotizētājs. Iedomāsimies, ka esam speles tiešsaistes režīma un spēlējam datora. Ko tu darītu, ja datorspēle iestrēgtu līdzīga strupceļa?
- Vērstos čata, sarunu telpa, izmetu šo vardu, pat īsti neapdomadama, kapec. Un tikai pec mirkļa atskartu, ka esmu uz pareiza ceļa. Nu, protams! iesaucos, apskriedama apkart galdam un izstumdama ar gurnu Strikeru lauka no krēsla, lai atrak pati sestos pie datora. Cik neticami viegli, pat pastulbi. Čats, Stnker. Mums tikai jaiesaistas čata sarunas.
- Kur jaiesaistas?
- Skaties, steigšus attraucu. Varu saderet, ka man izradīsies taisnība.
Kamēr klepjdators uzmeklēja un atvēra norādīto interneta adresi, viņš ļava plaukstām nogult uz. maniem pleciem, kamēr pats man par plecu noraudzijas datora ekrāna. Tas bija jauks, intimi-
tates pilns moments. Ja apziņa nekavetos fakts, ka mums ir atlicis gaužam maz laika, es teiktu, ka situācijā bija vienkārši ideala.
Kad dators bija uzmeklējis vietni, atvēru SIU majas lapu un iedziļinājos tas izklājumā. Kadu mirkli nekustīgi raudzījos, pirksti bija kā sastinguši virs klaviatūras.
- Kas ir?
-Gadiem neesmu spēlējusi. Pat īsti nezinu, vai mans lietotajvards vel ir spēkā.
- Varu saderēt, ka tas, kurš ievilka tevi šajas nepatikšanas, gan bus parūpējies, lai tavi dati tiktu saglabati vai atjaunoti pilnība.
Šķibi pasmaidīju. Parupejies, lai mani dali būtu pietiekami patiesi un derīgi līdz brīdim, kamēr mani nogalinas. Cik laipni! Vai nav nepiemēroti un ironiski parūpēties par kadu tādos nolūkos?
Godīgi sakot, sen vairs neatminējos, ar kadu lietotajvardu ilgus gadus atpakaļ biju iesaistījusies šaja spēlē. Tomēr, kad sarunu logs atveras, iedrukaju nepieciešamajās ailes lietotajvardu un paroli, ko mēdzu izmantot visbiežāk: ŽivenšiMeitene un Math4tne. Ja, piekritu, izklausas pec datorprofesionaļu slenga, tomēr tik ilgi, kamēr grasaties paturēt savus datus slepenība, nepieciešams kaut kas, ko viegli atminēties bez sevišķas piepūles.
Dators iedūcās, noklikšķēja, un ekrana paradijas smilšu pulksteņa ikona, kas noradīja, ka izklajlapa apsver, vai, izmantojot attiecīgo vardu un paroli, varu piekļūt datiem.
Un tad piepeši, bez mazaka brīdinājumā, jau biju ielaista.
-Augša un pa kreisi, -Strikers noradīja, pieliecies man tik tuvu, ka sajutu viņa elpu uz saviem matiem. Vai ta ikona nenorada, ka tur uzmeklējama palīdzība?
Novirzīju peles kursoru uz ikonu, bet tomēr nenoklikšķinaju uz tas. Čats vienmer bija ta vietne, kura varēja saņemt tik nepieciešamo palīdzību, lai parvaretu šķēršļus kada noteikta speles līmeni. Ja datora bija ziņas par to, kura līmeni es spēlēju, tad man piedāvātu iespeju dalībai čata, kura es varētu saņemt nepieciešamas ziņas tikai attiecīgajam scenarijam. Es ierasti centos neizmantot čatu, allaž vairak vēlēdamas paļauties pali uz. saviem speķiem. Tomēr tagad, kad mana dzīvība bija likta uz speles, vairs nevareju atļauties tadu lepnību.
Dažās spēlēs no sakuma bija kaul kas jaiegadajas vai jauziet dažadi paziņojumi, lai atklātu, kur sastapt saziņai attiecīgā čata pārstāvjus. S1U spēlē čata iespējas tika piedāvātās tieši izklajlapa. Par maksu, protams.
Cāts ari bija tiešsaistes režīma. Tomēr šeit, reālajā pasaule, man pat nebija skaidrs, ka čats varētu darboties. Man tikai izmisīgi vajadzēja kadu, kas pastastitu, ka pareizi rīkoties, ko iesaki ar kabatas pulksteni un ta glabato noslēpumu, un tomēr man bija arī bail. Neuzticējos interneta nekam un nevienam. Ja nu mans jautajums tiešsaistē uzjundīs kadam nogalināšanas tieksmi un man par šo soli atriebsies?
Kaut gan nupat jau man vairs nebija laika raizēties ari par tādiem smalkumiem. Plauksta sastinga, aptvērusi peli, un es drosmei dziļi ieelpoju.
- Aiziet, Strīkers mudinaja.
- Jā, es tūdaļ, mazliet paminstinājos. Tagad vai nekad! Noklikšķināju uz ikonas atrak, neka spēju saklausīt, ko man saka saprata balss. Atkal paradijas nogaidīšanas ikona smilšu pulksteņa sīks attēls, un tad…
Laipni lūdzu ŽivenšīMeitene Pulkstenī slēpjas visas atbildes.
Tev ir viss, kas nepieciešams.
Atrisini mīklu.
Satrūkos, izlasījusi atklatos vārdus, un bridi sastingusi lūkojos ekrāna. Nebiju pārliecinātā, vai grasos raudat vai smieties.
Strikera rokas cieši apskava manus plecus, un viņš noskūpstīja manu galvu. Mēs to atrisinasim!
Cieši aizmiedzu acis. Man joprojām nebija nekādās nojausmas, ka atšifrēt sākotnējo sutijumu (nemaz nerunājot par informāciju, ko slēpa pulkstenis), turklāt faktiski ši virtuālā ziņa visu padarīja vel sarežģitaku. Gribot negribot nacas uzdot sev jautājumus no ka tas nācis, kas aiz ta visa slēpjas un kas īsti ar mani notiks. Un ka? Bet vienlaikus pat es nespeju domāt par tik daudzam lietam. Ne jau tagad. Jo tieši tagad man visi speķi javelta vienas
vienīgas miklas atminējumam. Man jasaprot šis u/devums un jaizglabj sava dzīve.
Ak, mana Matas Hari pakaļa…
- Ļauj man vēlreiz aplūkot to pulksteni, teicu diezgan nomāktā balsi, izstiepusi roku.
Viņš iespieda pulksteni man roka. Apgrozīju to plauksta, mēģināju atbrīvot pratu tada mera, lai zemapziņa varētu iznest virspuse ilgi mekleto atrisinājumu.
labs ir. Piecpadsmit. Stundu rādītājs. Stundas ceturksnis. I .ailes. Kabatas pulkstenis. Kabata. Drēbes. Kabata. Paņemt kabata, bikšu kabata. Pulkstenis.
Pie jodu!
Nekur tas mani nenovedis.
Turēju pulksteni starp abam plaukstam, salikusi tās kopa ka lūgšana, izmisīgā cerība, ka par mani nāks apgaismība un es beidzot uziešu atminējumu sava prata.
Kamēr sēdēju tur, pulēdamas izvilināt spožu domu no sava prata, saklausīju, ka Stnkers kaut ko klusam saka. Atveru acis un pamanīju, ka viņš iet uz istabas talako daļu, mobilais tālrunis piespiests pie auss. Gribēju vēl kaut ko sadzirdēt, bet viņš runājot bija pagriezies pret logu un es vairs nevarēju uztvert ne varda no teikta.
Skaisti. Nu, vienalga, man tik un ta vairs nebija jēgas par to uztraukties.
Atveru plaukstas un velreiz rūpīgi aplūkoju pulksteni. Ari manam vectētiņam bija šads kabatas pulkstenis. Viņš četrdesmit gadus bija nostrādājis uz dzelzceļa, un, kad devas pensija, viņam ka apbalvojumu pasniedza līdzīgu kabatas pulksteni.