Tagad, kad izstrādāju savu maģistra darbu, mana uzmanība pilnība ir pārslēgusies uz vēsturi. Mans diplomdarbs ir par primārajiem un atvasinātajiem kodiem un šifriem, kurus uzvarošās nācijās izmantoja kara laika. (Un, ja, es tiešam apzinos, ka petama joma ir nedaudz par plašu. Man jau ir bijušas pārrunās ar savu diplomdarba vaditaju par šo jautajumu, paldies, varat nepūloties.)
Tādejādi šada kodēta vēstule uz bieza bruņa papīra bija tieši manu interešu lauciņa. Ja sūtītājs izrādītos kads puisis, atzīstos, ka jutos jau pa pusei iemīlējusies.
- Mata I lari, kads tevi parak labi pazīst, Tods ieminējās, atradinot mīļvardiņu, ar kuru mani savulaik bija apveltījis. Viņš piekabinaja man to musu pirmaja randiņa, kad uzzināja, cik ļoti es apbrīnoju 'T'nigma" šifrēšanas ierīci un manu nepārejošo kaislību uz visu, kas aujams kajas. Hs Todam pavēstīju, ka labak gribētu saukties par Sidniju Bristovu2 , bet viņš nekad neuztvēra šadu mājienu.
Izņēmis man no rokam lapu, Tods to apvērsa otrādi un nopētīja. Tatad, no ka ta pienākusi?
Nopētīju aploksni, lai atrastu atpakaļadresi. Neka. Man nav ne jausmas. Dīvaini, vai ne? Un tas patiešām bija dīvaini. Tomēr visa ši situācijā ar ziņnesi un kodēto vēstuli šķita kaut kur sen iepazīta un visnotaļ zināma.
- Varbūt tas ir ielūgums uz kadu ballīti? Piemeram, ja esi pietiekami attapīga, lai atšifrētu kodu, tad tu dabu zināt ballītes adresi. Saderam, šo vēstījumu atsūtījis Vorens. Viņš taču dzīvo netālu no šīs alejas?
Paraustīju plecus. Varbūt. Vorens pats ir interesants tipiņš un reize ari mans studiju čoms. Pēdējā laika gan sastopamies visai reti, kopš esmu pilnība pievērsusies vēsturēs fakultatei, kamēr viņš turpina darbu pie sava maģistra darba inženiermehanika. Vai ari viņš tikai ta apgalvo… Reizēm man šķiet, ka Vorena vienīga nodarbošanās īstenība ir tupēšana sava dzīvokli, kur viņš klausas kaut kadu man nezināmu mazpazīstamu grupu muziķu un ņemas ap savam krustvārdu miklam. Vorens ir ka apsēsts ar krustvārdu miklam un anagrammam, atteicu. Kodi viņam nekad nav īpaši palikuši, tie ari nekad nav bijuši viņa īstais lauciņš.
- Nu tad pie vainas ir kads cits. Vai ari kāds nosūtījis šo tev, lai uzjautrinātu. Varbūt ta ir ziņa no kadas sevišķi slepenas spiegu aģentūras, kas labprat velētos tevi savervēt. Ja spēsi atšifrēt viņu ziņu noliktaja laika, tu tiksi uzņemta aģentūra un viņi tevi taisna ceļa iekraus lidmašīna un aizsūtīs tava pirmaja misija.
Pikti pablenzu uz viņu, bez vārdiem pasakot: izbeidz gvelzt! Tods īstenībā ir viens no retajiem cilvēkiem, kas zina, ka es dienu no dienas slepeni alkstu pēc noslēpumaina darba, kas būtu saistīts ar kriptoloģiju. Diemžel tadi darbi ir reti sastopami un nav domāti man. Savulaik ne reizi vien pat tiku izdrukājusi NDA Nacionālās drošības aģentūras darba pieteikumus, tomēr nekad neesmu tikusi līdz to aizpildīšanai un nosūtīšanai. Tas viss allaž izklausās gaužām nereāli. Gribu teikt, nevis ka tads darbs vispār pastāv, bet ka es nespēju sevi iedomāties pastavigi strādājām valdībai, uzlaužot slepenus kodus, pat ja man visa visuma patiktu ar ko tadu nodarboties. Un doma par pieteikšanos tik ilgotam darbam, uz kuru es beigu beigas saņemtu tikai atteikumu, mani jau domas iegrūž totala depresija. Visticamāk, ka galu gala es skola pasniegšu vēsturi kaut kādiem 7. klases skolēniem. Ak, kas la bus par jautrību…
-Zini, es vel kavējos pārdomās par to varbūtēja ielūguma teoriju. Kādam no taviem draugiem briest lusiņš. Un pazīstot tevi, tu nokļūsi līdz atrisinājumam atrak par visiem.
- Paldies, pateicos, paraudzījusies uz viņu ar negaidītu cieņu. Viņš līdz šim nekad nebija parak slavējis manas smadzenes, būdams vairak ieinteresēts mana ķermeņa maigakas un apaļakās vietiņās. Tā ka man ar pārsteigumu nacas secināt, ka viņš, iespējams, pamanījis mani ari daudz ka lada, par ko man nebija ne jausmas.
- Tātad, tiekamies šovakar?
Piekrītoši pamaju. Kāpēc gan ne? Viņš nopircis man kurpes, izteicis komplimentus manam smadzenēm un tagad vēlas izmaksat man kadu dzērienu. Ja es jau iepriekš nezinātu, ka viņš ir pilnīgi, totāli garam, varētu pat nodomāt, ka Tods ir ideālais vīrietis.
- Lieliski! Viņš paķēra aploksni ar šifrēto ziņu no manas saujas.
- Ei!
- Tikai nodrošinos, viņš atteica ar viltīgu smaidiņu seja,
- ka tu nepārdomāsi un tiešam ieradīsies uz randiņu. Tiekamies ap sešiem.
- Tod, ka tu uzdrošinies! Bet viņš jau bija projām, no attaluma pamajis man un aizsteidzies pa to pašu ceļu, pa kuru bijām
atnākuši. Un kas man atlika? Biju te ka piesieta suņiem, un viņš to gaužām labi ap/inajās. Kamēr es tos vaukšķus sasauktu, viņš jau būtu laba gabala.
Reizumis šāds vīrietis var ta nokaitinat!
Joprojām gandri/ vai vārījos no dusmām, kad piepeši atskartu, ka lietus ir mitējies. Aši pārliecinājos, ka klajas suņiem, un pamanīju, ka to ķepas ir sabristas krietni vien dubļainakas, nekā man gribētos, bet nekas cits tiem nekaitēja.
Faktiski tieši tobrīd viss bija vērties diezgan labi, par spīti Toda smieklīgajai aizbēgšanai. Biju saņēmusi neticami stilīgu aizšifrētu vēstuli, kas pat varētu but no kada slepena pielūdzēja. (I's taču drīkstu mazliet pasapņot?) Man piederēja apžilbinošs paris jaunu Živenši kurpju. Un, kronis visam, saule izlīda aiz pelēko mākoņu skrandam.
Nebija nekādu šaubu dievi man uzsmaida. I ,abi, vismaz šodien es varēju sajusties ka patiešam izredzēta.
Un, vai zināt ko? Hs jutos sasodīti labi.
2
- Nenogalini mani! Dženifera izsaucās bridi, kad es ienācu pa dzīvokļa durvīm. Viņa gulšņaja uz divana, apģērbusi manus iemīļotos Seveti džinsus un dārgumiņā l'ahari lopiņu, uz kuru biju metusi karus skatus jau nedēļām ilgi. The Post, uzšķirts 6. lappuse, metajas viņai blakus uz. divana.
- Par ko? Ka aizņemies manus džinsus vai par Todu?
- Par abiem, viņa atteica. Draudzene novietoja avīzi uz kafijas galdiņa un pievērsās man ar nedalītu uzmanību. Nu, un kas tad viņam bija lecies? Viņš likās tik izmisis un stastija, ka esot tev sagadajis kaut ko ļoti īpašu, citādi es viņam neteiktu ne varda. To sacīdama, Dženifera izstiepa gaisa mazo pirkstiņu ka apliecinājumu simboliskam meiteņu zvērestam. Un tomēr, kas īsti viņam bija prata?
-Uzmini.
-Tava Dolče un Gabana džinsu jaciņa?
- Nē, un paldies, ka atgadinaji man par to. Pirms vairakiem mēnešiem biju pazaudējusi savu iecienītāko jaciņu.
- Labi, kas tad vel?
Paskaidrojuma vieta paceļu gaisa kurpju kasti. -Ta-dām!
- Živenši! viņa iekliedzās, norāvusi karbas vāku. Ak, Mel, cik tās ir skaistas!