Godīgi sakot, man nebija īstas nojausmas, ka visu realizēt, bet jutos apmierināta, ka man vismaz bija kaut kads rīcības plāns. Gribēju but pārliecinātā, ka vecāki bus drošība.
Es tiešam mīlu savus vecākus. Neraugoties uz visam viņu neciešamajam divainibam, es tomēr viņus mīlu, jo mums ir kopīga pagatne, un vienkārši tapec, ka viņi ir ļoti labi cilvēki, un ja, tāpēc, ka normāls bērns vispār mīl savus vecākus. Ari es. Un kad mes rit tiksimies, noteikti to viņiem pateikšu. Man puslīdz vienalga, cik trakas vai nerealizējamas idejas ir manai mātei un cik nenovēršami viņa mani nokaitina ikreiz, kad mums jatiekas. Ls tomēr viņu apkampšu un pateikšu, ka mīlu viņu ar visu savu sirdi un dveseli.
- Piekritu, Stnkers apstiprināja.
- Mums tomēr rit nāksies izturoties ārkārtīgi piesardzīgi, es piebildu. Negribu, lai musu apmeklejuma deļ mani vecāki nonāk briesmas, ('.ribu viņus brīdināt.
- Mes tur ieradīsimies daudz agrak un kārtīgi izlūkosim, Strikers apsolīja. Un noteikti pārliecināsimies, vai neesam atveduši sev līdz asti, viņš piemetinaja, apsēdies uz gultas man tieši līdzas, un saņēma manu roku. Mes pārliecināsimies, ka tavi vecāki ir drošība, Meļa, es apsolu.
Pamaju, ka piekritu, bet bez entuziasma. Piepeši jutos līdz nāvei nogurusi, viss dienas smagums nospieda mani. Maniaks, kas uzglūn, Tods, kas miris tikai manis dēļ, un mani vecāki, kas ir briesmas, atkal jau manis deļ.
Un nepiemirstiet vel kaut kadu toksisku draņķibu, kas plūst manas vēnas. Tā ir viena pretīga padarīšana, drūmi nočukstēju.
- Zinu, Stnkers piekrītoši atbildēja, apvijis roku man ap pleciem. Atspiedos pret viņu, pateicīga vismaz par tadu cilvēcīgu kontaktu. Meļa, mes nepadosimies. Vēl viss nav beidzies.
- Drīz viss bus cauri, atteicu. Ta vai citādi, bet vienalga gals bus klat. Man riebās to atzīt, bet tas, ka biju tik nožēlojama, radīja kaut kadu perversu patiku, biju nogurusi, tik nolādēti pagurusi. Skaidri nezināju, toksīna vai pārgurumā deļ, bet man bija nepieciešams pagulēt. Un ja man nebija iespējams aizmukt un aizbraukt, tad es vismaz gribēju atslēgties, kaut uz bridi. Viss šis sarežģījums nesas mums pretī ka ātrvilciens. Man tieši virsu. Un es nekur nevaru izbēgt. Neviens nespetu.
- Tu spēsi, Stnkers iebilda, puledamies mani pārliecināt. Viņš pabaza saliektu pirkstu zem mana zoda un pacēla augšup manu galvu. Viņa seja staroja tads siltums un maigums, ka es gribēju palikt un apmaldīties viņa skatiena. Ja nu kadam ir spēks un maka tikt gala ar šo visu, tad ta esi tieši tu. Un tieši ta paša iemesla deļ es esmu ar tēvi. Mēs grasamies uzvarēt. Un pieradīsim šim izdzimtenim, ka viņš izvēlējies saķerties ar nepareizajiem ļaudīm.
Mazliet pasmaidīju par šiem nenoliedzami brašajiem vārdiem, bet vairs nespēju parunat. Mēģināju pēdējiem speķiem pārliecinoši pamat un tēlot, ka grasos tikt ar visu gala. Ciliem vārdiem sakot, mēģināju izskatīties kā tada sieviete, ko Stnkers domājās
redzam un aizstavēja, nevis ta, kas paliesam bija viņam acu priekša.
- Varbūt tas tiešam ir vilciens, viņš turpinaja, bet kapec tam vajadzētu mēģināt parbraukt mums pari? Kas var mūs apturēt uzlekt uz ta un nobraukt ar to visu ceļu līdz galam? Notvert to elles izdzimumu un pirmajiem izbeigt šis sacīkstes?
Šaja reize es pat vairs nopulējos pasmaidīt. Biju parak aizņemta, pārskatot domas viņa teikto, lai vēlreiz un velreiz ieklausītos šajos vārdos. Vilciens, ta es to nosauktu. Es to nebiju atskārtusi līdz brīdim, kad Strikers atkartoja manis pašas vārdus par ātrvilcienu. Tas bija vilciens. Precīzāk ta bija vilcienu stacija.
Mans pulss saka auļot, un dzīslas saka strāvot aizrautība. Man bija taisnība. Nu es zināju, ka man taisnība.
Sasodīts, kaut man tiešam izrādītos taisnība.
- Aiziet, nac, izmetu Stnkeram, sakampusi viņa roku un vilkdama sev līdzi. Mums japasteidzas.
35
Vilcieni. Lūk, ari ilgi mekleta atbilde. Tai bija jabut pareizajai. Mes visu laiku bijām raudzījušies tai tieši virsu, bet ta ari palaiduši garam nepamanītu.
Kamēr Strikers ziņkārīgi nolūkojās, ko es grasos darīt, norausos no ērtās gultas un iekārtojos pie datora ekrāna. Dators joprojām bija tiešsaistes pieslēguma, un man izdevās paris mirkļos uzmeklet interneta to, ko jau sen vajadzēja atrast. Viss, kas bija japaveic jaievada Google meklētājprogrammā burtu kombinācijā: "C.P.R.R. saisinajums", un gandrīz momenta datora paradijas atbilde, kas apliecinaja, ka man bijusi pilnīga taisnība.
- Central Pacific Railroad jeb Centrālais Kontinentālais dzelzceļš, Strīkers man par plecu nolasīja. Nu un tad?
- Dzelzceļš! Izteiksmīgi viņam atkartoju. Centralais. Lielais centrālais… Cerīgi vēros Stnkera seja, bet viņš joprojām nenoskārta, uz ko es tēmēju. Ei, Strīker, tev taču ari tapis skaidrs? Miklas atminējums mus noved pie Lielās Centrālās stacijas. Un piecpadsmit ir kads glabatavas numurs.
- Ļoti apšaubu, Stnkers iebilda, iznicinādams manu iespeju padižoties paša iedīgli. Vairak neka skaidrs, ka pec 11. septembra visas bagažas glabatavas ir likvidētas.
- Bet es esmu tur redzējusi bagažas glabatavas skapīšus. Man noteikti ir taisnība. Un pat ja tie nebija bagažas skapīši, varbūt ka viņiem ir kada cita numurēta sistēma, pec kuras somas tiek novietotas plauktos garakiem ceļojumiem, piemeram, uz Eiropu.
-Tie skaitļi varētu apzīmēt ari vilciena numuru vai varbūt platformas numuru, vai pat dučiem visvisādu citu lietu.
Nācās piekrist, ka Strikeram taisnība. Raugoties no ša skatu punkta, mana teorija izklausījās krietni pieticīgākā un mazticamaka, nekā tas bija licies iepriekš. Tomēr ši bija vienīga teorija, kas man pēdējā laika iešāvusies prata, un es negrasījos no tas atteikties bez cmas. Ja citādi nevarēs, braukšu uz Centrālo staciju viena pati, lai pārliecinātos.
Ar skubu apģērbos, tad paķeru savu somiņu. Strikers tieši laika aizvaza klepjdatoru, un mes steidzāmies uz viesnīcas vestibilu. Tikko bijām tikuši līdz liftam, kad ta durvis atveras. Tomēr biju piesardzīga pirms iekāpšanas lifta aši pārliecinājos, vai nepamanīšu Lūša vaibstus starp lifta pasažieriem.
Kad lifta durvis pec paris sekundem atvērās jau pirmaja stāvā, Strikers cieši satvēra manu elkoni, pastumdams mani sāņus un ļaudams pārējiem izkāpt pirms mums. Tikai tad viņš ļāva ari man izkāpt no lifta un iedams turpinaja rūpīgi noverot apkartni, katram gadījumam aizsegdams mani ar savu ķermeni. Kadu neapjaustu bridi sajutos gandrīz kā slavenība vai kads augstaka ranga politiķis. Ak tad tadas sajūtas viņiem japiedzivo ikdiena… Visapkart stalkeri un miesassargi; savulaik kadu neilgu dzīves posmu tiešam biju fantazējusi, ka tas ir but Britnijai Spirsai. Ta kā nepavisam neprotu dziedāt, bija diezgan dumji iedomāties sevi Britnijas vieta (daži droši vien iebildis, ka ari Britnija dziedāt neprot). Šaja mirkli negaidot apjautu, cik ļoti man palaimējies, ka neesmu apveltīta ar lielu talantu. Ja slavenibam pastavigi jadzīvo, slepjoties un sargajoties no puļa, es nekad mūža nevēlētos sev tadu likteni.
Lifts bija apstajies Plazu viesnīcas reģistratūras stāvā. Visu liftu durvis bija vērstas tieši iepretim reģistratūras letēm. Kad izkāpām, es paveros pa kreisi.
Viņš bija tur! Tieši pari telpai, otraja puse. Atbalstījies pret leti, sarunājas ar uzņemšanas darbinieku. Vel neredzēju runātājā seju, bet saklausīju līdz šermuļiem pazīstamu balsi, šis balss īpašnieks bija nobaidījis mani līdz nāvei jau pie Toda majas ārdurvīm. Balss patlaban vaicaja reģistratūras darbiniekam, kura numura esmu apmetusies.