- Melānijā Linna Preskota, viņš u/stajīgi taujaja. Bijām sarunājuši, ka ieradīšos. Šausmas sastingu, gaidot klerka atbildi.
- Atvainojiet, kungs, es jau parbaudiju, bet viņa pie mums nav reģistrejusies.
- Un ka ar Metju Strikeru?
Strikers tikmēr bija sagrabis mani ai/ augšdelma un ai/vilcis iespējami nostāk, prom no Lūša acīm. Steigšus izlavījāmies no viesnīcas uz Palin Cauri stūra pie juvelieru veikala. Briljanti mirdzēja veikala skatloga ka apliecinājums bagalibai un greznībai.
Tieši taja laika Lūsis rūpīgi nopētīja apkartni, juzdamies pagalam apmuļķots, ka gājis pa nepareizām pedam.
Laikam Stnkers uzminēja, kads skats paveras manam acīm, jo nekavējoties pārliecās man pari, lai es no viesnīcas puses nebutu saredzama. Cieši mani apkampis, viņš iečukstēja: Esam jaunlaulatie, viņš skaidroja. Un nevienu bridi nespejam viens otru palaist vaļa. Skūpsti mani!
Neiebildu. Nebija jau nekādās lielas izvēles un ari nevienas drošas vielas, kurp doties. Varbūt es noticēju Stnkers spes mani aizsargat. Varbūt pieņemu, ka drīz bus jamirst tik un la, tad kāpēc pirms nāves nebaudīt laimīgas izjūtas? īsti nemaz nezināju un ari nevelējos vairs analizēt kas un kapec. Cieši piekļāvos Stnkeram un ļāvu, lai viņš ka apmats skūpsta manas lupas.
Gribētos jau atzit, ka siltums, kas plūda no viņa skūpsta, pārpildi ja mani ar tadu sajūsmu, ka aizmirsu it visas savas problēmas. Aizmirsu, ka biju slepkavas mērķis. Aizmirsu, ka mana dzīve pārvērtusies nebeidzama murga.
Kur nu!
Apmēram pirms paris slundam musu numuriņa, tad gan es skūpsta izbaudīju pilnīgu aizmiršanos, mirkļa laimes izjutu, tomēr šeit, šajos briesmu pilnajos brīžos, tik tikko pamanīju, ka musu lupas saskaras. Iespejams, ka skūpsts bija tīri labs un patīkams, tomēr man vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai neizrautos un nemestos projām no Stnkera apskāvieniem, dievs vien sazina, kada virziena ka tik talak projām no šejienes un Lūša baisma tuvuma.
Protams, ka es saņemos un nekur neaizbēgu, tomēr man nav palicis atmiņa, cik ilgi mes skūpstījāmies. Šķita, ka tas velkas bez
galīgi. Es tik tikko valdījos, lai nepretojoties paliktu cieša ja apskaviena Strikera rokas. Kad beidzot no tam atbrīvojos, pārsteigtā atklaju, ka iepriekš biju jutusies daudz pasargataka. Strikers bija mana drošība, un ta ka viņš neatvirzijas no manis talak par divām collām, gribēju viņam piekļauties un palikt viņa tuvuma.
- Mukām, viņš klusu mudināja.
Ar galvas mājienu paudu piekrišanu un ļāvu viņam sevi vilkt cauri Palm Court patīkami tumši noēnotajam un tomēr gaužam elegantajam nostūrim, pa kreisi palika briljantu vitrīnas, kas žilbinaja Plaza apmeklētājus. Apsteigušies ap tuvīno ielas stūri, mes sastingam. Tikai pec pussekundes aptveru kalab. I.usis jau bija iznācis foajē, roka turēdams neaizdegtu cigareti, un seja vidēja ļauna izteiksme. Viņš mus nepamanīja, toties es paguvu uzlūkot vajataja acis. Mans pirmais iespaids bija pareizs. Viņa skatiens izstaroja briesmas un bīstamību. Bīstams un apbrīnojams. Viņš bija izgājis medības. Viņam ta nebija tikai spēle, ko izspēlēt un pamest, viņš tiešam izbaudīja visu, ko piedzīvo realitate. Viņš alka šo kroplīgo ārprātu. Viņam tas deva varas sajutu. Un kapec ne? Viņš bija tas, kurš dzen pēdas medījumam. Ta nebija viņa nabaga piere, kura ietetovets liels, sarkans mērķa aplis.
Vispirms iedomājos, ka viņš ir pilnīgi ķerts. Bet vai tas varēja but vienīgais iemesls? Vai viņš spēlēja tikai, lai izjustu medību kaislību? Vai taja visa neslēpās ari vel kas vairak?
Ko viņš saņems, ja uzvarēs?
Tieši ta paša iemesla deļ gribēju uzzināt, ko īsti saņemšu es, ja inau izdosies uzvarēt?
Bušu izdzīvojusi, protams. Tomēr prata rosījās šaubas. I ai kurš bija musu leļļu meistars, kas raustīja musu visu iesaistīto aukliņas, izdzīvošana nebija nekada balva. Tas drīzāk varēja but tikai blakus nosacījums. Un varavīksnes viņa gala mani gaidīja kada balva. Virtualaja pasaule ta butu naudas balva. Vai te ari? Nezināju. Tomēr biju apņēmības pilna noturēties dzīvajos pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
36
- Vai viņš mus pamanīja? noprasīju, kolīdz Strikeram izdevās mus aizvadīt līdz elegantas atmosfēras piestrāvotajam viesnīcas Pluzu baram. Par laimi bars bija pietiekami talu no musu "draudzīga" stalkera kaimiņos.
- Nedomāju gan, Stnkers noliedza, vadīdams mani cauri naksnīgo viesu pulciņam, kas bija izvietojies visgaram lielai koka letei plašās telpas centralajam dizaina un saviesīgajam elementam.
- Ka tam izdzimtenim izdevās atrast, kur esam apmetušies? Tu taču reģistrējoties viesnīca nenosauci savu īsto vardu, vai ne?
- Ne, Džonsones kundze, nenosaucu vis. Viņa žokli pulsēja kads muskulītis, kas liecinaja par sasprindzinājumu. lespejams, mums vienīgajiem likās, ka spele norit informācijās vakuuma, tomēr radas, ka šim puisim bija skaidri zināms, kurp doties. Lai kurš aiz tā visa slēpjas, visticamak esam izsekoti un novēroti. lespejams, ka musu svaigas pēdas katru reizi deva signālu. Lai kurp mes dotos. Un katras miklas posma atrisinajuma par mums bija jau zināms. Ta notika ar automašīnu. I’ēc tam ari uz. kruiza kuģa.
-Tie, kas mus izsekoja, talak pavēstīja Lūsim, piebildu, domas aizpildīdama baltos plankumus.
- Es an ta domāju.
- Merglis tads! nolamājos. Tas ir tik negodīgi!
- Uzgaidi šeit, Stnkers ierosināja. Mēģini izskatīties pec iespejas mazak aizdomīga, esi neuzkrītošākā. Un pieskati savu aizmuguri.
- Tu mani pamet?
- Ne uz ilgu laiku. Viņš aši noskūpstīja manu pieri. Mums ir viena priekšrocība viņš mus vel nav pamanījis. To ari tagad izmantošu. Un man ir plāns, ka tam visam atri vien darīt galu. Pasniedzies zem žaketes, viņš satvēra ieroci, īsaja mirkli pamanīju uzzibam melnu metālisku stobru.
Šausmas paraudzījos apkart uz miermīlīgo ļaužu pulku, būdama pārliecinātā, ka, šadi rīkodamies, viņš sacels kajas visu iespējamo viesnīcas apsardzes dienestu un atskanēs tada trauksmes signalizācija, ka mati vai stāvus sacelsies. Tu taču negrasies…
- Pie joda, taisos gan. Un ka vel taisos, viņš atcirta.
Gribēju stndeties, pārliecināt par pretējo, bet saņemos un turēju muti ciet. Man patiesība nekas nebija iebilstams, ja kads godprātīgs kārotājs sašautu I.usim ceļgala bļodiņu, lai izdabūtu no viņa trūkstošo informāciju. Jupis viņu rāvis, es nebiju pret, pat ja kads Lūsim iešautu tieši paura vidu. Pagaidam biju novesta jau tik talu, ka pati bulu gatava to nelieti piebeigt, ja vienīgi nebaidītos, ka šaujot netrāpīšu un nejauši sabojāšu Pluza ekskluzīvo interjeru, izraudama caurumu smalki dekorētajās sienas. Es raizējos vienīgi par to, lai nenāktos pieredzēt, ka sašauts tiek Strikers. Lūsis jau bija pieradījis, ka ir pagalam bīstams tips.
Tomēr, jaatzist godīgi, ari Strikers varēja kļūt bīstams. Un man bija radusies nemaldīga pārliecība, ka šoreiz labak nemaisīties viņam pa kājām un neuzbāzties ar savam baiļu noskārtām. Tā viņš labak tiks gala.
Tā vieta es atteicu tikai vienu:
- Pasteidzies!
Strikers pamaja, seja bija nocietinājusies un stinga, kad viņš pasniedza man somu ar klēpjdatoru. Neej nekur talu projām, viņš piekodinaja, šķībi pasmaidījis.
Un tad jau Strikers bija prom. Uzmanīgi parskatiju telpu, meģinadama nolemt, kurā stun apmesties, kamēr risināsies turpmākie notikumi. Visbeidzot iekārtojos pie viena no beidzamajiem galdiņiem paša bara maliņa, netālu no Plazu galvenajam durvīm. Netālu no manis pa kreisi bija vel viena izeja, kas veda uz Piecdesmit devīto ielu. Mana izvēlētajā sedvietā pavērās labs skats ari uz šo nostūri. Vienīgais neparskatamais aklais laukums atradas