man aiz muguras, kur galdi aizpildīja bara pretejo stūri. Kadu bridi pavadīju, slepšus nopētīdama ikviena klātesošā seju. Ierīkojos sava pagaidu patvēruma tikai tad, kad jutos pārliecinātā, ka cilvēki man aiz muguras ieradušies iemalkot kadu dzērienu, nevis dzenas pec manam asinīm.
- Vai kaut kas atgadījies?
Aiz šausmām palēcos gandrīz pēdas augstuma, jo mani uzrunaja sveša vīrieša balss. Apcirtusies pamanīju, ka pienācis bārmenis. Tfu, tu, noskurinājos, ielūkodamas barmeņa seja,
- jus mani nobiedējāt!
- Saldumiņ, viņš nodūdoja, tu izskaties ta, it ka Lieldienu zaķis ari varētu tevi nobiedēt līdz nāvei.
Mēģināju savilkt seju smaidam līdzīga grimase, tomēr pie sevis nodomāju ja viņš zinātu, cik daudz patiesības bija viņa teiktaja… Nealku, lai kads te ar mani uzsāk pļapat, tomēr ari prom negribējās doties. Biju apsolījusi Strikeram, ka gaidīšu viņu te, un man netrūka apņēmības turēt šo solījumu. Varu izturēties augstprātīgi un noraidoši pret daudz ko, tomēr iet visam šim murgam cauri vienatnē? nu ne, tas bija par daudz prasīts no manis. Gribēju, lai man palīdz un aizsarga. Gribēju saņemt it visu iespējamo palīdzību.
- Vai pavēstīsi man savu bedu stāstu?
- Ne, atteicos.
- Esi pārliecinātā, ka nevajag? Tā vien izskatas, ka tev neskadētu kada draudzīga auss, kas uzklausītu.
- Kas par lietū? atvaicaju uzbrūkoši. Vai te ir kada Ieta komēdija, vai ari tev nav neviena pasūtīta dzeriena, ko vajadzētu steigšus gatavot?
Viņš laipni novēcināja plaukstu plaša žesta uz bara apmekletaju pusi. Viņi visi jau ir tikuši pie sava dzēriena. Un es allaž varu atlicināt laiku skaistai vientuļai sievietei.
- Sudu būšana! nolamājos. Dīvaina karta likās, ka tas, ko daru, labi iederas notiekošajā. Bārmenis bija vai nu gejs un piedevām pļāpīgs, vai ari pulējas man piecirst. Mana pacietība bija uz robežas un jutu, ka drīz būšu spējīga kadam bliezt.
- Uma Turmane, bārmenis ieteicas, un viņa vardi skanēja tik nenormāli un negaidīti, ka es acumirkli pievērsu viņam visu savu uzmanību.
- Ko tu teici?
- Tu izskaties pec Urnas Turmanes.
Ka tik dzīvē neesmu saukta, visdažādākajos vārdos, bet "Urna Turmane" par sevi dzirdēju pirmo reizi. Un, ja godīgi, veca laba Uma piedzīvotu kaut ko vairak par šausmu drebuļiem, ja butu nonākusi mana situācija.
- Tas ir malu deļ, bārmenis paskaidroja.
Acīmredzami puisis negrasijas alkapties, un šī, pec viņa domam, bija labaka iespeja sakt sarunu. Esmu slaida un gara. Uma ir vel garaka un vel kalsnāka. Mani mati ir taisni un blondi. Ari Urnas mati ir taisni un blondi. Mums abam ir zilas acis. Un te ari mūsu līdzība beidzas. Gejs to lieliski pamanītu. Vecis, kurš nolēmis nomakšķeret damili, neapstātos un turpinātu savu sakamo.
- Tu nekad mūža neesi sastapis dzīvu Umu Tūrmani, vai ne? pasviedu viņam šo jautājumu, kamēr pati tikmēr vēlreiz nopētīju visu baru pa perimetru. Biju cieši sažņaugusi pirkstus, lai ne mirkli nezaudētu uzmanību un nepalaistu garam Lusi.
- Vienu reizi viņa bija te ienākusi, bārmenis atteica.
- Vai tu viņu apkalpoji?
-Ne gluži. To teikdams, viņš pamaja uz pudelēm piekrautajiem plauktiem sev aiz muguras. Ko man tev ieliet?
- Tekilu, atteicu. Tīru, nesajauktu. Kas ellē notiek? Visu dienu biju turējusies, neņemot alkoholu ne mutē. Tomēr, paliekot skaidra, man nebija kļuvis ne par matu jaukak. Varbūt pirmais vieglais reibums man drīzāk palīdzētu.
Viņš piepildīja manu glāzi un pasniedza to man uz letes. Parakstījos uz čeka, noradot, uz kuru istabu sūtīt rēķinu.
Tikmēr joprojām apdomāju sakarības ar Umu. Vai esi noskatījies "Nogalinat Bilu"?
- Protama lieta! Kapec vaicā?
Atbildes vieta pasmaidīju. Varbūt ir kas tads, ko es varētu no Urnas mācīties. Nežēlība. I ūk, kas man bija nepieciešams, lai izdzīvotu.
Jakļust neželigai. Pienācis laiks sakt domāt ka viņai.
37
Stnkers steidzas uz galveno foajē, caur dzīslām stravoja ledains miers. Šoreiz, viņš bija stalkers tas, kurš izgājis medības. Beidzot viņš pieliks punktu šai nepratigajai vajašanai. Tas notiks tieši te un tagad.
Iedams viņš turēja labo roku aiz žaketes kreisa atloka, izmanīgi piesegdams ieroci, kas bija šaušanas gatavība. Uzmanīgi nogriezies ap stūri, viņš parbaudija perimetru pec shēmas: uz pulksten deviņiem, divpadsmitiem un trijiem. Skatiens rūpīgi vēroja apkaimi. Nekā.
Tas merglis bija nozudis.
Foajē izeja bija vērsta uz ielu, un, ja I usis būtu devies ara pa šo ceļu, tad viņš, iespejams, jau iekāpis kada taksometra un patlaban atradas pusceļa lejup pa Piekto avēniju. Nolādēts.
Stnkers izskrēja caur durvīm un metas lalak uz priekšu pa ielu, pa ceļam novērodams apkartni visos iespējamajos virzienos, tomēr no Lūša nebija ne vests. Kadu bridi Stnkers sastinga skrejiena, mēģinādams izprast radušos situāciju. Ikviena muskuļu šķiedra ķermeni bija sasprindzinātā un gatava darbībai trieciena. Stnkera acu priekša limuzīnos un taksometros piebrauca un devas prom labi ģērbtu cilvēku pari, daži smalkie viesi uzmeta viņam nesaprotošus skatienus, bet lielāka daļa viņu pat nepamanīja. Un tomēr neviens no visiem šiem ļaudīm nebija I.usis.
Pamazam soli pa solim viņš atkapas viesnīcas durvju virzienā, līdz apstajas tieši blakus šveicaram. Prata iešāvās apdullinoša
doma, ko tūdaļ vajadzēja pārbaudīt. Viesnīcas bars, viņš vaicaja apkalpotajam, vai ir vēl kada ieeja bara, nevis caur centrālo vestibilu?
- Protams, kungs, šveicars goddevīgi paskaidroja. Apkalpotājs stīvi un ierasti cienīgi paversas, noradīdams uz Centralparku. Vel viena ieeja atrodas uz Piecdesmit devītās ielas. No tas var iekļūt tieši bara.
Strikers pat nenoklausījās šveicara sakamo līdz galam. Viņš jau skrējiena bija meties uz durvīm un steigšus brazas pari foajē. Viesnīcas vestibils bija ļaužu pilns; viņam nacas ar elkoņiem lauzt sev ceļu puli, kurā bija gan sievietes vakartērpos, gan vīrieši frakas, kamēr viņa krūtis milza aizvien lielāku baiļu kamols. Soļi dunēja uz grīdas.
Ne, dievs, ludzu, nē!
Piepeši viņš pamanīja Melāniju, kas sedeja pie bara letes, pļapadama ar bārmeni, tik vienkārši un nepiespiesti. Viņa brīvi iekļāvās puli, kura vīdēja vēl kāds ducis vai vairak ļaužu. Drošība! Paldies tev, dievs!
Viņš spēra soli tuvāk, bet viena mirkli viss mainijas.
Uz Melānijās krūtīm iezaigojās sarkanas gaismas punkts, l.azertemeklis. Automātiskā ieroča mērķa meklētājs. Un tas notēmēts tieši pret viņas sirdi.
Viņš pat nedomājot izrava savu ieroci un izšava augstu pari bara apmekletaju galvai, trāpot spoguļsienā. Meļa un bārmenis no trokšņa un sprādzienā nokrita pie zemes reizē ar izmestajam patronam.
Kliedzieni atbalsojās gaisa, kamēr Stnkers piesteidzas pie Mēļas, satvēra viņu aiz elkoņa un uzrava kajas. Skrien! viņš tikai paguva nošņākt, ar otru roku paķerdams datorsomu un Melas rokassomiņu. Viņa neiebilda, un abi steidzās prom no bara pa izeju, caur kuru Stnkers pirmīt bija ienācis. Izlūkojot foajē, viņi nekavējoties devas tam cauri un ara uz ielas.
Kada sieviete, tērpusies melnā eleganta kostīma, grasījās kapt piebraukušajā taksometra, kad Stnkers, dodams zīmi Melai, lai kāpj iekša, izteiksmīgi atvainojās damai un vienlaicīgi pastūma to mala, tad ari pats ieleca sēdekli blakus Melai un uzkliedza šoferim: Brauc!
Šoferis piedeva ga/i un strauji uzņēma ātrumu pa Piekto avēniju. Braucot viņš ik pec brīža pameta neizpratnes pilnu skatienu atpakaļskata spoguli. Strikers nelikās par šoferi ne zinis, ta vietā viņš cieši satvēra Melu aiz abiem pleciem un noskatīja no augšas līdz lejai. Nolāpīts! Viņš gandrīz jau bija viņu zaudējis/