- No ša brīža, viņš čukstēja, mes turesimies tikai cieši kopa.
- Kas, pie velna, notiek? viņa noprasīja. Meļa smagi elpoja, krūtīm cilājoties.
- Viņš bija tevi atradis. Bija jau pacēlis ieroci un notēmējis uz. sirdi.
Melānijai seja pazuda krasas, un viņš neko pasaulē nevelejas vairak ka piekļaut viņu pie krūtīm un apsolīt, ka turpmāk viss bus tikai un vienīgi labi. Diemžel neko tamlīdzīgu apgalvot nevarēja. Tomēr gaužam gribējās noticēt labajam scenarijam, kaut vai tapec, ka viņš bija redzējis, cik ši meitene patiesība bija trausla.
- Viņš šava uz mani? Tas bija viņš? Viņas balss vairak līdzinājās čukstam. I.ai sadzirdētu, ko viņa teica, Slrikeram bija japieliecas pavisam tuvu.
- Es šāvu, viņš atziņas. Man vajadzēja pagūt pirmajam tevi nobiedet un brīdināt.
-Ak! Viņa gandrīz vai pateicīgi pasmaidīja. Tas patiešam nostrādā ja.
Taksometra šoferis paveras uz viņiem par plecu: Tatad, ļautiņi, kurp brauksim?
- Liela Centrālā stacija, Meļa uzreiz nodiktēja. Pagriezusies pret Strikeru, viņa parvaicaja: Ceru, ka es nospriedu pareizi?
Viņš cieši satvēra viņas roku. Mes uzmeklēsim to, lai kas tur bulu.
- Kaut nu izdotos! Neģelis ir mums cieši uz pedam.
- Ceru, ka tu viesnīcas numura neatstaji nekādās svarīgas lietas? viņš pavaicaja, veroties pa logu un samanīdams taluma pagaistam viesnīcas eku. Jo mēs vairs tur neatgriezīsimies.
- Persona non grūta" pec lavas šaudīšanas?
-Ja, uz to pusi. Piedod, ka ta iznaca.
- Man šķiet, ka tas mus padara vienlīdzīgākus šaja spēlē, viņa pavēstīja ar drumu smaidu. Es parakstīju barā čeku, kas tika pieskaitīts istabas rēķinam. Ja tas tips iepriekš nezinaja, kura numura bijām apmetušies, tad tagad viņš to zina.
38
Mes jau tuvojāmies Centrālajai stacijai, kad Stnkera mobilais tālrunis iezvanijas. Nokabinājis to no jostas, viņš atbildēja ar īsu, strupu: "Hallo?" Nespeju noskārst, kas bija zvanitajs, un no Strīkera atbildēm ari nekas netapa skaidraks.
- Vai piezvanīja tava draudzenīte, lai pārbaudītu, kur esi palicis? pavaicāju, kad viņš bija partraucis sarunu.
Strikers par atbildi nepasmaidīja, un, sajutusi izmaiņas viņa noskaņojuma, tūdaļ tapu nopietnāka: Kas atgadījies?
- Zvanītāja bija Talija, mana draudzene no I )MV.
Saraucu pieri, pulēdamas noprast, kas sekos. Un?
- Viņa parskatija datus par visiem īpašniekiem. Automašīna bija reģistreta uz Toda varda.
Strikers noraudzījās mani la, it ka gaidītu kadu vera ņemamu reakciju. Bet man nebija ko teikt. Es pat sākuma nespēju aptvert, ko viņš bija pavēstījis. Beidzot es sapratu.
- I’oda? es pārvaicāju. Uz mana Toda varda?
- Tieši ta.
- Bet…
- Ja, man ari nepatīk ši sakritība, Strikers piebilda.
Man tapat. Un nebiju pārliecinātā, vai ar "sakritību" mes domājām vienu un to pašu. Tomēr tagadēja situācija kopuma lika sajusties pagalam neomulīgi.
Nebija ari brīža, kad viņam parvaicat, ko īsti viņš domājis ar šo "sakritību", jo pec pateikta Strikers pasniedza šoferim maksu par braucienu un tūdaļ ari kapa ara no taksometra.
Taksometrs bija mus nogādājis līdz ieejai stacija uz Četrdesmit otras ielas. Blakus stacijas ieejai atradās slavenais pulkstenis, tam apkart rotājās Herkulesa, Minervas un Merkurija statujas. Klusēdama devos iekša stacijas eka, domās izlūgdamas dieviem palīdzību, kamēr Slnkers aiz rokas steigšus rava mani dziļāk eka, atrak prom no silti dzelteno prožektoru staros izgaismotas ēkas fasades.
Pagajam garam zvaigžņu kartei un klumburejam lejup pa stacijas kāpnēm. Slavena stacijas eka ir radīta neskaitāmās kinofilmas, tomēr atrasties taja pa īstam bija nesalīdzināms pārdzīvojums. Varēja tikai apbrīnot, ka eka, kas kalpoja ka parasta stacija, varēja šķist tik iespaidīga. Un tomēr ta bija.
Tā ir ne vien skaista, bet ari ideāli ērti iekārtotā. 7.veru, ja rastos tada iegriba, šaja stacija mierīgi varētu apmesties uz dzīvi. Uz katra stūra bija kads veikals, tiem blakus bezgala daudz kiosku, kuros piedāvaja visdažadako pārtiku un uzkožamos, un apakšēja stava varēja atpūsties un ieturet maltīti gan greznu, gan steidzīgu, pēc izvēles.
Augšēja stava varēja iepazīt visneparastāko virtuvi. Uz austrumu puses mezaninu veda kāpnes, kuras mals matā atgādinaja tas, kas atradas Parīzes Operā. Nonākot tur, piedāvātās iespējas (lai neminam iespaidīgas cenas!) parsteidza vel vairak. Tods reiz bija mani turp aizvedis, vakariņojam Maikla Džordana "Steiku nama" (pasakaini!), un, kad vel biju pirmkursniece, reiz piestrādāju par viesmīli kādās privātās svinības Kempbela apartamentos; tas ir patiešam apbrīnojams vecmodīgs bars, kas ieturēts senatnīga biroja stila. Toreiz bars bija slēgts, un es varēju nolūkoties uz skaisto telpu no savas vietas aiz sudraba veidota uzkodu galdiņa. Tomēr ši vieta iedvesa patiesu cieņu, kaut ko tik īpašu un iespaidīgu iekārtojumā deļ nekur citur ta ari nebiju redzējusi. Jau gadiem karoju aiziet turp vel reizi, tomēr nekad neatradās pietiekami daudz brīva laika. Varbūt, ja mums šoreiz viss beigsies laimīgi, Strikers varētu mani turp aizvest, lai nosvinētu musu uzvaru.
Šaja velaja vakara stundā stacijas eka pamazam sāka tukšoties, tomēr vēl bija atlikuši nedaudzi velie vilcieni. Stacija pakāpeniski saradas naktsputni skaļi pusaudži, dzērāji un vairaki
tada paskata ļautiņi, kam nudien deretu atklat, kada nozīme cilvēka dzīve ir vannas istabas apmeklējumam.
Mes ta steidzāmies, ka neattapu pat domāt. Tomēr tagad mans prāts steigšus pieslēdzās Stnkera pavēstītajiem jaunumiem. ToJ<? Kas kopīgs Todam ar man atstato vesti automašīnas kompaktdisku atskaņotaja? Un tieši tāpat jautajums, ka Todam varēja piederet Jaguar? Man prata raisijas ļaunas nojausmas, tomēr pagaidam neļāvu tam vaļu.
- Kur tie atrodas? Stnkers steigšus vaicaja.
- Kas tad?
- C'.labatavas skapīši, kurus tu minēji esot šeit savulaik redzējusi, Stnkers atteica.
-Ak, jā… Padzinu no prāta uzmācīgās domas par Todu; varēšu nodoties tam velak. Paveros apkarl, lai saprastu, kurp virzāmies. E… hmm… bridi vilcinājos un paraustīju plecus. Patiesība nekad agrak neesmu lietojusi kadu no bagažas glabatavas skapīšiem un ta īsti nemaz neatcerējos, kur tie varēja atrasties vai kad beidzamo reizi butu tos manījusi.
- Tas nekas, Stnkers mani mierinaja. Pavaicāsim kadam.
Sekoju viņam pie informācijās letes. Nogaidījām, kamēr apkal-
potajs tika gala ar paskaidrojumiem kadam vecīgam tūristam, kurš, iespējams, nekad mūžā nebija saskaries ar vilcienu kustības sarakstu. Beidzot pienāca mušu karta.
- Glabatavas skapīši? informācijās dienesta darbinieks parjautaja. Atvainojiet, baidos, ka neka tada mums šeit nav.
Pieliecos tuvāk un, lai saņemtu atbalstu no Stnkera, nemānāmi ar elkoni viņu iedunkāju. Esmu tos šeit redzējusi. Zinu, ka jums te tādiem jabut.
- Vai tas bija nesen? Apkalpotajs izskatījās diezgan skeptisks.
- Precīzi nepateikšu, kad tas bija, atteicu.
- Redziet, tos visus likvidēja pec 11. septembra, apkalpotajs skaidroja.
Kaunīgi palūkojos uz Stnkeru. Viņš jau bija mani par to brīdinājis. Jutos patiešam muļķīgi.
- Vai stacijas ekā ir kads sutijumu šķirošanas punkts? Stnkers apvaicajas.
- Piedodiet, nav. Jus jau zināt drošības apsvērumu deļ.