- Protams. Un tomēr, paldies jums!
Strikers tūdaļ devas projām no informācijās letes, saudzīgi paņēmis mani zem elkoņa. Sekoju viņam, kājām ļimstot. Nekādu nuinurētu glabatava* akapīšu. Nekada atrisinājuma musu miklai.
Vairs nekādu cerību.
Ko, sasodīts, man tagad darīt?
39
Ta ka mums vairs nebija labaka plana, sekojām norādēm, kas veda uz 15. līniju. Tā bija viena no tam, kura vel kursēja velie reisi. Vilciens jau bija pie platformas, un daži cilvēki devās turp, lai iekāptu. Platforma bija pilnīgi neizteiksmīga. l iela tukša plakne. Neka, kas varētu kaut attali atgadinat uzdotu miklu vai tas atrisinājumu. Nebija pat iezīmīgu grafiti zīmējumu, kas butu domāti tikai manām acīm. Uz grīdas flīzēm neatradas nekādi ģeometriski simboli, kas noradītu, kurp virzīties. Itin neka. Ne vismazaka sīkuma, kas mums liktos noderīgs.
- Un kādi bus ierosinājumi?
Mēģināju domāt. Bija neskaitamas metro stacijas, tomēr vienīgas, kas likās gana nozīmīgas, bija Penn un Lielā Centrālā. Lsam totāli apmuļķoti, sadruvejusies atteicu. l sam atrisinājuši nepareizo miklu. Visu laiku esam gājuši pa nepareizam pēdām. Un lai viss bulu pagalam muļķīgi, esam patērējuši gandrīz visu atlikušo laiku.
- Ne, viņš piepeši pakratīja galvu. Mums ir taisnība. Ls visu laiku jutu, ka esam uz pareizajām pedam.
Apgriezos riņķi, noradīdama ar roku uz pustukšo platformu, vientulīgo staciju.
- Juti, ka mums ir taisnība? atkartoju neticības pilna. Striker, nekas, ko esam līdz šim darījuši, nav mus vedis pie pareiza atrisina juma.
Viņš sarauca pieri, izskatīdamies noraidošs, tomēr neparliecinaja mani. Viss bija tik slikti… Kaut kur dziļi iekšiene vel cereju,
ka viņam būs radusies kada sapratīga ideja, kāda līdz šim vel neizmantota kārts, noglabata piedurkne. Mums bija nepieciešams vismaz ducis spožu ideju. 1 )aliba MEN^A gaišo pratu kluba bija nieks salidzinajuma ar to prata potenciālu, kas nepieciešams mušu gadījuma un pec iespejas dnzak. Biju ka izspiests citrons.
- Negrasos padoties, viņš pasludina ja, saņemot mani zem elkoņa. Un ari tu nepadosies. Nac, ejam!
Ļāvu, lai viņš mani pie rokas aizved atpakaļ uz stacijas centrālo eku. Soļojām pa gaiteni garam neskaitāmiem veikaliņiem, vairums no tiem bija domāti tūristiem un steidzīgiem caurbraucējiem. Visi tie bija aizvērti, izmisīgi raudzījos, vai kada aptieka nebūs vaļa, ļoti gribēju palūgt glāzi ūdens.
- C.P.R.R., Stnkers atgadinaja, kad nedaudz gausinajam soli.
- Central Pacific Rail RoaJ Centralais Klusa okeāna dzelzceļš. Centralais mums ir, ari dzelzceļš ir, bet nav nekada Klusa okeānā. Ir kadas idejas šaja sakarība?
- Vairs nevienas, atzinos. Un ka ar iniciāļiem /WC? Vai tie tev izsaka kaut ko zīmīgu?
- Ne, neka noderīga. Atgriezīsimies pie informācijās letes. Varbūt, ja izskatīsim visas tur pieejamas informatīvas brošūras, uzdursimies kaut kam piemerotam.
Piekrītoši pamaju, un mes steigšus devāmies taja virziena. Garam pagaja vīrietis, viņa elkonī bija cieši ieķērusies damite. Izskatijas, ka viņi ir piedzērušies, par to liecināja abu nestabila gaita un skaļas, nesakarīgas balsis. Kad viņi bija pagajuši garam, kaut kas sievietes klumurojošaja gaita piepeši pieversa manu uzmanību.
- Meļa?
- Piedod, atteicu, ļaudama Stnkeram mani vadīt. Tomēr pati biju palēninājusi gailu, pulēdamas uzķert, kadas asociācijas raisas mana prata, redzot šo sievieti, laja bija kas pazīstams. Kaut kas bezgala svarīgs, ko man noteikti vajadzēja atcerēties…
Bijām jau sasnieguši informācijas leti, Strīkers paķēra pirmo pa rokai gadījušos brošuru un saka to parskatīt, meklējot derīgus faktus par staciju. Un tad piepeši man apkart viss bija pazudis, es neko vairs nemanīju. Beidzot mana prata saslēdzas asociaciju ķēde. Un, ja vien tagad nekļūdījos, musu gala mērķis nebija Centrālā stacija. Precīzāk sakot, ne gluži.
- Kas taja brošūra teikts par Kempbela Apartamentiem? steigšus vaicāju, partraucot Stnkera iesākto nodarbi.
Viņš velreiz parlukoja brošuru, iekams atrada prasīto kadā no talakajam lappusēm. Luk, kur tas ir. īpaša vieta, vecās pasaules elegance, izmantota gan ka stacijas priekšnieka birojs, gan ka retro stila salons…
Piepeši viņš ka atskartis pacēla acu skatienu: Stacijas priekšnieks bija Džons V. Kempbels.10
- Lūk, vai saproti? iesaucos.
- Gribētos noticēt, ka ta. Tomēr pārliecināsimies, viņš piebilda, ja nu mums vel rastos kadas šaubas, Kempbela Apartamenti atrodas Vanderbilta avēnija Nr. 15.
- Ja, aleluja, atviegloti noteicu, pasniegdama viņam savu roku. Laižam, tur var dabūt labu labo kokteili.
40
- Bāru slēdz vienos nakti, Strikers teica, musu soļiem atbalsojoties uz izgreznotajām kapnem.
- Varbūt mums paveiksies tik ļoti, ka bara vel atradīsies kads apmekletajs un tas netiks slēgts, līdz pagūsim ierasties.
- Cerēsim, ka la.
Steidzamies pa ēkas daudzajiem nostūriem, līdz atradam ieeju bara, kas bija apslēpta stacijas daudzajos nostūros, šķērsejas un kāpnes. Durvis rotaja tikai vienkāršs melns karogs, logotips "Kempbela Apartamenti" bija uzdrukāti ar baltu, un tas iezimeja kāpnes, kuras veda uz bara durvīm. Sienas bija no akmens, un kāpnes, kas veda uz šo baru, klaja sarkans paklajs. Steidzos pari diviem pakapieniem uzreiz, turēdamas pie misiņa margam.
Neka. Klusums.
- Ksam par veļu, noteicu. Pabungoju pa durvīm, piespiedu pieri krasainajam durvju stiklam un pulējos saskatīt, kas notiek bara iekšiene. Redzēju tur gaismu, bet nekādās kustības. Piebungoju vēlreiz, cerēdama, ka mani kads sadzirdēs un naks pārliecināties, kas te klauvējas. Velreiz. neka. Cikos to atver no rīta? vaicāju.
- Ne agrak par trijiem pēcpusdiena.
Abi saskatījāmies. Skaidrs, ka bijām visu nokavējuši. Pulksten trijos jau sen bus par veļu, lai mani izglābtu.
- Domāju, ka spēšu šeit ielauzties, viņš ieminējās, un ar to nebūt nedomāja belzienus pa durvīm.
- Ko?
- Šaja restorānā, viņš paskaidroja. Domāju, ka varēšu te ielauzties.
Varbūt pus sekundi mana prata rosījās doma par apcietinājumu, tomēr žigli novērsu savu uzmanību no šim raizēm. Tā vieta, lai centīgi iebilstu, atteicu:
- Ļoti labi. Ir pilnīgi skaidrs, ka es to nespētu paveikt, un mums vienkārši ir jāiekļūst šaja bara. ja tu mus tur vari iedabūt, tad ķeries tik klat.
Jau pec trīs minūtēm jutos stulbi šādas vardu izvēles deļ. ja viņš varētu mus tur iedabūt? Nebija nekāda "ja", bija tikai Strikera prasmīgas rokas un paris smalku metala instrumentu, un darbošanas, kas noritēja raitak "neka tu paspēsi izteikt cietumu kameru".
Stnkers atvēra durvis, ar drošu rokas kustību iestumdams ari mani iekša. Un tūdaļ klusi aizvērdams durvis aiz mums.
- Ka ar trauksmes signalizāciju? pavaicaju.
- Nekur nemanīju vadus, nebija ari signalizācijās iekārtās kontroles paneļa.
- Vai varētu but, ka šeit nav ierīkota nekāda drošības sistēma? Vai ari tu vienīgi nespēji to atrast?
Stnkers apstājas un ieklausijas, uzmanīgi raudzīdamies apkart. Redzeju viņa seju nespodrajā apgaismojuma, kas vidēja norādē virs ārdurvīm, pa kurām bijām ienākuši, ka ši ir drošības izeja.
- Ja te ir kada signalizācijās sistēma, viņš skaidroja, tad drīz vien mes par to uzzināsim. To pateicis, Metjū droši devas iekša telpas dziļumos. Sekoju viņam. Ko gan cilu vel varēju darīt? Si vieta tiešam bija lik smalka un bagatiga, ka man palicis atmiņa. Tālāk aiz. ieejas skatienam paveras karaliski grezni iekārtotā galvenā telpa. Maigi dūmakaina gaismiņa no sienu paneļiem bija par tumšu, lai atrastu ceļu, tomēr tai pievienojās gaismas atspidumi caur logiem no ielu apgaismojuma. I ,ogi bija no lieta stikla, caur tiem ieplūda tikai tik daudz gaismas, lai varētu saredzēt, kur speram kāju.