- Nesen domāju, ka gribu šaja vieta vēlreiz atgriezties, ieminējos. I.ai gan ne gluži tā, ka to daram tagad.
- Vēlreiz?
- Esmu šeit strādājusi, biju viesmīle, apkalpoju pie uzkodu bara slēgta pasākuma.
Strīkers katlu mirkli paklusēja, domīgi veroties mani. Vel viens musu miklas komponents, kam bijusi vistiešākā saistība ar tevi personiski.
- Ļoti neliela un epizodiska saistība, atteicu, bet viņam tomēr bija taisnība. Domāju, šai vajadzētu izrādīties sakritībai. Taču man nešķiet, ka būtu kaut ko tik nenozīmīgu pieminējusi savā spēlētājās profila. Drīzāk tas varētu but šāviens uz labu laimi.
- Varbūt, Strīkers tikai atteica, tomēr pēc balss noskaņas nojautu, ka viņš daļēji paliek pie savam domam. Tam īstenība tagad nav lielas nozīmes. Mums sekmīgi jatiek te iekša un sekmīgi ari prom no šejienes.
-Tev taisnība. Ka tev šķiet, kur mums jamekle vispirms?
-Tādā vieta, kur iepriekš grasījāmies meklēt pašā stacijas eka, viņš ierosināja. Kada glabatava vai noliktava.
- Darbinieku personīgo lietu skapīši? Garderobe klientiem, vai vel kaut kas tamlīdzīgs?
- Saksim ar klientu garderobi. Ja ta izradīsies tukša, varam uzmeklet darbinieku skapīšus.
- Varam sadalīt spēkus, piedāvāju. Ta mes atrak tiksim gala.
- Vairs nekad mūžā, pat nedomā, Strīkers strikti atteica, un no viņa nopietnā balss toņa nopratu, ka ta ir pati nopietnība. Nestrīdējos un devāmies meklet. Kur te nodod meteļus?
Grasījos jau atbildēt, ka nezinu, kad tieši sev priekša ieraudzīju meklēto.
- Rau, kur! Norādīju uz telpas attalako stūri. Steidzāmies taja virziena un uzgājām tipisku klientiem domātu garderobi ar leti, aiz kuras atradas garderobista vieta. Kamēr raudzījos, kā ērtāk piekļūt letei otrā pusē, Strīkers negaidot parleca norobežojumam ka olimpiskais vieglatlēts.
- Forši, komentēju, novērtēdama Ieciena atsperīgo vieglumu un viņa glīto pēcpusi.
Strīkers manā priekša nokavējoties ķeras pie plauktu pārlūkošanas, ļaudams man pašai izlemt, ka nokļūt letes otra puse pie viņa. Tā ka neesmu tik lunkana un trenela, pārlēkt letei man neizdevās tik raiti ka Stnkeram. Nokļuvusi otra pusē, pamanīju, ka uz dibentelpu ved atsevišķa ieeja. Japaprato.
- (īsi kaut ko uzgājis? čukstot apvaicajos.
Viņš pakratīja galvu. Te neka daudz nav. Talab ari nav lielas jēgas meklet. Ir taču jūlijs. Tikai daži lietusmēteļi un viens lietussargs, kas atsliets stūri.
- Vai ir kas savads, kas te neiederas?
- Neka tada nemanu, viņš atteica.
- Ka ar skaitli piecpadsmit? Ja, ta var but bara adrese, bet varbūt ar to vel kaut kas saistīts tepat uz vietas.
Viņš skaļi parbīdija pakaramos citu aiz cita. Visi pakaramie ir numurēti, bet es neredzu skaitli piecpadsmit.
Pamaju. Biju jau izprātojusies, ka mes te ienāksim un plaukta greznosies glīti iepakota paciņa, kas gaidīs tieši mus. Tas butu musu laimīgais atrisinājums reizi par visam reizēm. Bet neka tamlīdzīga.
Pienācu pie pakaramajiem un saku parskatīt mēteļu kabatas. Strikers palīdzēja, un, kad mes beidzam, viņš atvēra ari lietussargu, lai pārliecinātos, vai mekletais neslepjas ta iekšiene vai ārpusē.
- Atkal neka!
- Zini ko, ierosināju, skaļi domājot, ne jau visi slēpj lietas mēteļu kabatās. Daži niekus glaba makos, klepjdatoros, piekabina tos maziem dzīvnieciņiem…
Viņš tik savādi uz mani palūkojas, ka man pat šermuļi parskreja. Man reiz. bija priekšnieks, vecs savadnieks, kas visur staipīja līdzi savu miniatūro pudeli, l ielāko daļu laika liitsija, ta sauca dzīvnieciņu, maltītes atradās ar mums pie viena galda (ak kada laime!), tomēr reizēm aitiņai līdzīgo suni atstaja cita telpa. To nācās pieskatīt kadai nabaga apteksnei, kam bija piekodināts uz visstingrāko nenolaist ne acu no saimnieka mīlulītes, un lai dievs žēlīgs, ja no pūdeļa galvas nokristu kaut matiņš.
Ka man riebās tas suns!
- Meklet kaut kur mazu dzīvnieciņu, Strikers iepratojas, ja, tevis teiktaja ir kāda jēga. Parakņajies kabata, Strikers izvilka pildspalvas lieluma gaismas bateriju, kas raidīja spožu gaismas staru. Viņš paspidinaja uz letes, zem letes, izpētīja vēlreiz plauktu saturu. Mus ieinteresēja krāsainie sienas paneļi telpas siena. Uzspiedusi pirkstus uz paneļu virsmas, sajutu, ka tie atbīdas kā durvis. Atveru tas un izgāju cauri ģerbtuvei, kura bija daudzi grozi. Visi diemžel tukši.
Visi, izņemot vienu, kam bija piestiprināts uzraksts metala plāksnītē "Numur 15".
Zvēru, gandrīz iekliedzos, to pamanījusi. Kas tur ir? saucu. Groza dziļuma tiešām kaut kas atradas, tomēr vajaja apgaismojuma īsti nevarēju saskatīt, kas tieši.
Stnkers pieliecas un izvilka no groza džinsauduma jaku.
Aiz satraukuma noelsos.
- Svēta debess, ta ir mana jaciņa. Mana pazudusī nuļa, dārgā Dolče un Gabana jaciņa, kas bija likusi man tik ilgi raizēties.
- Domāju jau, ka ta ir pagalam. Paķēru to no Stnkera rokam un uzvilku, izbaudīdama pazīstama maiga un reizē stingra džinsu auduma pieskārienu.
- Kad tev ta pazuda? Strikers vaicaja.
- Pirms vairakiem mēnešiem, atteicu. Biju to uzģērbusi uz. randiņu ar Todu, un… piepeši saprazdama, ka nemaz nebiju to pazaudējusi. Ta bija man nozagta. Un tas nozīmēja, ka man kads sekojis un vērojis jau menešiem ilgi. It ka jau ta nepietiktu visādu kropļu, kas boja dzīvi!
- Padomasim par to velak, labi? Stnkers piedavaja. Viņš pētīja manu seju, un varēju noskārst, ka zinu, par ko viņš patlaban doma. Vienīgais, kas mums šobrīd ir pats svarīgākais, lai tu saņemtu nepieciešamas antivielas.
Viņam bija pilnīga taisnība, piekrītoši pamaju, liekot sev pieversties meklējumiem. Pilnīgi droši, ka sajutu jakas kreisaja krušu kabatiņa kaut kadu metāla gabalu. Mēģināju to izvilkt, kad ieraudzīju, ka tas ir stikla pudelītes aizbaznis. Pudelīte bija kads tumšs šķidrums. Stnkers pacēla pudelīti pret gaismu, un tad es pamanīju, ka pudelīte ir patiesība man ļoti mīļo Živenši smaržu iepakojums. Skaisti slīpēta pudelīte, kura kādreiz atradas karotais sartais šķidrums, tagad bija noklātā ar raupji uzvilktu uzrakstu "izdzer mani". Biju pārsteigtā un tuvu histērijai. Tas nemaz neatgādinaja jautrību. Pats šķidrums, ka varēja noprast, bija tumša, viegli sarkanīgā nokrāsa. Neuzticīgi, bailes drebošu sirdi, turpināju to aplūkot.
- Meļa? Stnkera balss bija maiga, bet ari nepacietīga.
- Jā. Labi. Pudelītei bija smidzinātājā uzgalis, centos to noraut, un, kad tas izdevās, pieliku pudeles kakliņu pie lupām, bridi nogaidīju, skatīdamas Strikeram tieši acis. Vai tu šo dzertu, ja bulu mana vieta? Izdzertu, vai ne?
- Pilnīgi noteikti, Meiju piekrita, tomēr viņa balsi samanīju vieglu šaubu enu. Nespeju izšķirties. Laikam viņš lasīja mana prata ka alverla gramata, jo viss mans ķermenis šausmas bija ka sastindzis. Sasodīts, Meļa, vai tev maz ir cita izvele?
Nolādēts.
- Peciņu gaisa! noteicu. Izdzeru pudelītes saturu, un tad iemetu tukšo pudelīti atpakaļ kabata.
Pec sekundes likās, ka mana galva eksplodēs gaismas un trokšņa uzliesmojumā. Laikam biju pagalam. Zināju, ka mirstu. Tās bija beigas.
biju izdarījusi nepareizo izvēli.
Lsmu spēli zaudējusi.