Jaatzistas, vairak jutos piekrāptā neka nobijusies.
41
Šāviens naca kaut kur no kreisas puses; Strikers uz to reaģeja momentā, sagrabjot Melu aiz rokas un noraujot sev līdzi zeme uz grīdas. Viņa izmisuma iekliedzas, aptvērusi galvu ar plaukstam. Viņai pagaidam nebija pat skaidrs, vai kliedz drīzāk no bailēm vai ari no satricinājumā. Nebija īstais bridis domāt par ertibam. Viņš ar plaukstu pieskaras sievietes mugurai. 1 ,ūdzu, tagad tikai nesakusties, Strikers pačukstēja, uzmanīgi noslidinādams klepjdatora somas lenci no pleca un nolikdams somu uz grīdas. Jau nakamaja mirkli viņš pieleca stāvus kā atsperes sviests un prasmīgi maskējas letes aizsega.
Šāviņš bija atbalsojies visa telpas plašuma, tomēr Strikers nedomaja, ka viņiem ir kaut mazākas cerības, ka no ielas kads varētu pamanīt notiekošo un mēģināt iejaukties. Slavenais bars bija parak labi izolēts no apkartne notiekošā, un šāda nakts melnuma diezin vai bija daudz garamgajeju. Visdrīzāk viņi bija vieni, un vieniem ari jatiek ar visu gala. Strikers uzmanīgi palūkojās aiz letes aizsega, turēdams šaujamo gatavība.
Raug kur! Gara figūra, sapludusi ar enam, pamazam tuvojās uz viņu pusi. Asa kustība un I .Osis notēmēja velreiz. Atskanēja šāviens, tomēr Strikers paguva pieplakt pie grīdas. Tieši virs viņa galvas šāviņš bija iedragājis koka leti. Bēdz! viņš čukstus nošņācās Melas virziena, vēloties, lai viņa steigšus rāptos projām alkova aizsega.
- Spogulis? viņš čukstus prasīja, kad abi bija tikuši kadu paris pedu atstatu.
- Mana somiņa, viņa klusu atbildēja, pamajusi, ka saprot, ko Strikers velējies. Diemžēl somiņa bija palikusi sadursmes vieta. Strikers, cik vien klusu un nemanāmi iespējams, pagriezās un leni līda atpakaļ, lai atgutu somiņu. Vispār jau viņš spētu kontrolēt notiekošo ari bez spogulīša palīdzības, tomēr nepavisam nebija vajadzīgs, lai rit te atrastu somiņu ka kliedzoši nepārprotamu liecinieku viņu klātbūtnei.
Kad viņš atgadaja somiņu, Meļa izņēma no kosmētikas maciņa nelielu spogulīti. Strikers uzmanīgi satvēra to sauja un saka pārlūkot telpu. Lūsis joprojām lavijas viņiem aizvien tuvāk, patlaban viņa stāvs slēpās aiz masīva ornamentēta koka kolonnas. Strikers apsvēra, vai viņam padotos laba šāviena trajektorija, un nosprieda, ka nekāds veiksmīgais trāpījums šada leņķi viņam nebutu pa spēkam. Janogaida piemerotaks bridis. Lūsis varēja nenojaust, cik gara ir alkova eja, un tādejādi viņš gaidītu Melu ar Strikeru paradamies savas sešas pēdas tuvāk neka vieta, kur viņi bija patverušies patlaban. Lai ari neliela, tomēr zinama priekšrocība. Un šabnža situācijā Strikers bija gatavs izmantot jebkādās priekšrocības, ko varēja gut. Pat visniecīgākās.
Viņš savērsa spogulīti ta, lai vēlreiz pārlūkotu, kas notiek telpa. Šoreiz viņš žigli nopētīja, ka izskatas taja vestibila daļa, kas bija tieši perpendikulāri Lūša tuvošanās virzienam. Ceļš turp izskatijas šaurs un samēra īss, visticamak, to izmantoja apkalpojošais personāls. Iespējams, ka tas iestiepās tieši tik daudz, lai no viņu paslēptuvēs alkova butu iespējams nokļūt pie talakajam divām durvīm. Vienas durvis bija netālu no alkova, otras dažas pēdas pa labi.
Lūsis atradas tada attaluma, ka drīz vien varēs viņus ieraudzīt. Bet iespējams, ka viņš negaida viņus paradamies no šāda punkta. Ja vien viņi paspētu aizskriet līdz vienam no durvīm…
Viņiem bija jāriske!
Diemžel viņu puse nebija nekādu aizsedzošu sienas paneļu, tas nozīmēja, ka ceļš no letes bija labi pārskatams. Es tevi pagrudīšu, tad skrien, viņš čukstus skaidroja. Talak ir vestibila eja, kas ved uz durvīm. Tieši tur, laba ja puse, viņš noradīja galveno virzienu. Es sekošu tev cieši pa pēdām. Skrien atri un neskaties atpakaļ. Saprati?
Viņa piekrītot pamaja; acis aiz bailēm plaši ieplestas, tomēr tajas vidēja sapratne un koncentrēšanas.
- Viss bus labi, mums izdosies! viņš solīja, ceredams, ka nedod solījumus, kam nebūs lemts piepildīties.
Meļa sausam lupām atri uzspieda skupstu uz viņējam: Veiksmei!
- Gatava? Viņš satvēra Melu aiz vidukļa. Uz "trīs"! viņš bridinaja un saka skaitīt. Islaja mirkli viņa leca un viņš vel piepalīdzēja ar grudienu, lai pagulu tikt garam šāvienā trasei. Kamēr Melānijā brazas, metoties pie zemes un ripojot, Strikers paspēja izvairīties no diviem šāvieniem, lodes rikošetā atleca no sienas, kura Lūsis viņam blakus bija trāpījis. Piepeši Strikers pamanīja, ka Meļa, netikdama nekur talak, sakņupusi sēdēja ar muguru pret sienu. Saņemies, aiziet! viņš čukstus mudinaja.
- Durvis ir ciet!
- Nolādēts! Strikers metas pie durvīm, notēmēja uz slēdzeni un atri, citu pec citas trīs reizes izšava. Uz priekšu! Viņš teju vai izgrūda Melu pa atbrīvotajam durvīm, pats sekodams. Steiga viņš paguva tikai vienu reizi notēmēt un izšaut sev aiz muguras, kur jau atskanēja vajataja šāvienu troksnis.
licis otrpus sienas, viņš saķēra Melu aiz rokas. Skrienot nācās steigšus pārlūkot apkarini. Atmiņa glabajas ceļš, pa kuru viņi bija ieradušies. Skatiens atduras pret kokgrebumiem rotāto bara leti un milzīgo apmēru akmens kamīnu. Nešķita, ka te varētu rast kaut vienu noderīgu slēptuvi. Atkal jau viņi bija atklats mērķis, ka piles medības.
Nogriezušies ap stūri, viņi mainijas vietām: Strikers aizbīdīja meiteni sev aiz. muguras un steigšus parskatija ejas daļu, pa kuru viņi bija atsteigušies. Pagaidam viss izskaujas mierīgi. Mums jatiek no šejienes prom, lauka. Hāra aizmugure noteikti jābut otrajai rezerves izejai. Kad tu šeit strādāji, vai jus nelietojāt vel kadu izeju tikai personāla vajadzibam?
- Hmm… varbūt. īsti neatceros. Meļa piebremzēja, un mirkli vilcinājusies, aizdomājusies paraudzijas apkart. Rau, uz turieni.
- Nešaubies?
- Pie velna, nē!
- Labi, tad aiziet, Stnkers steidzinaja, un viņi, cik vien klusu spēdami, devas Melas norādītājā virziena. Visai drīz viņi nokļuva pie vel vienam noslēgtām durvīm, Stnkers mirkli minstinājās nebija laika izmantot mūķīzeri, bet ari sašaut slēdzeni negribejās, jo tādējādi pieverslu sev parak daudz uzmanības. Ja šī bija rezerves izeja, par kuni zinaja tikai personāls, tad…
Viņš nolēma nešaubīties, neprātot un riskēt. Atkāpies, viņš notēmēja un izšāva. Atgrūdis atbrīvotas durvis, viņš steidzas uz priekšu, kad…
- Nu gan vairs nav labi, Meļa tikai noteica.
Strikeram atlika tikai piebalsot. Diemžēl šis durvis neveda uz rezerves izeju, bet gan uz balkonu, kas atrādās divus stāvus virs ielas. Parak augstu, lai sekmīgi nolektu, un diemžel parak tuvu, lai I .usis nebutu izdzirdējis viņu šāvienu. Kuru katru bridi vajalajs varēja iebmkt pa tuvīnajām durvīm.
- Avārijas izeja ugunsgrēka gadījuma, Melānijā attapusies ierosinaja. Tādai te taču vajadzētu but, vai ne?
Stnkers piekrītot pamaja, un viņi steigšus metas uz ēkas tuvāko ārsienu, cerēdami, ka pie tas būs iebuvetas metala kāpnītes avarijas izejai. Nekā tamlīdzīga. Leja bija redzama tikai liela kravas automašīna, aprīkota ar saldētavu, iespejams, ka piegādes auto stacijas restorāniem.
Viņš pagriežas uz otru pusi, planodams, ka nonākt pie ēkas otras sienas, cerot, ka glābjošās metala kāpnītes bus uzbūvētas preteja pusē. Tomēr viņš tik talu netika. Joprojām pavertajas balkona durvis Stnkers pamanīja slepkavas atspīdumu, vajataju izgaismoja ielas laternu atblazma.
Vairs nebija cita atkapšanas ceļa.
- Lec! viņš čukstus pavēlēja Melai.
-Ko?
- Tas kravas auto tur leja ir vismaz divpadsmit pēdas augsts. Ja trāpīsim tam uz jumta, visticamak, tiksim sveika bez lūzumiem.