-Striker, nedomāju gan, ka es…
- Vai nu kravas auto, vai tas neģēlis, Stnkers strupi paskaidroja.
Melānijā vilcinoties pameta skatienu uz durvīm, viņa aiz. bailēm bija iekodusi apakšlūpu zobos, tad uzrāpās uz balkona mar-
gam un parlika tam pari abas kajas. Strikers cieši turējās līdzas, saņēmis viņas roku savēja. Kad Strikers vaicajoši paraudzijas, viņa isi pamaja, un abi reizē noleca.
Ar pamatīgu brikšķi viņiem izdevās piezemēties uz automašīnas jumta. Ja Lūsis nenojaustu, kur viņi palikuši, tad pēc tik skaidra signālā vairs nebutu grūti uzminēt. Vai tev nekas nekaiš?
- Domāju, ka ne, Meļa atteica.
-Tad kusties, mums jamuk talak.
Saliekušies viņi aizskrēja pa saldētavas jumtu, talak pa auto kabīnes jumtu norāpās uz priekšējā stikla, tad pāri motora parsegam uz leju. Viņš piezemējās pirmais, tad pasniedza rokas pretim, lai uzķertu Melāniju kritiena, blakus šausminoši notankšķeja metāls, kur lode trapija pa automašīnas pārsegu. Tajā mirkli Strikers saprata, ka nelietis ir notēmējis uz Melu un šaujot trāpījis automašīnai, tik tikko neskardams sievietes galvu.
Tikuši pie zemes, viņi, ne mirkli nekavējoties, laidas skriešus tuvāk pirmajam patvērumam zem balkona. Pateicīgi, ka izdevies izmantot kaut mirklīgu aizsegu, viņi iesteidzas atvērtaja pirmā stava durvju aila, kas veda uz gaiteni, domātu tikai apkalpotajiem. Ciaitenis atradas tieši zem vielas, kur patlaban atradas Lūsis un Kempbela apartamentu telpas. Tomēr vel bija par agru priecāties.
Uzmanīdamies, viņi steigšus šķērsoja daudzos gaiteņus un ejas, paraudamies atpakaļ, kad viņu redzeslokā piepeši paradijas kads zila tērpies stacijas darbinieks, kas stūma apkopes ratiņus. Cilvēks devas tieši taja virziena, no kurienes viņi bija atsteigušies. Vel pec paris minūtēm viņi jau šķērsoja metala durvis, aiz kuram sakas stacijas galvena telpa ar izeju uz platformam. Norāde uz sienas vēstīja, ka viņi atradas pie platformas, kas veda uz S vilcienu atzaru ta bija metro līnija, kas savienoja Centrālo staciju ar Taimskveru.
Šads ceļš viņiem bija pat ļoti pa pratam.
Kamēr viņi pa pusei teciņiem veica nepieciešamo attalumu, Strikers neatlaidīgi nopētīja apkartni, lai pārliecinātos par drošību. Ieroci joprojām turēdams paslēptu, bet šaušanas gatavība, viņš palīdzēja Melai parvaret atlikušo attalumu līdz platformai. Viņi steigšus iemetās stavošaja metro vilciena. Nosēdinājis Melu ar
skatienu braukšanas virziena, viņš pats apsedas pretim, novērodams tos, kas tuvojas un iekapa vagona. Viņš uzmanīgi nopētīja ikvienu seju, kas paradijas redzeslauka.
Ne vests no Lūša.
Durvis ar šņākoņu aizveras, un vilciens sakustējās, atiedams no stacijas. Un tur jau viņš bija. Pazibēja tumši mati un melnu, pētīgu acu skatiens. Līdzīgi ka Slrikers, ari viņš turēja roku uz ieroča šaušanas gatavība, kas bija apslēpts zem apģērba. Strikers ļoti labi zinaja, ka ierocis ir nomaskēts.
Stnkers saspringa, apzinādamies, ka Lūsis var saredzēt viņus cauri vagona logam un izšaut uz viņiem no platformas. Tomēr vajatajs nekustējās. Tikai staveja, seja mijoties dusmu un sakaves izteiksmei, kamēr vilciens uzņēma ātrumu un traucas prom no stacijas, atstajot slepkavu vienu uz perona.
Vismaz kadu mirkli, likās, viņi varētu justies drošība.
Blakus sēdoša Meļa tik cieši bija sažņaugusi viņa roku, ka Stnkera pirksti bija notirpuši.
- Bus labi, viņš teica. Mes tagad esam drošība.
- Cik ilgi vel būsim?
- Nezinu. Ļoti gribējās pateikt Melanijai ko nomierinošu, kaut vai samelot, bet viņa bija pelnījusi godīgu atbildi.
Meļa atlaida cieši sakrampēto roku, un Stnkers apkampa sievieti ap pleciem, piespiedis viņu tuvāk.
- Kurp talak? viņa vaicaja.
- Uz Taimskveru, noķersim taksometru, kas mus aizvedīs uz Augšistsaidu. Veļos tur vel reiz kaut ko parbaudit.
42
Toda dzīvoklis.
Nespēju noticēt savam ausim, kad Strikers paziņoja, ka veļoties doties uz turieni.
Man metas nelabi tikai no domas vien, ka vēlreiz nāksies tur atgriezties. Mēģināju vispār neko nedomāt, kamēr taksometra mīksti polsterētajā sēdekli traucamies uz savu galamērķi, (laužam nevēlējos vēlreiz uzlukot to briesmīgo vietu.
Mazāk par visu pasaule vēlējos vel reizi paraudzīties uz to, kas palicis pari no Toda galvas asinis un šausmas. Manas domas nepārstāja atgadinat par šo skatu. Apķeru sevi ar abam rokam un no acīm izlauzas karstas asaras, atceroties Todu. Ja ari nebiju viņu karsti mīlējusi, kadam viņš noteikti bija dārgs. Sirds dziļumos viņš bija laga zens un nebija pelnījis tadu navi. Piedevām viņš man nopirka tas satriecošas kurpes. Ja viņš joprojām butu dzīvs, mēs visticamak turpinātu satikties. Drīz vien oficiāli apprecētos. Mums butu trīs bērni un suns, bet varbūt pat kāmis…
Kads nolādēts nelietis bija man to visu atņēmis. Kads sasodīts riebeklis, kas turklāt vel kaismi vēlējās mani nogalināt. Un manai nāvei turklāt nebija nopietna iemesla vien sekmīga rezultātā sasniegšana kada nenormālā prata radīta spele.
Ak dievs!
Tad piepeši es atcerējos Strikera pēdējo talruņa sarunu, kuras laika viņš noskaidroja, ka automašīna, ko mes meklejām, bija reģistrēta uz Toda varda. Tam it ka nebija nekada jēdzīga izskaidrojuma.
Nogaidīju vel nedaudz, kamēr bijām jau gandrīz klat, un tad saņemu visu drosmi, lai pagrieztos pret Stnkeru.
- Kapec? pieprasīju skaidrību savu aizdomu vieta. Kapec mes tur atgriezīsimies? Man nemaz negribējās Stnkeram par to jautat. Galvenokart tapec, ka vislabpratak es laikam nevēlētos uzklausīt viņa patieso atbildi.
Stnkers ari neatbildeja. Viņš tikai paraudzijas mani, bet skatiena varēja samanīt vienīgi sāpes un nožēlu.
Man uz rokam uzmetas zosada. Tu doma, ka aiz visa ta stav Tods? vaicaju. Tu doma, ka viņš veļas manu navi?
43
Viņam nevarēja but taisnība. Tas nekādi nevareja but Tods, kas slepas aiz visa notikuša.
Un ja nu tomēr?
Līdzīgi ka iepriekšējo reizi, kad bijām šeit abi kopa, es uzkavējos kāpņu telpa, nogaidot, iekams Strīkers deva man signālu, ka nu bus droši iekļūt pa ārdurvīm. Ari šoreiz izmantojam to pašu taktiku. Nevēlos, lai kads uzzinātu, ka esam velreiz atnakuši šurp, viņš paskaidroja, un es viņam nešaubīgi piekritu.
Strīkers uzmanīgi nopētīja grīdu pie gultas, rapodams uz ceļgaliem. 1 )ievs vien zina, ko viņš tur pūlējās atrast. Nogaidīju aptuveni trīsdesmit sekundes, bet tad ziņkārībā uzvarēja un es nenocietos pavaicajusi:
- Ko tieši tu ceri uziet?
Viņš par atbildi nenoteikti papurina ja galvu.
- Neesmu īsti pārliecināts.
Saraucu pieri, domīgi lūkodamās apkart. Ta vien šķita, ka uzzināšu atbildi tad, kad ieraudzīšu mekleto tiešā tuvuma.
- Ka tev šķiet, kas tik rūpīgi uzkopis šo telpu? pavaicaju.
- Lūsis, Strīkers atteica un tad, paraudzījies mani ciešāk, piebilda, vai varbūt Tods pats.
Saviebos no tādas domas vien, man ļoti nepatika ievirze, kadu bija ņēmušas viņa domas.
- Bet es taču redzēju asinis. Redzēju, ka… Uzsaku taisnoties, tad aizveru acis, pulēdamas dabūt par lupām smagako. Redzēju smadzenes. Viņš taču nevarētu… gribu teikt, ka gan Tods butu
spējis… Nē, nav ne mazakas iespējas, ka viņš varētu izdzīvot pec tada ievainojuma.
Stnkers nepagodināja mani ar atbildi, tomēr no šaubpilnas sejas izteiksmes varēju noskārst, ka viņš ir pārliecināts, ka, pienācīgi papūloties, var daudz ko imitēt un noslēpt; pat navi var padarīt par ilūziju.