Ne, iebildu jau kategoriskāk. Papurinājusi galvu, piegāju pie Toda rakstamgalda un saku vienu pēc otras virināt atvilktnes. Tods vienkārši nespētu…
Pārsteiguma piešāvu plaukstu priekša mutei un soli atkapos.
- Kas? Stnkers momenta reaģeja ar gatavību cīņai, tomēr es no šausmam nespēju bilst ne varda. Spēju tikai bezspēkā raudzīties uz Toda galdu, kur vīdēja nepārprotami pazīstams kodēts uzraksts:
- Viņš dabūja redzet pašu pirmo sutijumu, ko tu saņēmi, vai ne? Stnkers noprasīja saspringta balsi.
Piekrītot pamāju, turpinadama klusēt, joprojām cenzdamas noticēt tam, ko redzēja manas acis. Tas ir tikai nesakarīgs švikajums, atdarinajums. Mēģināju rast redzetajam kadu izskaidrojumu.
- VLsmaz tas varētu liecināt, ka lietota ta pati koda atšifrēšanas atslēga.
- Varbūt viņš vienkārši ākstījās, Stnkers ierosināja. Vai viņš varēja to uzšvikat taja laika sprīdi, kamēr jus abi bijāt kopa? Pēc tam, kad bijāt atvēruši un izlasījuši pirmo sutijumu?
- P,s ne… Aprāvu sakamo, piepeši apjauzdama teikta nozīmi. Ne. Pieveru acis, klusībā cerot, ka ta varēšu ilgāk izvairīties no atbildes. Ne. Nevareja. Es butu to redzejusi. Mes visu laiku bijām kopa.
Protams, pastāvēja tada iespeja, ka Tods piecelies, kad biju aizmigusi vannas istaba, nelikdamies ne zinis, ka es vairs neguļu viņam blakus, un apsedies pie galda, lai zīmētu šifrētus kodus… Tad izsūtījis rēķinus un zīmītes, un kopijas no dažādiem kontiem,
un tas viss paveikts, lai slēptu savu dalību talak notiekoša ja. Tas varētu but iespejams, bet tomēr likās gaužam ma/ticami.
- Man ļoti žēl, Stnkers sacīja.
Saķeru galvu, šķita, ka smadzenes parveršas ķīseli. Visi minējumi kopa neizklausījās pēc normālas situācijās. Bet es taču pazinu Todu. Vai tiešam?
- Pārbaudi talakas atvilktnes, ierosināju Strikeram. Tods mēdza glabat savu pasi augšēja atvilktne pa labi. Atklāju šo mazo slēptuvi iepriekšējos Ziemassvētkos. Tods ka Ziemassvētku prēmiju bija dabūjis krietnu naudas summiņu, un viņš sajūsma bija lēkājis apkart pa visu dzīvokli, vicinadams roka pasi un solīdams man ceļojumu uz Parīzi. Protams, ka mes nekur neaizbraucam. Advokāti, kas pelna krietnas summiņas, nekad nerod pietiekami daudz bnva laika, lai to netraucēti varētu iztērēt.
Noraudzījos, ka Stnkers rokas pa Toda atvilktnēm, parciladams visādus papīrus, līdz beidzot biju pārliecinātā, ka viņš izņēmis tādu lērumu daždažadu dokumentu, ka tiem nekad neatradīsies pietiekami daudz vietas, lai satilptu atpakaļ iepriekšējās atvilktnes.
- Ne, tajas neka vairak nebūs, viņš piebilda, un muskulis viņa žokli nodrebēja, kad viņš paraudzijas man tieši seja. Tods jau sen varēja šo visu izplānot un patlaban atrasties tāles zilajās ar visu savu pasi…
- Parbaudi atlikušo rakstamgalda daļu, cieti noteicu.
- Meļa…
- Dari to, lūdzu!
Un kamēr Stnkers turpinaja rakņaties pa Toda galdu, es saku pārmeklēt pārējo dzīvokli. Pārbaudīju tualetes sifonu, kad Stnkers man pievienojās. Neko neatradu, viņš paskaidroja un piebilda, un es parmekleju ari virtuvi, starp citu. Meļa, te vairs neko neatradīsim. Atzīsties pati sev. Viņš ir…
Strauji paceļu roku, lai viņu apklusinātu. Pati noslīgu virtuves krēsla viņam blakus. Es sapratu Stnkera bažas un aizdomas. Man pat nevajadzēja, lai viņš soli pa solim izskaidro visus punktus, kas radijas aizdomīgi un veda pie secinājumā, ka tieši mans bijušais draugs spēlē ar mani šo nāvējošo spēli.
Nebija pases, nebija ari Toda un ari asiņu pedu ne. Protams, ka tas viss kopa izskatijas pārpārēm nelāgi. Visi mozaīkas frag
menti it ka pamazam sakrita savas vietas. Tomēr trūka paša nozīmīgākā. Trūka izskaidrojuma: kapec.
Uzdevu šo jautājumu skaļi, cerot, ka Strikeram ari uz to bus izveidota kada pratiga teorija. Tomēr, iekams neatradam motīvu, joprojām varēju censties noticēt, ka Tods nebija pie vainas. Joprojām varēju censties iztēloties, ka tas nav mans bijušais draugs, kas pūlas mani padarīt traku, un, ja, ari sagandēt visu manu dzīvi, faktiski, atņemt dzīvību.
Strikers uzreiz neatbildēja. Tā vieta viņš turpinaja lūkoties mani ar skumju skatienu.
- lam visam nav nekādās jēgas, skaļi paziņoju, vardi palika gaisa ka tukšuma. Viņš bija kopa ar mani, kad saņemu to sūtīju mu un ari kad atvem to. l'.s redzeju viņa seju. Viņš bija vel vaira k pārsteigts par mani.
- Ļaudis spej diezgan labi notēlot.
- Ne, ne jau Tods, teicu ar pārliecību. Un kapec gan viņam vajadzētu tā rīkoties? Ja, piekritu, mes pašķiramies, tomēr es neesmu tada likteņa davana, kuras deļ tik liela mēra iespringt. Patiesību sakot, nav pat īsti teikts, kurš no mums pirmais bulu gatavs otru pamest, ja butu sabijuši kopa vel ilgāku laiku. Un kada viņam jēga vajat mani?
Stnkera lupu stūrīši smaida pavērsas augšup.
- Nezinu, Meļa. Tomēr man ir aizdomas, ka tu pietiekami nenovērtē savu pievilcību.
Jutu, ka vaigos sakapj sārtums, izdzirdot tadu nesleptu komplimentu, tomēr šoreiz, man nebija noskaņojuma flirtēt.
- Hs runāju nopietni, Slriker. Tods pat nespēlēja interneta tiešsaistes speles.
- Varbūt viņš pa kluso bija sācis un tev neko neteica.
Man nebija patīkami to dzirdēt, tomēr es neatlaidos un turpināju savu.
- Bet kāpēc tad nogalinat mani? Un laisties projām no valsts? To tu iedomājies, kad ieraudzīji, ka viņa pases nekur nav, vai ne? Un kapec gan? Viņam bija lieliska karjera. Viņš strada ļoti nozīmīga firma. Viņš allaž mēdza krat naudu ka apsēsts, lai tikai spētu ar laiku iegādāties pietiekami labu mitekli. To sakot, pamaju ar roku, noradīdama uz šo dzīvokli. Ari ši dzīvesvieta nav peļa
ma, tomēr tas ir vienīgi studijas tipa dzīvoklis, kaut gan naudas ziņa viņš jau sen varēja atļauties kaut ko izmēros prāvāku. Viņš maniakali kraja monētu pie monētas, lai beidzot spētu likt pie kooperatīva mitekļa.
- Vai viņš pats tev to stastija?
- Ja. Piekrītoši pamaju un pati jutu, cik nepārliecinoši skan šads apgalvojums. Tomēr skepse Strikera vaicajuma pieleja eļļu uguni manai dedzībai noskaidrot patiesību. Un kapec, ka tu doma?
Strikers atrava vidējo atvilktni un izņēma dzeltena papīra bloknotu un vel kaut ko, kas atgadinaja kredītkartes izrakstu par bilanci. Vispirms paņemu rokās izdruku par naudu un, kad paskatījos uz summu ne vairak ka piecdesmit tūkstoši sapratu, ka pec pēdējam izmaksam pari nav palicis gandrīz nenieka. Ja ta, tad Todam pat simts gados neizdotos iekrāt tik daudz, lai varētu iegādāties kaut cik pieklājīgu mitekli.
- Viņa dzīve bus sākusies melna josla, ieminējos. Stnkers tikmēr turēja manu acu priekša dzelteno bloknotu.
- Ļoti melna josla, viņš piekrītot pamaja, kamēr es pārskrēju ar skatienu pierakstiem bloknota.
Paraudzījos izraksta vēlreiz, un man gribējās aizvērt acis, lai neredzētu to patiesību, kas vidēja man acu priekšā. Saraksta bija daudz kreditoru, kam nebija samaksāts, katra ailīte, kur bija noradīta summa, ta sastavēja no piecciparu skaitļa. Un ari firma, kam piederēja laguur automašīnu salons, bija starp kreditoriem.
Stnkers pavecinaja izdmku, kas noradīja kredītkartes summas:
- Liekas, ka ta ir tikai ledus kalna augšdaļa.
Saraucu pieri, apdomadama netīkamo atklajumu. Man nebija pat nojausmas, ka Tods bijis tik slikta finansialaja situācijā.
- Un talak kļuvis tikai vel sliktāk.
Man bija gnīti kam tadam noticēt un negribējās ari vairs neko vaicat. Nolēmu pievaldīt meli, tomēr, paraudzījusies uz. Strīkeru, nojautu, ka viņš tik un la pateiks man tik netīkamo patiesību.