Vairs nopulēdamies sagaidīt rēķinu, Strikers strauji pieceļas, nolika uz galdiņa piecdesmitnieku, kam vajadzētu pilnīgi pietikt, lai nosegtu izdevumus kadu divdesmit dolāru apmēra.
- Aiziet, viņš mudinaja. Steidzamies atpakaļ uz tavu dzīvokli.
45
lai nokļūtu līdz manam dzīvoklim, bija vajadzīga pusstunda. Uzmanīgi iegājām nama, Strikers parbaudija ikvienu nostūri un kaktu pa ceļam līdz durvīm un, kad tikām dzīvokli drošība, tikpat rūpīgi parlukoja ikvienu stūri an tur.
Pārliecinājies, ka dzīvokli esam vieni paši, Strikers aizvēra un aizslēdza durvis. -Ta. Kur ir tavas kurpes?
Biju atnesusi tas sev līdzi pec mūsu pirmā brauciena uz l'oda dzīvokli un atstajusi virtuve uz letes. Paķēru tas no turienes un atnesu līdz divanam. Strikers ierīkojās uz divana man blakus un paņēma no manis vienu daudzinato apavu. Katrs nopētījam savu kurpi, tad samainijamies un tikpat uzmanīgi apskatījām ari otru.
- Neko neatrodu! nobedajusies atteicu. Vilšanas apņēma mani ka vilnis, tik ļoti es biju cerejusi uziet atrisinājumu.
- Un kā butu ar kurpju kasti? viņš apvaicajās.
- Ak! Laba ideja! Piecēlos un devos uz guļamistabu, kur mana un Dženas kopigaja skapi glabajas kurpju kaste. Pa ceļam atpakaļ pie Strikera atravu kasti un saku rakaties pa čaukstošo zīdpapīru.
- Kaut ko uzgāji? viņš prasīja.
- Vel ne. Sadalijam ari kurpju kaste izklāto zīdpapīru uz, pusēm un katrs rūpīgi izskatijam ikvienu centimetru. Ciktāl spēju noverot, tas tiešam bija tikai un vienīgi parasts papīrs. Sākšu atplest ietinamo papīru, ierosināju.
Tods bija man uzdāvinājis grezni iesietu kārbu, tomēr katrai kastes daļai bija ari atsevišķs iepakojums, tādejādi man bija aiztaupīta davanas atplēšana to varēja ērti atveri. Tagad es saņemu iepakojuma papīru ai/ viena stūra un saku raut nost. Zem ta atklajas slavena ŽIVKNSI kurpju kaste ar visu dizaina emblēmu uz vaka. Otra roka man palika liels sarta ietinama papīra gabals. Un tomēr neka ie/imiga ari te nevarēja pamanīt.
-Ari šaja neka nav, sacīju, vemdama, ka Stnkers dara to pašu ar karbas apakšējo daļu. Un tev?
- Nada.
- Ja, nejēdzīgi.
- Ir vel viena iespēja, Stnkers ierosināja, raudzīdamies tieši uz kurpēm.
Pirmaja bridi neatskārtu, ko viņš ar to domājis, tomēr, kad apjēdzu nežēlīgo, nežēlīgo patiesību, skaļi protestēju:
- Ne, nekada gadījuma! Pat nedomā!
- Meļa, viņš maigi, bet noteikti iebilda, mums tas ir jadara.
L.ēni pamaju. Protams, viņam bija taisnība, tomēr es nespēju
pārciest šādu izrīcību. Dziļi ievilku elpu un tad saņēmusies pastiepu viņam pretim abas kurpes, bet pati aizgriezos pret logu.
- Nedomāju, ka spēšu taja noraudzīties.
- Nebēdā, es tikšu gala, viņš mierinaja. Tomēr turies talak no loga.
Noskurinājos, kārtējo reizi apjautusi, kada mēroga nepatikšanas biju iekulusies. Slepkavas, kas uzglun lauka aiz loga, un turklāt vel manu iemīļoto kurpju iznicināšana. Nakts murga cienīgs scenārijs. Kas, es pie sevis prātoju, kas tada gadījuma vel varētu sekot?
46
- Piedod, Strikers lūdzas. Devāmies projām no mana dzīvokļa atpakaļ uz metro. Patlaban gajam pa Medisona avēniju, tuvojamies Sešdesmit trešajai ielai.
- Bus jau labi, pūcīgi atteicu. Mums taču bija japārliecinas līdz galam.
Viņš bija izjaucis kurpes gabalu pec gabala, un zvēru ikreiz, noplēsdams jaunu detaļu, viņš plēsa gabalos ari inunu sirdi. Un kad bija ticis līdz zolei, likās, ka man izrauj sirdi. Un kad visbeidzot atlauza papēdi no liestes, tikpat labi man pašai varēja nolauzt kadu locekli un pamest guļam.
Manas nabaga, nabaga kurpes! Iznicinātās bez jēgas. Nekādas miklas. Nekada atrisinajuma. Tikai kaudzīte saplosītas adas lēveru. Man naca raudiens, tikai iedomājoties vien par tam.
Pēcāk mums radas doma, ka varbūt atrisinājums meklejams kurpju veikala.
- Cik pulkstenis? vaicaju, kamēr steidzamies pa ielu talak.
- Tieši desmit, viņš paskaidroja.
Vismaz tas bija labās ziņas. Živenši firmas veikals ir atvērts no desmitiem līdz sešiem. Katra ziņa mums šoreiz nevajadzēs nekur ielauzties.
- Vai tev ir kada doma, ko tieši mes šeit pulesimies uziet? viņš jautaja.
- Nav ne mazakas nojausmas, attraucu. Joprojām ceru, ka mes to pazīsim uzreiz, tikko ieraudzīsim.
Mīlu Medisona avēniju. Tā ir ka otra l’iekta avēnija, toties to vel joprojām nav uzgājuši ņudzošie turistu pūļi. Kamēr steidzāmies turp, pa ceļam metu skatienus kurpju un apģērbu veikalu skatlogos, kam pagajam garam. Tur tirgoja apbrīnojamas rokassomiņas un citus gaužam iekārojamus aksesuārus. Kada veikala pat bija izliktas V-hugs, tostarp tik izslavēta Donata. Visu mužu esmu alkusi pec V-bag, tomēr mana budžeta ietvaros tas nebija iespējams.
Živenši firmas veikals atrodas Medisona avēnijas un Sešdesmit trešās ielas krustojuma, tieši blakus Džimija Šu veikalam. Abu šo veikalu dēļ uzskatu, ka tas ir labakais stūris visa Manhetena. Veikals ir plašs un stilīgs, tam ir izteiksmīgi ierāmeti logi, ko rota smilškrasas dekoratīvas markīzes, uz kuram ir veikala nosaukums un firmas zīme. bridi apstajusies, noraudzījos visa šaja krāšņumā. Veikala bija izlikti manekeni, tiem blakus tika reklamētas somiņas vai kurpju pari. Viena manekene bija ieterpta Živenši vakarkleita, modelim ap kaklu aplikta tikai vienkāršā sudraba ķēdīte ar medaljonu. Komplekta ar tik izsmalcinātu tērpu gan varēja gaidīt ari atbilstīgi greznu briljanta kaklarotu. Visiem modeļiem skatlogā bija pievienotas lielas birkas sarta nokrāsā, taču nedomājiet, ka uz tam bija rakstītas cenas. Ta vietā skatloga dekorators, visticamak, bija pavadījis stundas, piemeklējot katram modelim kadu viedu teicienu.
- Paraugies, Strikers nepacietīga balsi norādīja.
Sekoju viņa rādītājpirkstā virzienam, mans skals krita uz atturīgo sudraba kaklarotu.
-Kas…
Un tad es to ieraudzīju. Ari pie kaklarotas bija piestiprinātā birka, šoreiz purpura krasa. Nekādu prātīgu aforismu. Tikai trīs burtu iniciāļi: SIU.
- Mums jadabu tā kaklarota, Stnkers ierosināja.
- Nejoko, es atteicu. Vai tad tā ir pardošana?
- Noskaidrosim.
To pateicis, viņš atvēra man durvis. Dziļi ievilku elpu un speru soli iekšā veikala, atstajot dunoņu un zumešanu, kas naca no Medisona avēnijas, sev aiz muguras. Mani apņēma Živenši rami eleganta aura. Visa veikala nebija neviena pircēja, tikai divas par-
devējas, kas staveja pie kases aparata. Nekavējoties viena no pārdēvējām, auguma mazaka, brunete, kura valkaja ideala piegriezuma apģērbu, devas mums klat. Viņas skatiens mus nomenja no galvas līdz papežiem. Lai ari biju paguvusi ša ta uzkrāsoties, kamēr braucam metro, nedomāju, ka izskatījos pietiekami labi, tomēr pārdēvējās skatiens neliecināja, ka viņa pamanījusi kadu netīkamu sīkumu. Ta vieta viņa sirsnīgi uzsmaidīja un apvaicājas, ka var mums palīdzēt. Dievs, ka es mīlu šo veikalu!
- Tur tai manekenei skatloga ir kaklarota, Strikers uzbilda.
- Mes gribētu to aplūkot tuvāk.
- Atvainojiet, bet priekšmeti skatloga diemžēl nav domāti pārdošanai. Taču, ja jus man sekotu, es parādītu, kas mums vēl ir piedāvājumā. Vai jus meklejat tieši kaklarotas?
- Vai mes tomēr varētu… Jau iesaku mnat, tomēr Strikers mani veikli partrauca.
- Patiesība mus interesē kurpes, viņš teica. Domātās viņai.
Uzmetu Strikeram pārsteigtu skatienu, bet viņš tikai pasmaidīja.
- Ja, protams. Kads izmērs? viņa vaicaja, pievērsusies man.