- Ja, tam ta vajadzētu but, bet es, savukart, neesmu katoļticīga. Esmu… Viņa pieklusa, piepeši apraujot teikto pusvārdā.
- Atkal jau uzpeldējuši dati no mana profila. Pirms dažiem gadiem aizpildīju aptaujas anketu, kad rakstīju pētījumu par šifriem saistība ar Vatikanu. Vatikana, agrīnajos 1800. gados, bija prasmīgi kriptoloģijas meistari; es veicu plašu pētījumu par
to. Esmu pal iepazīstinājusi ar savu pētījumu kada maznozīmīga konference. Pat neatceros vairs, kur īsti ta notika. Visticamāk, kaut kādus datus par to biju iekļāvusi ari sava spēlētājas profila.
- Raug, te ari bus mušu meklētā saistība. To pavēstījis, viņš apgrieza piekariņu uz otru pusi un norādīja uz iegravējumu.
- Paraugies tu, man tas neko neizsaka.
- Kas tur izlasams?
Viņš pasniedza tuvāk, ta lai es varētu salasīt:
y=a.cosh(x/a)
- Vai tev ir kada nojausma, ko tas varētu nozīmēt? viņš jautāja.
- Protams, viņa atteica, ne mirkli nesamulstot. Tā ir vienādībā parabolas līknei. Tomēr, kada šai vienadibai saistība ar mums, nespēju uzminēt.
- Aha, viņš novilka. Un kas ir parabolas līkne?
-Zini, ja es tev pateiktu, man pec tam butu tevi janovac.
Strikers ka vaicajot pacēla vienu uzaci, bet viņa par atbildi
jautri pasmaidīja. Nesatraucies, es tikai ķircinu tevi, izmantojot to pašu izteikumu, ar ko tu iepriekš biedēji mani. Viņa noklepojas, gatavojoties nopietnam skaidrojumam. Paraboliskā līkne ir modelis, kas sastav no izliektiem un savstarpēji savienotiem posmiem, tada līkne ir maksimali saspiesta galos un lēzenāka vidusdaļā, la atbalstas uz līknes galiem, piemēram, lokveida elementos arhitektūra, tads atbalsts veidojas gravitācijas ietekmē.
- Varen lieliski. Priecājos ko tadu uzzināt. Nu, un ka tas viss saistīts ar musu Ercenģeli? Vai varbūt, pie reizes, ar tevi pašu?
- Ja, tāda neskaidrība ari mani izsit no sliedēm, viņa atziņas. Tomēr mums ir jātiek skaidrībā, kas te par lietu.
Viņš piekrītoši pamaja un jau nakamaja bridi pilnība aizmirsa sarežģītas sakarības par līknēm un svetajiem, jo nenovērsies cieši nopētīja visus, kas tuvojās garderobei. No viņu sedvietas paveras tīri labs skats, tomēr Strikers gribēja justies pilnīgi parlieci-
nats, ka kontrole un var parskatīt visu, kas notiek viesnīcas pirmaja stava. Tad viņš piecēlās, teikdams:
- Laiks vel vienai apgaitai.
Viņi apstaigāja vel vienu apli, un bridi, kad bija sasnieguši kādu grandiozu izmēru ziedu kārtojumu, Stnkers piepeši izdzirda, ka Melānijā satraukuma noelšas. Stnkers cieši palūkojas uz sievieti, bet, kad ieraudzīja Melas šausmas pārvērsto seju, paskatijas virzienā, kurp noradīja viņas skatiens.
Lūsis. Slepkava tieši tobrīd šķērsoja garderobi un devās taisna ceļā uz liftiem.
- Viņš mus nepamanīja, Stnkers izteica pieļāvumu.
- Laikam nē, viņa atteica klusa, baiļpilna balsi un steigšus piemetinaja, tur tā sieviete. Stun pie durvju sarga letes. Tā ir mana mate.
Stnkers, strauji pagriezies, pamanīja labi ģērbtu blondu sievieti, kas pavēlnieciska toni bija pieprasījusi veltīt sev visu durvju sarga uzmanību. Lūsis ari tam nepievērsa uzmanību, no ka Stnkers secināja, ka slepkavam pagaidam nebija īsti zināms, ka izskatās Preskotu paris. Tomēr viņš varētu saderēt uz lielu naudu, ka l .Usis bija papūlējies precīzi noskaidrot Melānijās vecāku istabas numuru.
- Sekošu Lūsim, Stnkers piepeši aši pateica un piemetinaja,
- tu dodies uz damu tualeti. Satiksies ar mati tur.
-Ko lai…?
Viņš piespieda pirkstus pie viņas lupām un tad noskūpstīja viņas pieri. Vai tu man uzticies?
- Jā. Viņa vairs nepretojas un neiebilda.
- Tad ej, pasteidzies!
Viņa pamāja, ka piekrīt, un steigšus devās damu tualetes virziena.
Garderobes otra puse viegli notinkšķot atveras lifta durvis, un 1 ,usis iekapa lifta. Durvis klusu aizveras un slepkava nozuda. Jadoma, ne uz ilgu laiku. Cerams, ka Stnkeram bija padoma kads konkrēts rīcības plāns.
Viņš steigšus melas uz durvju sarga posteni un apstājas pie ta. Preskota kundze?
Viņas galva pašavas uz augšu: Ja?
- Man ir kada ziņa no jusu meitas. Viņa lūdza, lai paaicinu jus uz dāmistabu. Domāju, ka jums butu japasteidzas. 1 iekas, viņai nav labi.
50
Dāmu tualete ari bija iespaidīgi grezna, un man paveicas, ka taja nebija citu cilvēku ka vien uzraudze, kas sēdēja uz pazema soliņa un piedavaja apmeklētajam salvetes, ka ari citus nepieciešamus sīkumus apmaiņa pret dzeramnaudu.
Tualetes durvis ar blīkšķi atveras, un es jau biju pārliecinātā, ka šurp nak kads svešs uzbrucējs. Ņemot vera savu pēdējā laika veiksmes daudzumu, tads notikumu pavērsiens nebutu nekāds brīnums.
Tomēr tā bija mana māmulīte.
- Melānij, dārgumiņ, vai tev viss kartībā? Pietraukusies klāt, mate piespieda plaukstu manai pierei. Tas virs vestibila teica, ka tev esot kļuvis slikti. Viņa noradīja uz manu daudzcietušo jaciņu, tad nopētīja manu seju. Ak Dievs, mīļais bērns, tu taču izskaties vienkārši briesmīgi! Viņa saņēma sauja manus kādreiz tik koptos un vijīgos matus, mirkli paturējusi gaisa, lava tiem nokrist ka sausu salmu kušķim. Teikšu jums atklali, šai sievietei piemita īsts ķēriens prasmīgi sagraut ikviena cilvēka pašcieņu.
Es pat nesāku aizbildināties, bet ta vieta satveru māti pie rokas un paravu sev tuvāk, ta lai viņa nenovēršoties uzklausītu, kas man sakams. Mātei šads satvēriens naca pietiekami negaidīti, tāpēc viņa, paldies dievam, nemaz nepretojās. Pieliecos viņai pavisam tuvu, matēs mugura bija piespiesta sienai, pati aizstajos pretim durvīm, gadījuma, ja viņa sadomātu laisties projām.
- Melānij! Ka tev šķiet, ko tu, pie velna, esi nodomājusi darīt?
Kušinadama viņu, paceļu pie lupām rādītājpirkstu.
- Ludzu, mat! I udzu, ninā tik klusu, cik vien iespējams!
Viņas acis aiz bailēm kļuva apaļas, un es jau sagaidīju naka-
mo tirādi ar pārmetumiem. Taču mate šoreiz mani pilnība pārsteidza. Negaidot viņa klusi, piekrītoši pamaja un tikai sakartoja savus svārkus, pārliecinādamas, ka, atspiežoties pret sienu, neko nebūs notraipījusi. Kas īsti atgadījies, Melanij? Vai tu esi slima? Kalab visa St slēpšanas?
- Ar mani, mamm, viss kartība. Un tad, apsvērusi, ka la nu nebūs lira patiesība, piebildu: Pavisam slima es ari neesmu.
- Tad kas galu gala…?
- Paklausies, mammu, es nevaru… Vienkārši nedrīkstu tev teikt, kas notiek.
- Melanij!
Paceļu roku, ka pieprasot klusumu.
Matēs šaurās ka līnijas uzacis vaicājot savilkas uz augšu, piere ievilkušajās rievas sablīvējas biezs puderkrema slānis. Neviens nekad mūžā nebija atļāvies likt manai māmulītei apklust.
- Mat, vai tu man uzticies?
Viņa apjukusi samirkšķinaja acis un solīti atkapās. Kas tas par jautajumu!
- Tā nav atbilde.
-Saldumiņ, nu protams, ka es tev uzticos. Es taču mīlu tevi.
- Zinu. Zinu, ka tu mani mīli, bet dažkart.. Jutu, ka asaras saskrien acu kaktiņos, pakratīju galvu, bet asaras saka spiesties lauka no acīm un tecet lejup pa vaigiem. Nebija vairs laika. Man bija tas ja pasaka. Ka man tas rup. Man japarliecinas, ka vecāki bus drošība.
- Jums tagad nekavējoties jadodas projām. Tev un tētim. Atri pametiet pilsētu. Neņemiet līdz nekādās somas, ne bagažu, nekādā ziņa neejiet atpakaļ uz. viesnīcas numuru. Nerunājiet vairs ne ar vienu!