- Melanij, vai tu saproti, ko tu…
- Kur ir tētis?
- Viņš pats nolēma novietot mašīnu autostāvvieta. Tu jau zini, kadi ir viņa uzskati šaja jauta jumā.
-Automašīna? Tu vadīji automašīnu? Tikai mani vecāki bija spējīgi atbraukt visu ceļu personigaja automašīnā no Hjūstonas līdz pat Ņujorkai.
- Nu vispār, ja… Mes atbraucam ar jauno lt>xu>.
- Pametiet ari to. Vienkārši atstajiet visu, iekāpiet taksometrā un taisna ceļa dodieties uz lidostu, lai pec iespejas drīzāk atgrieztos majas. Es parūpēšos par visu palikušo, ari par jusu mašīnu.
- Tas ir absurds! Es nekur netaisos doties…
- Mumiņ! Izdari to. Vienu vienīgu reizi dzīve dari, ko es tev ludzu.
Matē izslējās, pacēla zodu un bija gatava ai/slavet savu pozīciju ar jebkuriem līdzekļiem. Es savukart, labi zinot, kas sekos, domas iespiedu papēžus grīda. Bet tad viņa negaidot piepeši pasniedzas un pieskaras ar roku manam slapjajam vaigam. Tu raudi.
- Tas ir tiešām bezgala svarīgi! Mamm, ludzu, ludzu, ludzu, brauciet prom!
Viņa kadu mirkli cieši pētīja manu seju, un es pat aizturēju elpu. Nekad vel iepriekš mate nebija atzinusi un pieņēmusi manus lēmumus. Pārcelšanās uz Ņujorku bija vel viena mana kļūda. Mans maģistra darbs ari bija absurda un nejēdzīga padarīšana. Visa mana garderobe bija frivola, mans stils lamzacigs un bezcerīgs. Es negaidīju, ka viņa šoreiz piekritis, bet man tomēr bija jameģina. Vai nu viņa paklausīs ar labu, vai ari es iešu un pasaukšu palīga Strikeru, kas viņus abus ar teti, izmantojot speķa paņemienus, izmetis lauka no viesnīcas, ka divi deviņi. Viņiem bija nekavējoties jabrauc atpakaļ uz Teksasu.
Ar īkšķa spilventiņu nobraucījusi man uz vaiga notecējušo asaru, viņa pateica:
- Ja tev ir kadas nepatikšanas, meitiņ…
Skumji pasmaidīju. "Nepatikšanas" šis vārds ne tuvu neapzīmēja to, kas mani bija piemeklejis. Man ir jums pilnīgi noteikti jaludz. la darīt. Bez jautājumiem. Paskaidrojumi sekos velak. Apsolu! Raudzījos viņa, cerība, ka asaras acis reiz milesies.
- Ludzu, mamm…
- Protams, ka mes brauksim. Ja tas ir tik ļoti svarīgi, mes dosimies projām tulit.
- Tas ir bezgala svarīgi.
- Labi, skaidrs. Tomēr izskatijas, ka viņa pamazam gatavojas protestet.
- Tagad, es teicu. Jums jabrauc projām šaja pašā bridi. Pat neizrakstoties no viesnīcas. Piezvanīsiet, kad būsiet jau atceļa. Sarunājiet, lai viņi nosuta jums atpakaļ jusu bagažu. Un kad būsim izgājušās no šim labiencibam, ludzu, nerunā ar mani ne varda. Pat nepaskaties uz, mani, labi?
- Es…
- Mat, lūdzu.
- Ja, protams.
- Vai tu apsoli?
Viņa klusējot pamaja.
- Pasaki skaļi!
Jau sagaidīju, ka viņa visādi pretosies, mekles argumentus, bet mate parsteidza mani ka nekad agrak. Ja, apsolu.
- Mīlu tevi! Pasaki tētim, ka es mīlu viņu ari.
- Mes ari abi tevi mīlam, mana maza!
Man izdevās izmocīt daudzmaz priecīgu smaidu, tad paveru tualetes durvis un, bridi uzkavējusies, uzdevu mātei vel pēdējo jautajumu. Vai tu man kādreiz esi melojusi?
Mate gandrīz jau smaidīja. Ne, bērns. Neesmu.
- Ļoti labi, atteicu. Tikai nesāc to darīt šaja reize.
51
Pagaidīju, līdz mate aiziet, tad, nogaidījusi vel kadas divas minūtes, viņai sekoju. Viņa bija garderobes vestibila, kur pieliekusies kaut ko čukstēja tēvam ausi. Teva seja piepeši izskatījās noraizējusies un tada ka sakritusies. It ka viņš strauji būtu savecejis. Varbūt viņš tiešam novecojis kopš beidzamas reizes, kad biju viņu redzējusi. Klusi ielavījos atpakaļ damistaba un novēroju viņus pa pavērto durvju spraugu.
Viņu saruna turpinājās vel vismaz paris minūtes, varēja manīt, ka tēvs iebilst, bet mate viņu iedrošina. Visbeidzot viņš noskūpstīja mati uz vaiga, tad ar īkšķa spilventiņu noglastija viņas seju zem acs. Mans kuņģis sažņaudzas. Zināju, ka sagrauju visas viņu cerības uz atvaļinajumu, tomēr man bija tas jadara, lai tur vai kas. Vai man bija kada izvēle? Diemžēl ne.
Beidzot viņi devās uz izeju. Izslīdēju no damu tualetes un, palikdama nemanīta, ar skatienu viņus pavadīju. Portjē apturēja viņiem taksometru, māte ar tevu taja iekapa. Un tad viņi bija projām. Paldies dievam!
Tikko mani vecāki bija aizbraukuši, atgriezos pie dīvāna, uz kura pirmīt sēdējām, lomer turēju abas acis vaļa, gadījuma, ja 1 ,usis nolemtu parādīties mana tuvuma, l.esu, ka Strīkeram ari vajadzēja visā drīzuma atgriezties, un saku jau gaidīdama kļūt nervoza.
Kad likās, aiz uztraukuma metīšos pati parbaudīt, kas viņam lecies, pienaca lifts, un, durvīm atveroties, tajas slavēja Stnkers. Viņa seja vidēja rupju rievas.
Steidzos viņam pretim, un mos sastapamies vestibila vidu. Viņš uzreiz saņēma manu roku un madams vedinaja projām uz galvenajam durvīm. Kas notika? vaicāju, tikko ka viņš piesteidzas man klat.
- Kad ierados, viņš jau bija projām. Durvis bija izgāztās un visa istaba savandita. Iespejams, viņš cereja, ka tavi vecāki bus tur iekša. Ta vien šķiet, ka viņš sak zaudēt aukstasinību.
Iespejams, ka piekrītoši pamaju, bet neesmu pārliecināta. Visticamāk varēja nodomāt, ka esmu kļuvusi mema. Galva dunēja tikai viens jautajums: ja mani vecāki joprojām bija dzīvi un neskarti, tad uz cik ilgu laiku?
- Vai tu doma, ka viņš vel atrodas šaja eka?
- Nē, domāju, ka viņš ir notinies. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš nevar atgriezties.
- Labi, piekrītoši teicu. Dosimies ari mes projām no šejienes.
Pametam viesnīcu un, nosoļojuši kājām dažus kvartālus, iegājām Sturbucks kafejnīca atvilkt elpu un kadu laiku pasēdēt. Pirms tam izpildījām daudzus maņu manevrus, lai novērstu jebkādu izsekošanu: iegājām pa vienām durvīm, tad izgājām pa citam, Strikers par plecu nemitīgi novēroja apkārtni. Pedeja laika gandrīz ne par ko nevarēju justies droša, tomēr par vienu patlaban biju gandrīz cieši pārliecinātā mums neviens nesekoja.
Stnkers iesledza klepjdatoru, bet es pasutiju sev kafiju. Kamēr gaidīju pasūtīto dzērienu, iezvanijas mans mobilais tālrunis. Displeja ka zvanitajs uzrādījās Vorens mans agrako laiku studiju biedrs. Ļāvu, lai viņš noklausās balss pasta albildetaju, tomēr piepeši sagribēju dzirdēt viņa balsi. Vienalga kadu, bet normālu balsi no parastas nekaitīgas ikdienas.
- Hei, Voren!
- Čau, Mel! Kur tu esi palikusi? Zvanīju tev uz dzīvokli.
- Ksmu izbraukusi, 1atteicu.
- Karstais randiņš?
- Ta laikam varētu sacīt, iesmējos.
- Klausies, met visu pie malas. ('.ribu tev piedāvāt tīri labu haltum. Tev tikai jabrauc kopa ar mani nolasīt dažas izglītojošas lekcijas. Maksa piecdesmit zaļos stunda. Domāju, tevi tas varētu interesēt.
Varētu gan. Tomer šobrīd nebija ne mazakas iespejas, ka es varētu pieņemt šādu piedāvājumu.
- Klau, ļauj man pārliecināties, kas sanaks ar to čali. Vai varu tev piezvanīt kaut kad velak šonedēļ?
- līdz tam laikam jau visi pieteikumi bus aizpildīti, viņš atteica un piemetināja, ta ka neko nevaru apsolīt. Vari pameģinat, tomēr tevis deļ pietaupīt brīvu vielu es neapsolu.
- Uzticies man, Voren, sacīju. Esmu tik ļoti iemanījusies dzīvot, izbaudot visu notiekošo, ka vel nekad agrak.
Vorens saka izvaicat mani par randiņu viņš gribēja dzirdēt visas sulīgas detaļas -, tomēr mans dzēriens jau bija gatavs, un es to izmantoju par iespēju, lai atvainotos un partrauktu sarunu. Tikko klausule atkal bija iestājies klusums, sajutu piepešu vientulības uzpludu. Spēji pagriezos, ar skatienu mekledama Stnkeru. Tur jau viņš bija, un, redzot viņu, man seja automatiski ievilkās smaids. Es tomēr nebiju pavisam viena. Paldies tev, Dievs!