Kad atgriezos pie musu galdiņa, nesot sev lutte un viņam melnu kafiju (parasta, melna, bez cukura, galu gala vai tadej bija kada jēga apmeklēt Starbucks?) viņš tikmēr jau rakās intemeta.
- Ko tu mekle?
- Tā ka man visi tie matemātiskie triki tik viegli nepadodas, mekleju visu ar Google pārlūkprogrammās palīdzību. Varbūt caur mekletaju uziešu ko noderīgu.
- Vienmer der pameģinat. Piebīdīju viņam klat savu krēslu un ari veros datora ekrana pari viņa plecam. Viņš uzmeklēja adresi www.google.com un iedrukaja mekletaja lodziņā vārdus "Catenary New York", lika piedāvātās neskaitamas lapas ar visādiem hitiem, izklaides iespejām, grupu nosaukumiem, tomēr neka noderīga.
- l abi, Strikers tikai noteica, kad bijām aši parskatijuši kadu duci izklajlapu. Bet man ir padoma vel kada ideja.
Šoreiz viņš meklētājā iedrukaja vārdus "Catenary Saint Michael".
- Svētais Mihaels? Es domāju, tu teici, ka viņš ir erceņģelis.
- Viņš ir svētais, kas ir an kareivju aizstavis, Strikers paskaidroja. Ja nekas noderīgs neatradīsies, pameģinašu meklet uz vārdā "erceņģelis", bet domāju, pec ta vairs nebūs vajadzības.
Viņam varēja but taisnība. Lai ari meklētājs sniedza ļoti daudz izklājlapu sarakstu, un es nemaz nejutos optimisma pilna par atrasto, tomēr saku rūpīgi izskatīt uzietas vietnes. Izdevniecības majaslapa. Enciklopēdiska uzziņa par slavenu vārtu arku, arhitekta biogrāfija…
Strauji samirkšķināju, joprojām veroties ekrana. liet protams! Vārti un arkas!
- Šo te, noradīju, kura tikla lapas adrese viņam jauzklikšķina. Apkampu Stnkeru abam rokam un uzspiedu viņam skupstu uz vaiga. Tu esi ģeniāls. Man pašai par to vajadzēja iedomāties, tomēr pedeja laika biju tik pārgurusi, ka pati līdz tam nespeju aizdomāties. Paldies dievam, ka ir tads internēts!
- Prieks pakalpot, Stnkers atsmeja. Vai gribi, lai es mekleju atbildes talak?
- SVētais Luiss.
Viņš nesaprašana mani noraudzijas, kamēr es skaļi spriedelēju pie sevis.
- Svēta Luisa arka? Ta slavena būve? Tas taču ir dzīvs… līknes pierādījums. Ja, tam ir jabut musu miklas atminējumam. Svētais l uiss. Svētais Mihaels.
Silts smaids par atbildi leni izgaismoja viņa vaibstus, un mani jau atkartoti parsteidza atskarta, cik neaptverami seksīgs bija šis vīrietis. Viņš pieliecās un maigi saberzēja manu muguru, tad piecēlies pienaca tuvāk un bridi masēja manus plecus.
- No mums sanak lieliska komanda, viņš atzinīgi noteica viegli piesmakuša balsi, kuras tembrs atgadinaja viskija dūmakaino piegaršu. Labi gan, ka atradamies Starbucks kafejnīca, nevis kaut kur citur, jo man butu bijis gaužam grūti atteikties no tuvības ar šo vīrieti.
- Kas īsti ir ar to arku? viņš pavaicaja, un piepeši brīnumaina noskaņa musu starpa bija zudusi. Faktiski mums ir divu svēto vārdi; bet ko lai mēs ar tiem iesākām?
- Varbūt lūdzamies? ierosināju.
- Vai ir vel kada ideja bez ta?
Pakratīju galvu. Nevaru neko iedomāties.
-Svētais Luiss, Svētais Mihaels. Eņģeļi. Varēju noskārst, ka viņš vilies papurina galvu. Nesanak nekas cits ka vien vispārējā
nozīme saistība ar baznīcu vai reliģiju. Tomēr es nespēju uzminēt, kas tieši.
- I.abi, domīgi ieminējos. Iemalkoju savu gardo latte kafiju, cerība, ka kofeīna piepludums liks manam smadzenēm darboties straujak. Tukšpadsmit.
- Varbūt esam kaut ko palaiduši garam? viņš ierosināja.
- Kads minējums, kuram vienkārši esam pārskrējuši pari, neiedziļinoties?
- Pilnīgi iespejams, piekritu. Šobrīd jau biju gatava piekrist jebkādām ierosinājumam. Labi, padomasim, ieteicos un pavilku klepjdatoru uz savu pusi. Atveru jaunu lapu un saku raiti drukāt ekrānā. Strikers apsedas blakus, galvu pie galvas ar manējo, un noraudzījās, ka top mans saraksts:
1. Šifrētais sūtījums
2. Zina interneta vietnē par pretindi
3. Auto stāvvieta. Automašīna. Aizveda uz “Ostas nakts” kruīzu.
4. Atradām. Pulksteni. Noveda pie
5. Restorāna/garderobes/pudelītes kabatā. Noveda pie
6. ŽIVENŠI!!! Un medaljona ar Svēto.
- Vai tev kaut kas iekrīt acis no tā, ko esmu uzrakstījusi? -Cereju, ka radīsim kadu pieturas punktu, jo visu it ka biju pierakstījusi.
- Žēl, bet nekas.
- Nolādēts! Dusmas nolamajos, cenzdamas apspiest sevi fatalisma uzliesmojumu. Esam kaul ko palaiduši garam. Tomēr nezinu, ko tieši. Man pat nav vairs neviena pieturas punkta, nedz ari kada nojausma par beidzamo atrisinājumu. Vīlusies noteicu, ar pirkstu galiem izbraukusi nervozi cauri matiem, un atgazos krēsla nobēdājusies, baiļpilna un galvenais dusmodamās pati uz sevi, ka nekādi nerodu atbildi.
- Mes uziesim atminējumu, viņš apgalvoja, saņēmis manu roku.
Sirsnīgie un labi domātie vardi lika man vai izkust. Es jau tev apsolīju, ka spēšu ar to tikt gala, čukstēju. Pirms brītiņa, stā-
vedama viņam tieši pretim, biju braši solījusi, ka visvisādi šifri un kodi man ir pa spēkam, un tagad… nolādētai Pedejo vardu nobrēcu tik skaļi, ka tuvumā esošais biznesmenis pacēla skatienu no savas kafijas tases un Wall Street Journal numura un uzmanīgi mani nopētīja. Ja, piedod, čomiņ. Man pagadījusies patiešām draņķīga diena.
- Un es zinu, ka tu tiksi gala, Strikers apgalvoja. Zaudēt nav tava daba, atminies?
Saviebos nožēlā. Varbūt man nāksies apgūt šo skarbo mācību?
- Nekada gadījuma. Mes ari šoreiz uzvarēsim. Tu esi dzīva, esi taču, vai ne?
- Tikai pateicoties tev.
Par atbildi viņš uzspieda man uz lupām maigu skupstu, skupstu, kura deļ varēju zaudēt vai prātu. Melanij, mes esam komanda. Un mes tiksim gala ar atminējumu. Un tieši kopa mums las abiem izdosies.
52
Stnkers bija pateicis tieši to, ko domaja. Viņi abi bija komanda. It ka vienkāršs fakts, tomēr tas viņu vienalga nedaudz parsteidza. Jo Stnkers vairs ne reizi nebija sajuties ka komandas loceklis, kopš pameta juras kājnieku korpusu. Kopš ta laika viņš uzdevumus visbiežāk bija veicis vienatne, izvēlēdamies likt atbildību uz saviem pleciem tieša un pārnestā nozīme, aizsargajot kadu nozīmīgu korporatīva biznesa izpilddirektoru vai vismaz portfeli, kura atradās slepena, korporatīvam strukturam nozīmīga informācijā.
Viņam likās, ka darbs rites ierastaja shēma ari gadījuma ar Melu, tomēr nacas atzīt, ka realitate bija daudz negaiditaka. Šaja gadījuma nepietika ar to, ka darbojas viņš viens pats. Nepietika ar to, ka Meļa nebūt nebija tada tipa cilvēks, kas pacietīgi sēdēs un gaidīs, ja viņas dzīvība likta uz. spēles, turklāt Stnkeram nemaz fiziski neizdotos izdabūt viņu cauri daudzam bīstamam situācijām, ja netiktu pieļauta ari pašas Melas līdzdarbība. Lai sekmīgi paveiktu šo uzdevumu, viņam bija nepieciešama Meļa, un Melai bija nepieciešams viņš. Un visticamak, ari pašas beigas viņi tiks gala kopīgiem speķiem. Bet par to, kad pienāks šis beigas, un kas notiks, kad viņi galu gala tam bus izgājuši cauri, Stnkers nemaz nejutās drošs.
Sēdēdama viņam blakus, Meļa nule ka beidza dzert savu kafiju.
- Paldies, ka esi man līdzas, lai tiktu ar visu šo gala, viņa paziņoja. Vai tik tagad nav pienākusi tava karta mudināt mani
izstāties, kamēr vel laiks; iekams neesmu sakusi činkstēt, ka viss notiekošais mani beidz vai nost?