nevis bezjēdzīga. Tomer, izlasot to, ne pie kada talaka risinājumā un skaidrības mes nenonācām.
YOUSE EKTHE HEAVE NNEXT TOHEL L
- Ir gan jauki, Strikers pavīpsnaja.
- burti grupējas pa pieciem. Taja rakstīts you seek the heaven next to hell, jeb jus meklejat debesis blakus ellei.
- Ka jau teicu jauki. Nu un ko, pie joda, tas varētu nozīmēt?
Strikers vel neko nenojauta, bet atskarta trapija man taja paša bridi, kad biju izlasījusi atšifrēto vēstījumu. Ka gan es, tik daudz stundu pavadījusi, apmeklēdama veikalus teju visa Piektās avēnijas gamma, varēju palaist garam tik nepārprotamu noradi?-Svēta Patrika katedrale, es sacīju. Atšifrējums meklējams Svēta Patrika katedralē.
Strikers neticīgi blenza uz mani. No kurienes tu to visu izrāvi?
- Vai tad tu nekad neesi pamanījis? Katedrale atrodas tieši iepretim Piektās avēnijas 666. numura namam.
- Ja, saistība ar svēto atteliem un norādēm uz Svēto l.uisu, iespējams, ka minējums patiešam ved pie katoļu baznīcas.
- Dosimies turp, ierosināju.
- Mes nevaram, viņš atteica. Uz nakti viņi noslēdz durvis, baidās no vandaļiem.
- Ak, man tik dedzīgi gribējās steigties turp, lai drīzāk tiktu pie ilgi mekleta atšifrējuma. Tomēr, ja es vel spēju pieļaut, ka Strikers manīgi ielaužas slēgta naksnīga restorānā, tad doma, ka viņš uzlauž pasaulslavenu baznīcu, man vairs nebija pieņemama.
- Domāju, mums janogaida, vīlusies noteicu.
- Mes varam izmantot laiku, lai izgulētos, viņš pavēstīja, ar ugunīgu skatienu lūkodamies mani. No ta skatiena man kļuva silti un parskreja tadi ka tīksmes drebuliši. Tad viņš piedavaja:
- Bet varam ari…?
Ko gan man piebilst? Protams, ka es izvēlējos "varam ari".
57
Kad viņi torit iesoļoja Svēta Patrika katedrale, Strikers automātiski pārkrustījās, kaut gadiem ilgi nebija spēris kaju neviena baznīca. Kopš viņa mate smagi saslima, viņš vairs nebija apmeklējis misi. Saņēmis ziņu par matēs slimību, Strikers nevilcinoties atstaja dienestu. Toreiz viņam bija izdevies sazinaties ar senu paziņu Reiliju, kas piedavaja darbu maiņas, ta ka Strikers pirmām kartam varēja izbrīvēt laiku, lai butu kopa ar mati un ari lai mainītu dzīvesvietu no Kolumbijas pavalsts uz Džersijas pavalsti.
Reilijam nebija iebildumu, un Strikers varēja atgriezties Džersija, lai butu matēs tuvuma. Mati viņš nebija redzējis jau trīs gadus, un tikai sastopoties pamanīja, cik ļoti māte novājējusi, cik viņas āda kļuvusi plana, trausla un nokarena. Tikai acis bija palikušas tadas pašas kā agrak. Tajās joprojām mirdzēja siltums un humora izjuta. Un kad viņa plaši iepleta rokas tik mīļa un aicinošā žestā, slima sieviete durvju ielokā velreiz kļuva līdzīga tai mātei, kadu viņš atcerejas agrāk.
Taja naktī pec atgriešanās pie matēs Strikers bija lūdzies Dievu neatņemt viņam šo dzīvības pilno sirsnīgo cilvēku.
Dievs nebija viņu uzklausījis. Un tad Strikers nolēma partraukt uzklausīt Dievu.
- Vai ar tevi viss kartība? Meļa norupejusies vaicaja, saudzīgi uzlikusi plaukstu viņam uz pleca. Viņa bija pacelusies pirkstgalos, lai iečukstētu Stnkeram ausi savu vaicajumu. Viņi bija nostājušies katedrales aizmugurēja daļa, gaidīdami, kamēr garām
paies priesteris un visi dievlūdzēji dosies projām, lai līdz ar mises izskaņu ļaužu pulks katedrālē mazinātos.
Viņš par atbildi tikai papurinaja galvu, gan lai sakārtotu domas, gan ari lai paustu viņai, ka nevēlas par šo tematu runāt. Kadu bridi Meļa viņa noraudzījās, ne varda neteikdama. Un labi, ka ta. Patlaban viņam tiešam negribējās ar sievieti stndeties; pielika jau, ka viņš patiesi baidijas no ta, ka tuvība viņu starpa ļaus Melanijai uzskatīt viņu par savu īpašumu un it ka dos reizē ari atļauju jaukties viņa jutu un emociju pasaule. Stnkeram nepatika, ja kads pieskaras viņa jutām. Vienīgais, ko viņš patiesība vēlējās, bija aizsargat šo sievieti. Un, ja tas viņiem abiem palīdzēja, ari dabūt šo pašu sievieti velreiz sava gulta.
Atšķirība no Stnkera paša, viņa noraudzijas baznīcā ar patiesu interesi. Ta bija pazīstama un citiem daudzreiz redzēta sejas izteiksme. Katedrale bija apstulbinoša sava diženumā, ta izskatijas ka pārvestā no Eiropas un no jauna uzbuvēta šeit. Akmens kolonnas, kas stiepās līdz izgreznotajiem griestiem, vitrāžas visos logos un tik daudz rotājošu detaļu, ka nerādās šaubas masonu meistariem šas blīves veidošana bija prasījusi vairakus gadsimtus. Izskaujas, ka visa būve balstas uz neskaitamam arkam. Pieliecies Melai, viņš pačukstēja:
- Vai kada no šim arkam ir paraboliska līkne, ka la pie Svēta Luisa?
- Varētu but, viņa atteica, uzmanīgi paraudzījusies apkart.
- Te ir jabut kadam, kas var tuvāk ko pastastīt par celtnes arhitektūru.
Viņš paaicinaja meiteni sāņus, un viņi nonaca pie informācijās stenda. Pavecaks virs ar sartenu seju un vērīgu zaļu acu skatienu viņiem uzsmaidīja. Vai varu jums but kauč kadi noderīgs? viņa iru akcents pieskandeja tuvāko apkartni. Stnkeram bija grūti novaldīt smaidu.
- Mus interesē, vai jus varētu pastastīt tuvāk par šas būves arhitektūru? Vai kada no katedrales arkam ir veidola ka paraboliska līkne?
- Ak, vai ziniet, to nu es jums nespēšu paskaidrot. Mildreda gan varētu zināt, bet viņa šonedēļ ir Pitsburga uz meitas kāzām.
- Vai ir kāds, kas varētu mus pavadīt ka gids? Slnkers vaicaja. Ja viņiem izdotos i/staigat visu katedrali, Meļa atrak varētu atrast un pamanīt to, ko viņi bija ieradušies šeit uzmeklēt.
- Hsmu šas draudzes loceklis, kopš biju zīdainis autiņos, un kalpojis ka bnvpratīgais, līdz astoņdesmit trešaja gada zaudēju savu sievu Seidiju. Domāju, ka pats varētu jums visu izrādīt. Padijs O'Šeins. Man ir tas gods. To pavēstījis, viņš nuligi paveras viņos caur aceņu stikliem un centīgi iznaca uz stenda sliekšņa, pie reizes pamajis kadai neliela auguma tumšmatainai sievietei, lai ta nak un pārņem viņa darbu informācijas stenda.
- Vai ir kas tads, par ko jums butu īpaša interese? Vitrāžās? Katedrales vēsturē? F.s gan nezinu par arkam to, ko jus iepriekš vaicajāt, tomēr zinašanas par visu pārējo man ir noglabatas, rau kur, viņš noradīja uz savu galvu, pieskaries deniņiem. Savu stāstījumu vecais virs saka no altara, nemaz, negaidīdams, vai viņam sekos. Večuks raiti stastija par gadu, kad katedrāli saka blīvēt, par arhitektu, un barstija faktus aiz faktiem, kamēr Strikers sajuta, ka viņa domas sak izklaidīgi aizplūst.
- Vai redzat, lūk, to? viņš apstajies noradīja uz baldahīnu, kas sedza galveno altari. Tīra bronza. Apbrīnojami, vai ne?
- Vai katedrale ir kādas svēto skulpturas?
- Protams, ir. To atbildējis, viņš palūkojas uz Metjū. Jus meklējat Svēto Mihaelu.
Meļa līdzas aiz. pārsteiguma noelsās. Ja, mes meklejam. Bet ka jus to uzminējāt?
- Tas puisis, vīriņš noradīja ar pirkstu uz. Strikeru, caur un cauri ir karavīrs. Nebutu varējis paliki dzīvajos, ja nepaļautos uz tada svēta aizgādnību. Gan jau mekle savu aizstavi, vai ne?
Meļa iesmejas, uzsmaidīdama ari Strikeram, un tas atkal lika viņam apbrīna sastingt. Viņam ta patika, kad viņa smejas. Smiekli padzina bažu rieviņas no Melānijās sejas un tas izteiksme kļuva gaišaka, it ka maiga starojuma caurausta.
- Jums pilnīga taisnība, viņa teica. Tomēr mēs meklejam an Svēto I ,uisu. Vai jums ir abu šo svēto skulpturas?
- Bet, protams, ka mums ir. Ir gan Svēta Mihaela, gan Svēta Luisa altaris. Tas ir tieši blakus Dievmātes kapelai.
- Ka jus teicat? Meļa čukstus parvaicaja. Kadi altari?