-To sauc par Svēta Mihaela un Svēta Luisa altari. Tas ir ļoti skaists, patiešam. Vai vēlaties to aplūkot?
- Pilnīgi noteikti, Meļa atteica. Strīkeram viņa klusam piebilda: Viss saskan, tiem ir jabut pareizajiem. Bet kada gan bus nakama mikla?
- Kada mikla? Padijs saausījies parvaicaja, vadīdams viņus talak apskatīt katedrali.
- Tā ir tada spele, Strikers papulejas paskaidrot, sekodams vecīgajam gidam. Viņi gaja pa kreisi, pagaja garām vairakam kāpnēm un nonāca vēlreiz pie galvena altara. Ejot garam erģelem, likās, ka tas nekad nebeigsies gan pa labi, gan pa kreisi visur bija stabules un visapkart rotājās grezni kokgrebumi.
l’a tuvīno šķerseju viņi pagaja garam vairākām durvīm, līdz kamēr Padijs pamaja, lai viņi apstatos. Tagad viņi bija tieši kreisaja puse Dievmātes kapelai, kas atradas aiz augsta altara.
- Lūk, tur tie ir, Padijs noradīja uz balta marmorā rotātu altari. Tam bija gotiska uzbuve, trīs augsti tornīši, vairak neka trīs collu plati spiralveida rotājumi. Vidējais un malējie ietvera altara krustu. Nišas abpus altarim bija novietotas Svēta Mihaela un Svēta Luisa statujas, katra sava pusē. Aiz. altara bija vitrāžām greznots logs, no kura uz altari krita gaisma, atspīdot silta purpura toni, un gaismēnu rotaļas atspulgoja saule. Altari norobežoja zema apmale, ka soliņš, kas bija pārvilkts ar sarkanu samtu, kur dievlūdzējiem locīt ceļus. Ši barjera efektīgi un vienkārši aizkavēja parak ziņkāros pienākt par tuvu altarim un ari neļava pārliecīgi pietuvoties Dievmātes kapelai.
- Tikai pastastiet man, ko meklejat, un varbūt es jums spēšu palīdzēt. Citādi neredzu, vai maz. varu jums but šoreiz vel ka noderīgs.
- Ne, mēs ne… Strikers uzsaka, bet Meļa viņu strauji partrauca.
-Tas ir ka tadas noslēpumu medības, viņa ieteicās, uzsmaidījusi gidam atvainošanas vieta. Zinu, ka parak gudri tas neizklausās, tomēr altaris ir daļa no orientieriem, pēc kura mums jauzmin, kur slēpjas atminējums. Mes tikai nezinām, kur meklet talak.
Ak, tad redz ka. Laikam jau ka aklas vistiņas? Ja, ja, ko tik neizdomā…
-Ja, varētu teikt ari ta.
- l abi, tad iepriekšējā mikla jus noveda līdz altārim, un talak jums jarod ceļš līdz balvai?
-Tieši ta.
-Ziniet, es nedomāju, ka altari jus varētu gaidīt vel kada norāde. Viss, ko te var ieraudzīt, jau ir aplūkots.
Strikers neiebilda, tomēr piemetināja:
-Tomēr talakai norādei jabut kaut kada saistība ar šo altari. Kaut kas, kas ved tālāk, uz kaut ko citu.
- Varbūt tas ir virziens, kada nolūkojas svetie? Meļa ierosināja, tomēr viņas sacitaja nebija parak daudz aizrautības.
-O, ne, mana darga. Ta nu tas nebūs gan. Tadai norādei tak ir jabut acīm redzamai, kaut man šķietas tas, ko meklejat jus, man ir viena vienīga mistērija. Velak atnāciet un pastastiet vecajam vīram, vai ko atradat, labi?
- Ja vien jus varētu pastastīt, kada norāde slēpjas šaja altari, es pilnīgi noteikti apsolu velak atgriezties un pastastīt, kurp ta mus aizveda.
- Uz Tīfanija galeriju, protams. Vai gan var but kada labaka balva par tām, kas atrodamas Tifanijā?
- Tifanija? Meļa parprasija, viņa pamanīja Strikera šaubas. -Jus domājāt Tiffany & Co, tepat netālu, šaja paša iela? Briljanti, kristāli un kazu davanu reģistri, ta Tifanija?
- Tieši la pati jau bus. Jus atradīsiet savu nākamo miklas atminējumu tur. Pieminiet manus vārdus.
- Labi, es noticēšu, Strikers piekrita, tomēr pavaicaja, kas jums ļauj but tik pārliecinātām?
- Altāris, protams, viņš atteica. Šo altari cēlusi firma Tiffany & Co.
-O'Šeina kungs, jus esat mans svētais patrons! To pavēstījusi, Meļa satvēra vīriņu aiz pleciem un sirsnīgi noskūpstīja uz abiem vaigiem. Paldies jums, paldies, paldies, paldies!
- Ak, ko nu jus… Večuka jau ta sarkanīgie vaigi piesarta vel vairak, un viņš no apmulsuma sašūpojas. Ja nu jums vairs nav nepieciešami mani gida pakalpojumi, es labak atgriezīšos sava postenī informācijās stenda.
- Mēs lalak tiksim gala, Strikers apgalvoja un pateicās, un paldies vēlreiz! Kad Padijs bija attalinajies, viņš pievērsās Melai un šķelmīgi apvaicajas:
- Vai esi gatava doties vel viena iepirkšanas tūrē?
- Uz Piekto avēniju? Nevaru vien nociesties! Viņas acis iemirdzējās prieka un seja likās tik gaiša. Viņi vēlreiz bija atrisinājuši kārtējo uzdevumu un devas meklet nakamo. Strikeram ļoti gribējās, lai viņas laimīgais noskaņojums saglabatos ilgāk. Jaatzist, uzdevumi ar katru nakamo posmu palika aizvien grūtāki un grūtāki, tomēr likmes joprojām bija tikpat augstas.
Melānijā jau saka steigties, lai atrak tiklu garam Dievmātes kapelai un dotos uz katedrāles durvīm, kad Strikers piepeši pastiepa roku un apturēja viņu.
- Uzgaidi. Ir kas tads, ko es gribētu šoreiz izdarīt.
Viņš pagriezās un devas atpakaļ uz Dievmātes kapelu. Tur no metas ceļos un paņēma svecīti, ko iestiprināja nelielaja sveču turētājā. Aizdedzis sveci, viņš nolieca galvu un bridi lūdzās. Viņš jau gadiem nebija lūdzies, tomēr tieši šobnd bija tada sajuta, ka ir jaizludzas augstako speķu aizstaviba. Speķu, kas ir daudz lielāki par viņējo, un piepeši likās, ka tieši ši ir ta vieta un reize, kad pienācis laiks tadai lūgšanai. I .ugsna viegli raisijas no viņa lupām.
Kad Stnkers piecēlās, Meļa staveja netālu no viņa, aiz muguras. Viņas seja varēja samanīt hdzjutibu.
- Vai ar tevi viss kartība? viņa apvaicajas.
- Es lūdzu Svēto Mariju pasargat tevi.
- Paldies, bet vai la nav velti iztērēta lūgšana?
Viņš nesaprašana sarauca pieri. Ka lu to doma?
- Vai tad tavas lūgšanas jau nav atbildētas? Melānijā atbildēja ar pretvaicajumu. To pateikusi, viņa saņēma vīrieša roku. Silts smaids apstaroja Melas seju, kad viņa piebilda: Man jau esi tu.
58
Varbūt, ka Sveta Patrika ka ted rale Piektaja avēnija kadam šķita ka debesis zemes virsu. Man debesis bija visa Piektā avēnija. Izsakoties precīzāk, visi tie veikali, kas atradas Piektaja avēnija.
Dzīves ironija, ka šoreiz, kad apņēmīgi traucamies pa manu dievināto maršrutu un pagajam garam visiem tiem veikaliem, kurus apmeklet allaž biju karojusi bez sava gala, varēju tikai pabrīnīties, cik vienaldzīgi man tie visi piepeši šķita.
Visi veikali tikai nozibēja man gar acīm. Un nevis man vienai, bet man kopa ar pievilcīgu vīrieti, kam kabata bija iespaidīga naudas summa, ko tērēt. Dīvaina karta man patiešam nebija par tiem ne mazakas intereses. Tie tur varēja but un varēja nebūt… (nu labi, kad devāmies garam Manolo Hluhniks veikalam, mana sirds vieglītēm ietrīsējās, bet, par laimi, šis veikals nebija mums tieši pa ceļam, un tas nozīmē, ka nenācās mocīties nožēla par to, ka japaiet tam garam, ne uz. mirkli neielukojoties taja).
Un, runājot pavisam godīgi, nekada AKMANSDIF.VS noskaņojuma man nebija, ari ieejot pa agrāk tik ļoti dievinātā Tiffany's veikala durvīm. Vairums meiteņu Tifaniju apmekle kopa ar savu vīru vai līgavaini (vai mīļāko, vai ari bagatu tētiņu). Es biju šeit ieradusies, tikai lai glābtu savu dzīvību.
Tas mani pamatīgi apbedinaja.
Veikala apkalpotaja, kas mums tuvojās, bija ta ieveidojusi frizuru, ka matu sakartojums atgādināja Odriju 1 Iepbernu visu laiku slavenakaja kinofilma "Brokastis Tīfanija". Tada maza burvīga būtne, un visticamak, ka tads izskats naca viņai tikai par labu.
- Ka varu jums palīdzēt?
Kad nu jautajums bija izteikts, piepeši aptveru, ka man nav ne mazakas nojausmas, ko vaicat talak. Visu ceļu pa Piekto avēniju bijām devušies šurp klusējot, katrs iegrimis savas domas. Tas, ka beidzot zinu, kurp mums jadodas turpmāko atminējumu meklējumos, mani bija ta sajusminajis, ka pat neapdomaju, ka mes šo atminējumu ieraudzīsim, kad būsim nonākuši gala.