Par laimi, Strikers nebija uz mutes kritis. Kads draugs piezvanīja, viņš raiti meloja, ka esot nopircis manai mīļotajai davanu un ka mēs varot ierasties šeit to saņemt.
Mīļotu? Domās izmēģināju, ka tas skan, un, jaatzist, man tīri labi patika. Ja, varētu atzīties, ka man tas pat ļoti patika.
Kamēr Od rija Hepbema devas atpakaļ pie kases pārliecināties, vai mus tur negaida atstats noslēpumains sainītis, es klusi vaicaju, pieliekusies tuvāk Strikeram:
- Vai tu esi pārliecināts par to, ko dari?
- Nepavisam ne. Vai tev ir kada labaka ideja, ko mums pasakt?
- Ne, man ari nav nekādās nojausmas. Pieļāvu, ka šeit varēja but runa par kadu nejaucigu uzrakstu, kas uzskribelets uz tualetes sienas, tomēr viss šaja veikala ir parak grezns un uzposts, lai pieļautu kadu cucibu tualete. Iespējams, ja ta butu noticis, veikala gadīgie darbinieki jau pirms manas ierašanas butu neveiksmīgajai sienai uzklājuši jaunu krasas kārtu. Ta kā es to vienalga ne spētu uziet. To pateikusi, savilku ciešanu pilnu seju.
- Cerams, ka tev izradīsies taisnība. Un ja ne, mes allaž varam atgriezties pie teva Padija un mēģināt uzzināt, kadas palīdzīgas norādes vēl viņš mums spētu dot.
Odrijas līdziniece atgriezās, nesdama bloknotu. Mums ir atzīmēti vairaki pirkumi, kas gaida, kad īpašnieki tos paņems. Jusu vārds? viņa vaicaja, sagatavojusi rakstamo, lai pierakstītu.
- Melānijā Preskota.
Viņa paršķira vairakas lappuses, ar pildspalvu rūpīgi sekodama līdzi visiem ierakstiem. Man ļoti žēl, bet musu sarakstos tads vārds nav atrodams.
- A… Labi, skaidrs. Un ko nu? Eee, hmm, ziniet, viņš mani bieži sauc tādā smieklīga mīļvardiņa. Tomēr man, hmm, butu grūti
noticēt, ka viņš šo iesauku bulu nosaucis publiski. Varbūt viņš izmantojis tikai iniciāļus? Vai saraksta ir burti SIU?
Uztraukuma aizturēju elpu, tomēr biju cieši pārliecinātā, ka atšifrējums ir šeit, šaja veikala. Tam te vienkārši vajadzēja but. Un ja neko neatradīsim, ar mums bus cauri. Man vairs nebija atlikusi neviena noderīga ideja.
Viņa vēlreiz izskatīja visu sarakstu. Gandrīz nemānāmā galvas kustība, un es jau nojautu, kada bus atbilde. Atvainojiet. Mušu saraksta nav neka tamlīdzīga.
-Ak, hmm, ziniet…
- Darga, varbūt viņš izmantojis vel kadu no taviem mīļvardiņicm? Metju apvaicajas. Izpalīdzīgajai Hepbernas jaunkundzei viņš paskaidroja: Musu draugs 1 ,usis ir tik liels jokdaris…
Viņa vēlreiz pieversas sarakstam, šoreiz jau mazliet nepacietīgāk. Vai man meklet vēlreiz, bet tagad skatīties vardu Lūsis?
- Ja, lūdzu, Strikers palūdza, esiet tik laipna.
Es atkartoti aizturēju elpu no satraukuma. Un viņa vēlreiz noraidoši papurinaja galvu.
Noputos. Acīmredzami Strikers šaja raunda bus zaudētajs. Viņam dnzak vajadzēja iedegt svecīti pie Jaunavas Marijas un izlūgties, lai suta mums pietiekami daudz attapības atminēt šo sasodīti stulbo miklu.
Koncentrējos, meģinadama izprast galva uzvirmojušās domu druskas. Vai zini ko, liku priekša, iespejams, ka Lūsis bus pateicis tavu vardu.
Strikers vaicajoši paveras mani, skatiens vēstīja, ka viņš sak apšaubīt manu veselo sapratu, tomēr viņš nolēma paklausīt. Ja, pameģiniet! viņš ierosinaja.
- Mihaels, es viņu steidzīgi partraucu. Mihaels Luiss.
Centīga jaunkundze vēlreiz parskatija visu sarakstu, vilkdama ar pildspalvu līdzi katrai ailītei. Gaidīdama atbildi, biju jau tik sanervozējusies, ka nolēmu nekavējoties doties projām, ja ari šoreiz musu minējums paliks bez apstiprinājumā.
- Man te ir Luiss Mihaels, viņa piepeši teica.
- Pareizi, Strikers uzreiz atsaucas, neļaudams damitei uzdot liekus jautajumus. Tas esmu es.
Hepbernas uzacs pārsteigumā savilkas augsta loka. Tad viņa neticīgi paraudzījās mani. Es piekrītoši pamaju. Šaja saraksta vārds un uzvārds minēts nepareizā secība. Vispirms uzvārds un tad vārds.
Nebiju cieši pārliecinātā, ka pardeveja man noticējusi, un redze ju, ka šis šaubas neizgaist, kad viņa lūdza Strikeram apstiprinājumam uzradīt kadu personu apliecinošu dokumentu.
- Dargais, vai nav trakums, es pulējos glābt situāciju. Es taču tev teicu, lai neaizmirsti maku majas! To teikdama, palūkojos uz veikala darbinieci, cerot uz sapratni, viņš nekad mani neklausas… Pārdevējas lupu kaktiņi viegli ieliecas, to pamanījusi, sadūšojos turpināt taja paša gara. Es pilnīgi noteikti saprotu, ka nevarat mums tagad atdot pirkumu, tomēr mes varētu rit iegriezties vēlreiz, paņemot līdz vaditaja apliecību, ko uzradīt. Tomēr, vai mes nevaretu uzmest davanai tikai vienu skatienu?
-Ja, redziet, es neesmu pārliecināta. Tas gan īsti nebutu…
- Ak, es zinu, cik tas ir briesmīgi apgrūtinoši, strauji turpināju iesākto. Bet mums paredzēts šo pecpusdien tikties ar L.usi, un es zinu, ka viņš noteikti apvaicasies, ka man patika davana.
-Jūs mums patiešam gaužam izpalīdzētu, ja ļautu tikai ieskatīties, -Strikers palīdzēja no savas puses.
Sieviete satraukuma aplaizīja lupas, tad palūkojas veikala menedžera virzienā, laikam lai pārliecinātos, vai kads vero, ko viņa dara. Tad beidzot viņa piekrītoši pamaja.
- Labi. Bet tikai vienu skatienu.
Zvēru, es gribēju meiteni pateicība par to noskūpstīt, bet man bija aizdomas, ka šadu jutu izpausmi viņa novērtētu daudz, labak, ja ta nāktu no Stnkera, nevis no manis.
Meitene atgriežas no veikala iekštelpām, nesdama slaveno Tifanijas zilo davanu kārbu. Ta bija apmēram kurpju kastes lieluma. Viņa atvēra kārbu, izcīnījās cauri neskaitamam kartam iesaiņojama papīra un tad izcēla kristālā plāksni.
- Cik, hmm, skaisti, es ieteicos. Kas tas ir?
- Neesmu pārliecinātā, viņa atbildēja. Ta ir mazliet par lielu, lai kalpotu kā papīra prese.
Viņai bija taisnība. Priekšmets bija apmēram astoņas collas garuma, četras platuma un vismaz collu biezs. Ciets, pamatīgs kris-
tala gabals, ta virsma kaut kas bija iegravēts. Pieliecos tuvāk, lai mēģinātu izlasīt, Stnkers likņaja man turpat tuvuma. Dzirdēju, ka viņš strauji ievelk elpu, un nopratu, ka viņš ir pamanījis to pašu, ko es. Te nu ta bija. Mūsu mikla.
- Ak, redz, kapec ta, mūsu I iepberna raudzijas uz saviem sarakstiem. Tas ir bijis speciāls pasutījums. Viņa vēlreiz palūkojas uz iegravejumu un tad atpakaļ uz mani. Vai tas jums kaut ko izsaka? viņa vaicaja.
- Viņam patīk visādās speles un minējumi, atteicu. Vai varu aizņemties no jums zīmuli un papīra lapu?
Varbūt mes nevarejam ņemt plāksni sev līdzi, toties neviens nekavēja mūs norakstīt kodēto ziņu:
Slepenā karaļu urna,
Rebekai:
552:2 , 9:15, 36:6, 602:6, 635:67, 274:9, 800:67, 642:54, 641:9, 148:53, 45:30, 51:7, 161:14.
59
- Es tiešām priecājos, ka spējam atrast šo noradi, Stnkers ironizējot sacīja. Beidzot man viss ir skaidrs ka diena.
Cieši paraudzījos uz viņu, lai klusējot liktu uzvesties ka nakas, un noradīju ar pirkstu uz kasi. Pametam Tifanija veikalu, nesot līdzi savu mīklaino šifru, un devāmies taisna ceļa uz tuvāko Starbucks kafejnīcu. Iespējams, ka Stnkers cieta no parak ieilgušas neizkaušanas ligas, tomēr es biju atpakaļ sava elementā. Pirmskaitļu kodi. Nevis tas mokošais skrejiens pa Manhetenu, meklējot kaut kadas ar ezoteriku saistītas miklas, labi, ka tas bija beigušas. Tieši šie skaitļi bija patiesais šifrētāja prieks. Tieši tāds pat ka pirmais kods rāmīšos. Ja es ta atšifrēšanas laika nebutu bijusi nāvīgi saindēta un ja man visu laiku uz. pedam nemitu asinskarais I .usis, gandrīz vai ticis man klat un piebeidzis, tadu uzdevumu atšifrēšana man sagadatu paliesu baudījumu.