Stnkers papurinaja galvu. Viņa teica, ka tas nav bijis oficiāls, identitāti apliecinošs dokuments. Dnzak kluba biedra karte. Viņš paskaidrojis, ka Lūsis esot viņa iesauka. Pēc šiem vārdiem musu skatieni sastapas. Ak, ja mums butu viss pasaules laiks… Stnkers vilies noteica.
-Zinu. Tev taisnība. Ja laika butu vairak, mes pamazam izskatītu tadu kvantumu informācijās, ka paši beigas nomedītu šo Lusi. Tomēr laiks izrādījās musu pretinieks visa šas epopejas gaita jau no paša sakta gala. Gandrīz tikpat nopietns ienaidnieks ka Lūsis pats.
Pakratīju galvu, apņemusies vairs neraizēties par to, kas zaudēts. Varējām paļauties vienīgi uz manam smadzenēm un
Strikera prasmi. Netaisījos ari nožēlot visu to izšķiesto spoku, laiku un potenciālu, ko zaudējām, iedami pa nepareizajam pedam.
- Mums atlicis likt lieta to, kas mums ir. To pavēstījusi, paceļu augšup savas piezīmes, piemetinot: Un liekas, esmu jau uzgājusi ko noderīgu.
- Labi gan. Ceresim, ka Lūsis nesēž kaut kur tuvuma uz soliņa, nodarbodamies ar tādiem pašiem atminējumiem. Tā meitene bridinaja, ka ari viņš esot norakstījis šo ziņojumu burtu pa burtam.
- Nesaprotu, ieteicos. Kāpēc viņš ari grib tikt pie ša paša koda? Viņš taču neko neiegūst, pat atrisinadams mums domātās miklas. Vienīgais, ka viņš var uzvarēt šaja spēlē, ir… nogalinot mani. Ta nu gan bija īpaši "pievilcīga" doma.
- Bet tu taču dodies pa atšifrējumos noradītajam pedam. Ja viņš darīs tapat, tad agri vai veļu atradīs tevi.
Man šķita, ka Strikera teiktaja bija liela daļa taisnības, tomēr kaut kas tur nesaskanēja.
- īsti nezinu, atteicu, skaļi domadama. Šada vajataja nciba tomēr prasa parak daudz puļu un rada dažādus šķēršļus. Ar to gribēju teikt līdz šim taču viņam nav bijis pārlieku jānopUlas, lai mūs atrastu? Un abas reizes, jaatzist, mes bijām diezgan tālu no pēdējās atšifrētas norādes. Pirmo reizi, kad viņš mus uzgaja, mes bijām viesnīca, otru reizi Starbuckt kafejnīcā. Tad ka gan viņam izdevās mus atrast?
Kadu brīdi Strikera seja bija ka sastingusi, nepakustējās ne vaibsts. Tad viņa acis iemirdzējās jauna atskarta. Jau sagaidīju, ka Stnkers man tūdaļ visu atklās, bet viņš izvairīgi klusēja. Ta vieta viņš apņēmīgi devas lauka, prom no katedrāles; nokāpis pa vairakiem pakapieniem un ticis līdz ielai, viņš joprojām turēja manu elkoni, sagrabtu ka spīles. Redzēju, ka viņš pūlas apturēt garāmbraucošu taksometru. Kad viens tads apturēja musu tuvuma, Stnkers tikai īsi nokomandēja:
- Iekša. Tūdaļ!
- Ko? Kurp mes atkal dodamies? Tomēr es ta pa īstam negrasījos viņam pretoties vai iebilst. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka musu maza piedzīvojuma laika visprātīgāk ir pilnība uzticēties Stnkeram. Un ši nebija ta reize, lai to apstrīdētu.
- Mums steigšus jadodas prom no šejienes.
Iekāpusi taksometrā, rūpīgi noglabaju visus savus papīrus un pierakstus soma. Strikers man momentā sekoja, redzēju, ka viņa žokļi ir saspringuši, augums nospriegots vairak neka jebkad agrak.
- Striker, kas ar mums notiek?
- Viņš mus visu laiku izseko.
Bezpalīdzīgi iesmējos. Nē, es nevarēju nesmieties. Man piepeši prata iešāvās animacijas filmu tels, ka F.lmers Vuds dzen pēdas Blīkšķu Banijam12 . Vai tu gribi teikt, ka mus izseko līdzīgi ka to dara medības? Iet pa pedam? Te, Manhetena? Vai tu joko?
- Viņš mums dzen pēdas ta, ka to dara militāristi. Izmantojot GPS izsekošanas ierīci.
- Ak ta… Nūja, ta jau bija pavisam cita lieta. Domas apsvērusi visu šo norisi, arvien vairak apjautu, ka man pagalam nepatīk, ja kads nemitīgi mani izseko, izmantojot speciālu ierīci. Galīgi nepatīk.
Sagrozījos sava sēdeklī, cerot, ka Strikers ņems atpakaļ vai kaut ka mīkstinās savus apgalvojumus. Vai tas nozīmē, ka vienam no mums ir kaut kur ieslēpts GPS raiditajs? Kada sīciņa detaļa, kas visu laiku nodod mūsu atrašanas vietu?
- ]ap. Tieši to es ari domāju. Jautajums ir tikai, kur ta ieslepta?
- Paklau, tas ir absurds!
Viņš pat neklausijas manā beidzamajā piebilde. Ta nav apslēpta tava jaka, jo viņš bija mums uz pedam, jau pirms to atradām.
To pateicis, viņš bez ceremonijām pasniedzas un, pagrabis manu rokassomiņu, izkaisīja visu mantību no tas uz taksometra sedekļa.
- Ei, ko tu dari!
- Raidītājs noteikti ir ievietots kada priekšmeta, ko viens no mums visu laiku nesa sev līdzi. Tas varētu but priekšmets, kura ievietotais mikročips visu laiku suta signālu vai nu I usim, vai kādam, kas koordinē SIU spēli. To paskaidrojis, viņš saka rakņāties pa manam mantam.
- Ceru, tu neiebilsti? pateicu, atņemdama tamponu un kontraceptīvo tablešu iepakojumu. Iemetu tos atpakaļ somiņa.
Talak viņš pievērsās manai somai.
- Pat neprasi, ij nedomā, grasījos aizstavet savu somiņu. Iebildumi nelīdzēja. Viņš atplēsa tamponu, mekledams, vai taja nav ieslēpts mikročips.
Kadu mirkli man likās, ka viņa lupu stūrīši teju savilksies smaida, bet varbūt man ta tikai šķita.
- Mobilo tālruni! viņš pieprasīja.
- Tas ir bijis izslēgts kopš pēdējas sarunas, kad to lietoju. Tam pamazam nosēdušās baterijas. Izņēmu to un uz bridi ieslēdzu, tikai lai palūkotos, vai nav pienākušās jaunas īsziņas. Izsekošanas ierīce tomēr nevar atrasties tālruni. Viņš nevareja pagūt ievietot taja mikročipu. Un ari filmas, kur izseko pec talruņa signālā, viņi spej nodrošināt meklēšanu tikai tadam tālrunim, kas ir ieslegts. Bet manējais jau stundām bijis izslēgts. Zinu pietiekami daudz par spiegu padanšanam no attiecīgām filmām.
-Tam varēja jau but iebuvets mikročips. Dažiem musdienu talruņiem tadi ir.
- Bet ne jau šim tālrunim. Manējais modelis ir tīri vai arhaisks. Tas ir vairak nekā trīs gadus vecs.
- Pirma iesūtīta mīkla. Viņš pasniedzas pec bruņa papīra gabala, nu jau tas bija krietni paburzījies un apbružats. Izlīdzinājis to sauja, Strikers pacēla papīru pret gaismu.
Iesmējos. Vai tu joko, vai? Cik mazam tad tadam izsekošanas raidītajam jabut? Tie medz. but sīciņi, bet, cik man zināms, ne jau papīra planuma. F.s vēl varētu pieņemt, ka kads mikročips ir pielimets paša papīra stūrīti, tas varētu but kaut kas tik sīks un brūngana krasa, ka mēs to nebutu pamanījuši.
- Un vai tur tads ir?
- Neredzu nevienu tadu nolādētu štruntu.
Nolicis papīru mala, viņš saka parskatīt manus pārējos sīkumus. Paņemu un iedevu viņam kompaktdisku, kad viņš jau sniedzas pec ta. Varbūt te tas apslēpts?
- īsti nezinu… Viņš paraustīja plecus. Nekad neesmu dzirdējis, ka izsekošanas raiditaju butu iespējams ievietot kompaktdiska. Tomēr domāju, ka tīri teorētiski tas butu iespējams. Man ļoti nepatīk doma, ka vajadzēs šo disku iznicināt.
- Nebaidies, esmu nokopējusi vajadzīgos ierakstus un datnes klepjdatora, mierināju. Mums bus saglabata informācija.
- Tomēr es joprojām baidos to sabojat vai iznicināt. Un ja nu taja ir kāda svarīga norāde, kuru nebija iespejams nokopēt, un iznicinot ta būtu zudusi?
- Ja, tev ir zinama taisnība. Tomēr mums bija jarod kads pieņemams risinājums, un piepeši, paraudzījusies lauka pa taksometra logu, es sapratu, ko varam darīt. Pieklauvēju pie organiska stikla starpsienas, kas atdalīja mus no šofera. Ja jus nakamaja iela iegrieztos pa kreisi, redzetu Kinkoa pardotavu. Vai jus uz brītiņu varētu pieturet pie tas?
- Pats par sevi saprotams.
Kad taksometrs apstajas vajadzigaja pietura, paķeru kompaktdisku un ieskrēju eka. Jaatzistas, ka jutos gana izdarīga un apķērīga, kad, lepna par paveikto, drīz vien biju atpakaļ pie Strikera taksometra. Apmierināta klusītēm dungoju pie sevis.