Viņš nepazina teritoriju, no kuras pienāca signāls. Vai ta bija kada viesnīca? Vai restorāns?
Nevareja noteikt.
Diemžēl programmatūra nebija tik precīzi veidota, lai aizvestu vajātaju tieši līdz mērķim. Tas bulu padarījis izsekotajam spēli parak vieglu. Tomēr viņš spēja noteikt aptuvenas objekta atrašanas vietas koordinātās un saka sašaurinat meklējumu loku.
Tomēr neka.
Bet dators taču uzrādīja viņu atrašanas vietu?
Piepeši… Viņš teju jau bija datora ekrana palaidis garam šo sīko noradi izgaismojas uzraksts, kas bija adresēts tieši viņam:
Lūsim. Par vēlu. Tagad tu medīsi uz aklo.
Un, lai padarītu tumšiem iespiedburtiem drukāto tekstu iezīmīgāku, tajā bija attēlota ari sīciņa pelcka mikroshēma. GPS ierīces pamatsastavdaļa.
Viņa reakcija bija nemānāmā. Viņš netrakoja. Viņš tikai noīrēja vēl citu taksometru, iekapa taja un lika vadītajam braukt cauri Centralparkam. Koki bija tik mierinoši. Viņam vajadzēja uzmeklēt kaut ko, kas palīdzētu nomierināties.
Parka netālu no laivu majas viņš atrada vientulīgu soliņu un, tur sēdēdams, sazvanījās ar Ņujorkas Universitāti. Viņa meli bija
pārliecinoši: viņš uzdevās par darbinieku, kas parbauda darba meklētāju sniegtas atsauksmes. Та viņam izdevās iztaujāt Melānijās agrako pasniedzēju, kas savulaik bijis viņas studiju pētījuma konsultants. Ar šā vira palīdzību viņš noskaidroja par Melānijās sadarbību ari ar Vorenu Voitu.
I.usim izdevās to visu paveikt mazak neka divu stundu laika.
Vel nebija pienācis laiks ļauties panikai. Viņš bija pareizi rīkojies, ka turējās un negrasijas zaudēt dušu. Jo viņš joprojām nebija pametis spoli, l ai sekmīgi rīkotos talak, viņam bija nepieciešams kads palīgs no malas. Un patlaban Lūsis atradas Melānijās kolēģa dzīvokli, nogaidīdams, kamēr šis palīgs ieradīsies un iekritis viņam tieši rokas.
Jo no Vorena viņš pratis izdabūt gana vērtīgu palīdzību.
Pаг To Lūsis pat nešaubījās.
64
Slepenā ka raju urna [Augšāmcelšanās?]
Rebekai:
Pīteram Trentam ir visu atminējumu atslēga. Viņš bijis liecinieks jūsu mēģinājumiem un uzvaram.
- Lieliski paveikts, Strikers uzslavēja, paņēmis manis uzrakstīto atšifrējumu. Tomēr nedomāju, ka tu esi tuvu atminējumam. Ja, tu atšifrēji prasīto kodu, bet tas vēl nav musu galamērķis. Vismaz ne tas, uz ko mus vedina visa ši spēle.
- Tas ir tikai detaļas, detaļas un vēlreiz detaļas. Nespeju mazinat savu prieku. Bijām veiksmīgi tikuši vaļa no Lūša (vismaz es ta domāju), un bijām gandrīz pilnība atšifrējuši visas miklas (es cerēju). Protams, man vel bija jaizpeta daudzas atšifrētajā ziņojuma minētas detaļas: piemeram, kas bija Piters Trents, un tomēr mes bijām tikuši tik talu! Mēs uzvarēsim!
- Labi, es mazliet satrūkos, iedomadamās, ka varbūt ari Lūsis savā atšifrējuma ir ticis tikpat tālu ka es. Laiks darboties. Kas, pie joda, tas tāds?
Bijām piereģistrējušies kada necilā moteli pilsētas austrumu daļā. Tas bija istabas, kuras ierasti apmetās "džentlmeņi", lai slepus izpriecātos, izīrējot istabu uz kadu stundiņu vai divām. Ši vieta mazliet dīvaini oda, un nebija pat iedomājams, ka es tadā spētu aizmigt, turklāt vel liktos gulēt uz kada no šiem matračiem… Toties numuriņā bija tālruņu katalogs, un Strikers to cītīgi šķirstīja.
- Esmu uzgājis trīs ierakstus ar Piteru Trentu un vienu, kas apzīmēts P. Trents.
- Vai mums vajadzētu viņiem piezvanīt? Un ko lai mes sakam?
- Tu jau mums esi ta runašanas eksperte. To teikdams, viņš pasniedza man mobila talruņa klausuli. l.udzu, sac tikai.
Es domīgi paņemu tālruni. Nešķita, ka rīkojos pareizi, tomēr negrasījos padoties un atstat beidzamo atminējumu nepieveiktu tikai tapee, ka man varbūt radušas nelāgās nojausmas. Kamēr tālruni izskanēja signāli pirmajam adresatam, es pamaju uz klepjdatora pusi.
- Ludzu, izdari man kadu pakalpojumu. Pamekle interneta, kas tur atrodams saistība ar vārdiem augšāmcelšanās un Ņujorka. Un, ludzu, pavesti man, ja izdodas uziet ko interesantu.
Viņš izlikās, ka salutē manam rīkojumam, un saka drukāt interneta pārlūkprogrammas meklētājā manis prasīto.
Tikmēr es sāku čalot kaut kadas nekaitīgas stulbības čalim, kas atsaucas uz pirmā Pītera Trenta talruņa numuru. Un vai viņš butu pazīstams ar Melāniju Preskotu? Vai viņam kaut ko izsaka abreviatūra SIU? Nada. Neka.
Pamēģinaju likt lieta mazliet cilu taktiku. Izvaicāju viņu par jauno miklu: slepeno karaļu urnu. Tad man nācās pievērt acis, gaidot, vai viņš uzķersies vai arī paroles vieta atbildes ar kādu citu, tikpat nesakarīgu frāzi ka "Spānijā ir manija"…
Ta vieta runātājs vienkārši nolika klausuli.
Nekādu problēmu. Es tagad viegli tieku pari atraidījumam.
Sazvanīju ari pārējos trīs talruņa numurus. Diezgan līdzīgas atbildes uz tiem pašiem jautajumiem, izņemot vienu puisi, kas bija nolēmis, ka laiks savaņģot seksa partneri, kas pa tālruni pati uzprasās,, un atbildēja man diezgan rupji, sikak paskaidrojot, ko viņš darīs ar mani mana urna.
Pieņemu, ka ta gan nevarētu but manis mekletā kodēta atbilde un likos miera.
- Neko neuzgāju, ziņoju Stnkeram. Ludzu, nomierini mani un pastasti, ka tu esi kaut ko uzgājis, lai man nevajadzētu sakt apzvanīt visus Piterus Trentus ari Bruklina un Kvinsa.
- Domāju, ka esmu atradis.
- Tiešam?
- Mirkli uzgaidi. Es tikko ka atveru mekleto majas lapu. Viņš nospieda vel dažus taustiņus, tad pacēla abas rokas ka triumfējot gaisa un saāķēja plaukstas ai/ pakauša. Sasodīts, cik es esmu prasmīgs!
Izaicinoši pavilku augšup vienu vaicājošā loka izliektu uzaci.
- Vai tu vispār meklēji to uzziņu, ko ludzu tev atrast?
- Pie velna, ja! liet visa prasme slēpjas manos neticami veiklajos pirkstos. To pateicis, viņš lielīgi sašūpojas krēsla un novecinaja savus desmit lieliskos pirkstus uz manu pusi.
-Ja, tev ir patiešam apbrīnojami pirksti, piekritu, mazliet ironiski noskaņota.
Strikers tikai iesmejas un iesled/a mani savos ciešajos apskāvienos, tomēr es par plecu paguvu ieskatīties ari datora ekrana. Kamēr es žigli parlukoju ekrana redzamo, saku palikt aizvien līksmāka, un šoreiz tas bija nevis tikai no atrašanas Strikera siltaja apskaviena, bet vairak no la, ko saskatīju datora ekrānā. Kads gan tur brīnums, ka viņš pats bija tik lepns un tik laba garastavokli.
Mes beidzot bijām atraduši mekleto.
Tā bija pareiza atbilde.
65
- Uz turieni, nelabi iebrecos, radīdama uz aizmuguri, kur vidēja pagrieziens, kuru Stnkers bija palaidis garam.
Viņš meta pa bremzēm, un nelielais l-'orJ Aspirr griezīgi nočīkstēja. Viņš sameta spēkratu pagrieziena un, kamēr es no satraukuma aizturēju elpu, automobilis atmuguriski šāvās atpakaļgaita Mailendas virziena.
Stnkers manīgi sagrieza stūri, mes beidzot iebraucam pareizaja ceļā, un tikai tad es atļavos uzelpot.
- Tu varēji mus nogalināt! skaļi sodījos, bet jaatzist, ne vairs no īstam bailēm, drīzāk izkliegšanas deļ. Nu jau kādu laiku biju gandrīz vai pieradusi, ka mani kuru katru bridi var nogalinat. Mazliet neprātīgās auto vadīšanas neka sevišķi ļauna manai savadajai pasaules kartībai vairs nevarēja nodarīt.
- Cik talu palicis līdz kapsētai? mans ceļabiedrs noprasīja.
Ielūkojos kartē, tomēr neradu lielu skaidrību. Kartes nav mana stihija. Noskārtu vienīgi, ka atradāmies kaut kur Steitenailendas dienvidu puse, ceļojam uz I lailendu un, iespējams, drīzuma tur nonāksim.