- Gandrīz esam klat, pateicu diezgan pārliecinātā balsi, kaut ari ta nebūt nejutos.
Pirmīt no pilsētas sazvanījāmies ar Augšāmcelšanas kapsētu un saruna ar sievieti, kas stradaja kapsētas biroja, noskaidrojam, ka pēc viņu nciba esošiem reģistriem tāds Piters Trents tiešam ir apbedīts Augšāmcelšanās kapsēta. Līdz tam es nemaz nebiju pārliecinātā, vai mes mekleto kapavietu vispār kaut kur atradīsim.
(Biju diezgan skeptiska par visu, kas beidzama laika noticis. Un, ne, jus taču nedomājāt, ka es taisītos rakt to nabaga cilvēku ara, lai pārliecinātos, kas tur guļ apbedīts.)
Tiklīdz viņa apsliprinaja musu aizdomas, nekavējoties devāmies uz Apple automašīnu nomu, kur iznomājām braucamo. Tas neprasīja parak ilgu laiku.
Kad es jau atkal grasījos ieskatīties karte, pamanīju ceļmala kapsētas vārtus. Noradīju Stnkeram uz tiem, un bijām gala.
- Kur mums talak meklēt?
Ieraudzīju zīmi, kas noradīja ceļu uz kapsētas parvaldes biroju.
- Uz turieni. Iepretim kapsētas senakajai daļai.
- Tev taisnība.
Drīz vien apstajamies iepretim nelielai ēkai, kura bija izvietots birojs. Es iesteidzos parvaldes eka, kamēr Stnkers palika ara, gaidot ar iesleglu motoru. Sieviete, ar kuru iepriekš biju sarunājusies pa tālruni, mani gaidot jau bija salukojusi detalizētu kapsētas karti. Viņa izpalīdzīgi paradīja karte, ka sameklet Pitera Trenta atdusas vietu.
Žēl gan, ka viņas noderīgie padomi tika iztērēti tadai neprašai ka man. Aptuveni divdesmit minūtes bezcerīgi riņķojam pa kapsētas teritoriju (un to laika divas reizes pabraucam ari garam šai izpalīdzīgajai kundzītei, otraja reize sieviņa pamaja mums un pamirkšķinaja), Stnkers beidzot neizturēja un izņēma no maniem galīgi nederīgajiem pirkstiem karti, lai pats ķertos pie ceļa noskaidrošanas.
- Es jau tevi brīdināju, žēli iepikstejos.
Viņš tikai nopūtas, atri pats parlukoja karti un mazak ka piecu minušu laika bija mus aizvedis līdz meklētajam.
- Domāju, ka tieši vīrieši ir tas dzimums, kam piemīt dabas dota virziena izpratne, viņš tikai noteica.
Es par atbildi vienīgi paraustīju plecus.
- Tadā gadījuma es grasos kļūt par jaunas modes iedibinātāju.
īstenība ši kapsēta bija salīdzinoši jauna, nebūt ne ta veclaicīgi spokaina vieta, par kadu ļaudis mēdz ieskatīt ikvienu kapsētu. No vietas, kura mes atradamies, varejam noraudzīties, ka pa upi
brauc laivas, ka ūdens plūst pa kalniem un ielejam. Vieta bija izvēlēta ļoti nomierinoša. Tik liels pretstats tam, par ko bija pārvērtusies mana dzīve, vismaz beidzamo dienu laika.
Kapu kopiņas bija rūpīgi apkoptas, uz tam atradas ziedi un tas klaja glīti apcirpts zāliens. Apkārt varēja redzēt plakanas kapu plāksnes un ari veclaicīgus kapakmeņus; ja nebutu pedejo, es nodomātu, ka atrodamies kartiga, labi uzturētā parka, ļa vien nebaidītos no sliktas karmas, es pat atļautos izteikties, ka tīri labprat pati reiz gribētu tikt apglabata tada rama un mierpilna vieta ka šī. Tomēr šaja jautajuma man labak paklusēt.
Pitera Trenta atdusas vieta atradas kapakmens, abi klusējot pienācām tam tuvāk, lai aplukotu uzrakstus.
PĪTERS TRENTS MĪLOŠS VĪRS UN TĒVS Dzimis 1922. gada 19. augustā Miris 1980. gada 11. janvārī Lai dus Dieva mierā!
Palūkojos uz Strikeru, un viņš neizpratnē paraustīja plecus. Ari viņam, tapat ka man, nebija ne mazakas nojausmas, ko mes te meklejam.
Apjukuma, rokas papletusi, apgriezos uz riņķi, ka lūkodama pēc padoma.
- Atšifretaja ziņā bija teikts, ka pie viņa glabajas noslēpuma atslēga, Strikers atgadinaja.
-Ja tas nozīme, ka mums viņš jaizrok, lai noskaidrotu, vai ši nabadziņa sagrabējušas rokas tur kadu atslēgu riņķi, tad ne, paldies. To nu gan es nedarīšu. Tad es padodos tūlīt un uz vietas.
īsu bridi man pat šķita, ka Stnkers grib apstrīdēt šo izteikumu, tomēr, palūkojies mana nopietnaja seja, piekrita.
-Ja, tev taisnība. Nekādās kapu aplaupīšanas.
- Paldies, pateicos viņam par sapratni un noradīju uz kapakmeni: Varbūt palūkoties zem ta?
Strīkers paraudzījās apkārt, tad uz augšu, gaisa.
- Zem tā, atgādinaju.
- Es raugos, vai nekur nemanīs novērošanas kameras.
-Ak ta…
Pagaidām viņš nevienu nebija pamanījis un ķeras pie akmens. Uzmanīgi pret to atspiedies, viņš saka to iekustināt. Sakuma akmens palika nekustīgs, tomēr pec vairakkartejas speķa pielikšanas un kad mes tam palīgos piekabinājām ari Ford Aspire vilcēja trosi, akmens tapa vaļīgāks. Izkustinājis kapakmeni no vietas, Stnkers to uzmanīgi noguldīja z.āliena, kamēr es nervozi izlukoju apkaimi, vai nemanīšu kadu nakam. Ja ta notiktu, mus pavisam noteikti liktu arestēt.
Tomēr nekādi sirēnu kaucieni neatskanēja, un mums virsu, sašutuma radot ar pirkstu, nemetas neviens no kapsētas apsardzes. Joprojām jutos diezgan neerti par to, ko danjam, tāpēc steigšus pienācu tuvāk Stnkeram, ceriba atrak uziet apslēpto noslēpuma atslēgu un pec iespejas atrak atlikt vieta kapakmeni.
Diemžēl zem ta nemanīja neko citu kā vien zemi. Tikai melnas zemes laukums, kas vidēja pieminekļa pamatnes trijstūra forma. Pieliecos un saku ar rokam rakt zemi, cerība, ka uziešu vel kaut ko vai nu kadu metala kastīti, vai atslēgu saišķi, vienalga ko ka tikai tas butu paslēpts zem melnzemes karlas. Neka nebija. Tikai daži cietākās zemes kukuržņi un paris sabijušos zirnekļu. Fui!
- Bet kaut kam taču te jabut! spītīgi apgalvoju, rakdamās ar pirkstiem arvien dziļāk zemē.
Ari Stnkers nometas uz ceļiem un naca man palīga rakt. Abi šaujam grabam ara sauso zemi. Bijām jau izrakuši krietnu bedri, kad viņš notupās uz papežiem un saudzīgi uzlika man uz pleca netīro plaukstu.
- Mel, padodies… Fi, nu beidz taču! l.abak palīdzi man dabūt to akmeni atpakaļ vieta.
Mana prata atskanēja kliedziens nē\ Tas nevar but. Miklas atšifrējumam vajadzēja slepties šeit. Ja ta te nebija, mēs esam piešmaukti. Tomēr ķermenis nepavisam neprotestēja pret šo lēmumu. Ta vietā sajutu, ka es paklausīgi pamaju un klusēdama pieceļos kajas, lai palīdzētu Stnkeram iedabūt kapakmeni la iepriekšējā vieta. Visbeidzot jaatzist, musu parmekleta viela nemaz neizskatijas tik slikti, (l.abi jau labi, atzīstu, ka Pitera Trenta ģimene nebūs laimīga, kad ieraudzīs, ka te izvandīts, tomēr cerēju, ka pirms tam kapsētas apkopēji visu bus sakārtojuši un notīrījuši. Nebija jau
tā, ka mes akurat butu ķerušies pie kapa uzlaušanas.) Mans kuņģis tikmcr šausmas sažņaudzās. Mīļais Kungs, lud/u, neļauj Slrikeram ierosināt, ka mums jāuzrok un jaatver šis kaps…
- Kā īsti skaņoja ta mikla? Tur atslēgas, vai?
- …viņam ir visu atminējumu atslēga, un viņš bijis liecinieks jusu mēģinājumiem un uzvaram, pabeidzu Strikera vieta.
- Neteiktu, ka viss kļuvis kristālskaidrs, Strikers piebilda.
Kad es skumji papurinaju galvu, viņš izvilka tālruni.
- Kam tu grasies piezvanīt?
- Netaisos zvanīt. Piegājis pie kapakmens, viņš turēja izstieptajā rokā mobilo tālruni un nospieda kadu podziņu. lebuvetais fotoaparats. lespejams, ka mums velak noderēs ša kapakmens attēls.
Vīlusies saviebu seju.
- Es te la ka iedomājos, ka šis bus mūsu pēdējās miklas atrisinājums.
- Par daudz sagribēji…
- I.abi. Piekritu, ka ideja par atslēgu ir izgāzusies, godprātīgi atzinu. Bet ka ar to teksta daļu, kur runa par liecinieku?
- Varbūt Trents kaut ko redzējis pirms nāves?
- Vai nav lieliski, es ironizēju. Mums tikai jasariko neliels garu izsaukšanas seanss.