- Neapcelies, tas bija tikai minējums uz dullo, Stnkers atteica.
Domīgi piegāju tuvāk kapakmenim un nostājos tam tieši priekša, uzmanīdamas, lai nepieskartos, ja nu gadījuma Strikers vel nav to pienācīgi nostiprinājis. Aiziet, Pīter, pastasti mums, ko tu tadu zināji…
Piters atbildes vieta klusēja.
- Liecinieks, es turpināju skaļi izsacīt savas pārdomās.
- Liecinieks kaut kam. Viņš kaut ko redz. Ko miris cilvēks var redzet?
- Debesis? Strikers lika priekša. Kokus? Lidmašīnas, kas lido pari? Strikers apravas, kad ieraudzīja manu sejas izteiksmi. Piedod, es tikai centos…
- Ne, nē, es viņu partraucu, piesteigusies klāt, lai noskūpstītu uz vaiga. 1 )omaju, ka tu esi visnotaļ tuvu mērķim.
Satvēru viņa plaukstu un vilku līdz pa taciņu, kas veda uz IV tera Trenta kapam kaimiņos esošo apbedījuma vietu. Viņš taču redz savus kaimiņus.
Abi apklusuši nolūkojamies uz blakus esošo kapavietu, kuras piemiņas plāksne bija iegravets:
TOMASS RIERDONS
66
- Uz ia nav ne dzimšanas, ne miršanas datuma, Meļa teica.
StRIkers negrasijas atbildēt. Viņš atrada kapsētas karti, uzmek-
leja talruņa numuru uzziņām un piezvanīja uz apbedīšanas biroju. Atsaucas sieviete, kura stadijas priekša ka Klarisa un apvaicajās, ka var mums palīdzēt.
- Patiesība, ja, jus varat gan. Hs vēlētos pajautai par kapavietu, kuras numurs ir C-456. Vai varat kaut ko tuvāk pastastīt par cilvēku, kas laja apbedīts?
Viņa palūdza, lai Stnkers bridi uzgaida, un gaidīdams viņš dzirdēja, ka sieviete klabina datora lastaturu. Gaidīdams viņš bungoja ar pirkstiem pa savu gurnu, un Meļa ieklausīdamas nostājās viņam iepretim.
- Kungs, vai jūs vēl klausaties?
- Jā, klausos.
- Ziniet, šis laukums patiesība ir tukšs. Musu pircējs iegādājās šo kapavietu un novietoja uz tas piemiņas plāksni, laikam par godu kadam ģimenes loceklim vai draugam.
Tas jau kļuva interesanti.
- Labi, tiktai skaidrs, viņš atteica. Un ka sauc pircēju?
- Arčibalds Grimaldi.
Viņa izbrms laikam nebija noslēpjams seja, jo Meļa, to dzirdot, paspēra soli tuvāk un ar lupām izveidoja jautājumu:
-Kas?
Viņš tikmēr pacēla roku, lai piedabutu Melu klausīties.
- Vai jums zināms, kad tieši (irimaldi kungs iegādājās šo kapavietu? Vai ari kad viņš par to norēķinājās un novietoja piemiņas plāksni?
- Man ļoti žel, kungs, bet tik precīzu ziņu man nav. Tomēr diezgan droši varu apgalvot, ka tas nolika iepriekšējo divu mēnešu laika.
- Divu? Vai esat pārliecinātā?
- Ja, kungs. Es pati ievadīju šo informāciju datora. Un esmu nostrādājusi šaja darbavieta divus menešus. Kapec vaicajat?
- Vai jus runājāt ar Grimaldi kungu pati?
- Ne, kungs. Kungs, vai radusies kada problēma?
Tikai tada, ka Grimaldi bija miris jau krietni ilgāk neka divus mēnešus.
Bet Klarisai viņš apgalvoja:
- Ne, nekādu problēmu. Sirsnīgi pateicos. Jūs tiešam mums ļoti izpalidzejat.
Kad Strikers beidza sarunu, piepeši iezvanījās Melas tālrunis. Viņa atbildēja, ieklausījās, un seja pec dzirdēta nobālēja.
- Kas ir? Kas atgadījies?
- Zvanīja mana draudzene Sara. Mes kopa studējām. Meļa aplaizīja lupas, lai saņemtos un turpinātu. Mans draugs Vorens, viņa nočukstēja. Viņš ir miris.
67
- Tu nevari but pārliecinātā, ka Vorena nave kaut ka ir saistama ar tevi, Strikers, mani apkampis, mierinaja. Ta var izrādīties vienīgi nejauša sakritība.
Kaudadama tikai pamaju ar galvu; biju piespiedusi galvu Strikeram pie krūtīm, un manas asaras samērcēja viņa kreklu. Ks saprotu, atteicu. Tomēr nespeju šim mierinājumam noticēt. Jaatzīstas, dziļi sirdi jau nojautu rūgto patiesību. Visticamak, arī Stnkers noskarta to pašu.
- Stnker… nomākti ieteicos, atvirzīdamas no viņa, lai ievilktu elpu. Paraudzījos viņam tieši acīs.
-Ja, zinu. Sekoja sapratnes pilna atbilde. Stnkers domīgi tina uz rādītājpirkstā vienu no manam atrisušajam malu cirtām, un es ieraudzīju viņa seja tik izteiktas skumjas, ka vel nekad agrak.
- Ir vēl sliktāk, neka es domāju, atteicu. Vorens pazina Todu. Viņi viens otram uzticējas. Ja Tods butu viņam palūdzis kaut ko atšifrēt, tieši Vorens to izdarītu labak par visiem.
- Un ja nu mes kļūdāmies par Toda saistību ar šo lietu? Ja nu tas nav Tods, bet gan viņa uzticamais draudziņš Lūsis, kuram atstats paveikt visu netīro darbu? Tadam šaujamais var izrādīties pat ļoti noderīgs rīks. Stnkers pārdomās bija saraucis pieri.
- Vai Vorens butu spējis atšifrēt beidzamo miklu?
- Droši nezinu. Anagrammu? Ja, viena rāvienā. Bet pārējo… Mirkli apdomāju savus argumentus. Neesmu īsti pārliecinātā.
- Iespejams, ka pietiktu jau ar anagrammu. Vienīgais, kas vajatājam talak butu jāuzmin, ka augšamcelšanās saistīta ar kapsētu.
- Ari to Vorens butu spējis atminēt labak par citiem. Slepena karaļu urna. Miruši valdnieki. Mauzoleji. Kapsētas. Nav nemaz talu jamekle asociāciju virkne veidojas salīdzinoši vienkāršā.
To izdzird is, Stnkers satvēra mani pie rokas un steidzināja atpakaļ uz automašīnu.
- Aiziet, pasteidzamies!
Viņam nebija divreiz jaatkarto. Ja Lūsis ap šo laiku jau noskaidrojis meklējamas kapsētas nosaukumu, viņš noteikti bija ceļa pie mums. Un tas savukart nozīmēja, ka es sasodīti atri gribētu tikt pēc iespejas talak prom no šejienes.
68
Mes jau bijām tikuši gandriz līdz Hailendai, kad ceļa samaimjamies ar Lusi. Dzeltens taksometrs aizšavas pretejā virzienā, no kura tikko bijām ieradušies. Pamanīju mūsu mednieka sejas profilu vīdam taksometra aizmugurēja loga un momentā ieslēpos dziļāk sava sēdekli, klusībā meģinadama izteikt pat kadu lugsnu.
Tas nenostradaja. Taksometrs leni apstajas, izgriezās atpakaļ musu virziena un saka mums sekot.
- Pasteidzies! iekliedzos, tomēr Strikers jau bija pamanījis, kas mums draud.
Pagriezos sava sēdekli, lai atskatītos. Cereju, ka l .uša taksometra vaditajs nebūs piedabūjams pārkāpt noteikumus, ka ari strauji palielināt atļauto ātrumu.
Saules atspīdums uzzibsnīja, ļaujot mums pamanīt, ka sekotājā taksometra vīd atkailināts ieroča stobrs. F,s sapratu, ka varu atvadīties no savām cerībām. I.usis bija piespiedis šaujamo pie taksometra vaditaja galvas. Ta bija nepārspējama motivācijā…
Strikers nogriezās no 1 lailendas, un talak mes nokļuvām nepazīstama apkartnē.
- Vai tu zini, kur mes esam?
- Nav ne jausmas, viņš atteica. Strikers traucās cauri svešajai apkaimei, strauji šķērsodams apdzīvotus rajonus, nogriezdamies šķērsām pari stāvvietām, vadīdams musu mazo Aspire, cik vien veikli prazdams. Uztraukuma aizturēju elpu, kadu bridi ceredama, ka vajataju taksometrs tomēr nespēs mums izsekot. Diem
žēl nebija noliedzams, ka manam velmem nav bijis lemts piepildīties.
Strikers veica vel dažus straujus pagriezienus, izspiezdams no A*pire motora maksimalos apgriezienus, visu jaudu, ko šī automašīna vispār spēja attīstīt. Tomēr taksometrs turējās mums cieši uz pedam. Strikers strauji šavas, šķērsodams kadas majas zālienu un un talak izmezdamies uz majas piebraucama ceļa. Tas java ieekonomēt nelielu ceļa gabalu. Pamanīju, ka taksometrs grasas mums sekot pa to pašu maršrutu, tomēr iestrēga piemajas apstādījumos. Kada laime, ka mes braucam ar mazgabarīta automobili.