Bridi, kad mes jau pec zāliena šķērsošanas izgriezām uz tuvina ceļa posma, pamanīju, ka taksometrs izbrauc mums pretī no otras puses. Strīkers strauji veica vel divus pagriezienus, atkal izvairīdamies no taksometra, kas šoreiz palika labu gabaliņu iepakaļ.
Mes izrāvāmies krietnu gabalu priekša un noslēpāmies automašīnu biežņa, kas bija izveidojusies lielveikala stāvvietā. Nogaidijam tur aizsegā. Nekas nenotika.
Vai tiešam beidzot brīvi? Beidzot droša ceļa mājup? Vismaz tuvakaja laika šķila, ka ja, patiešam.
Paliecos uz priekšu un noskupstiju automašīnas vadības paneli.
- 1 ,aba mašīna, uzslavēju to. Otru skupstu es uzspiedu Strikera lupām. Un pats labakais vaditajs, kadu vien zinu!
- Man patiešam bija prieks damai palīdzēt! Viņš ar ceļu žestu versas pie manis un tad jau normālākā balsi piemetināja:
- Iesledz datoru un paraugies, vai vari uzzināt kaut ko tuvāk par to Tomasu Rierdonu. Lai kas viņš butu, rnusu tālākie meklējumi ved pie viņa.
69
Nebija grūti uzmeklēt timekli Tomasu Rierdonu. Izrādījās, ka viņš sava ziņa ir slavenība, kas pirmsākumos bija palīdzējis Arčibaldam Grimaldi. Viņa birojs atradas Četrdesmit otraja iela, augstceltnē iepretim publiskajai bibliotēkai. Drīz vien mes jau nonācām tur; Strikers uzmeklēja tuvumā kadu nelegālu autostāvvietu, un mes varējām doties iekša eka. Uzgājām meklēto ēkas biroju saraksta pie sienas. Musu galamērķis atradās četrpadsmitajā slavā. Klusējot sekoju Stnkeram lifta. Drīz viss bus gala. Mes atradamies tuvu savu neprātīgo piedzīvojumu noslēgumam, apjautu to ar visam savam maņam.
Man tikai nebija ne mazakas nojausmas, kas mus gaida Tomasa Rierdona biroja.
Sekretāres galds bija gaišs, ērts un patīkams, tapat ka sekretāre pati. I,ai gan pulkstenis rādija jau pieci vakara, biroja joprojām mutuļoja dzīvība.
- Ka varu jums palīdzēt? darbiniece vērsās pie mums.
- Gribētu tikties ar Tomasu Rierdona kungu, izteicu savu lugumu.
- Man ļoti žēl, bet viņš ir sapulcē. Vai jums varētu palīdzēt kads cits?
Mirkli mulsi paraudzījos uz Stnkeru, tad saņemos un speru soli tuvāk, lai pārliecinātu darbinieci:
- Ludzu, pavēstiet viņam, ka ieradusies Melānijā Preskota.
-Ziniet, man nevajadzētu….
- Ticiet man, Slnkers metas palīdzēt. Viņš pat ļoti grib tikties ar šo sievieti.
Sekretāre neticīgi uz mums paraudzijas, tomēr paņēma talruņa klausuli un sazvamjas ar kadu. Klausoties atbildi, viņas sejas izteiksme neko neizteica. Piedodiet, tomēr viņš sacīja, ka šis nav piemērots laiks, lai liktos ar jums.
- Bet tas ir ļoti steidzami! apņēmīgi teicu. Pasakiet viņam… pasakiet, ka mus sūtījis Pīters Trents.
- Kundze, atvainojiet mani, bet…
- Ludzu, es turpināju pārliecināt. Ja viņš tagad nevares ar mums tikties, mes pierakstīsimies uz tikšanos velak. Apsolu jums. Bet tikai, lūdzu, apvaicājieties viņam.
Damite saknieba rūpīgi nokrāsotās lūpiņas, bridi svārstījās un beidzot izlēma mums palīdzēt vel tikai šo vienu reizi. Aizturēju elpu. Šoreiz viņa noklausijas atbildi tālrunī, vieglam aizkaitinajumam seja pārvēršoties cieņas pilna izteiksme.
- Ja, kungs. Protams, kungs, viņa teica klausule. Beigusi sarunu, sekretāre pievērsās mums, uzaicinādama:
- Esiet tik laipni un sekojiet man!
Pec greznās priekštelpas viņa aizvadīja mus uz salīdzinoši askētisku zaļi, kurai viena puse bija izkārtoti darbinieku nodalījumi, otraja pusē rindojas kabinetu durvis. Visur varēja manīt steidzīgus, solīdi tērptus darbiniekus. Nogriezāmies ap stūri, turpinājām ceļu, nogriezāmies velreiz un tad apstājāmies pie durvīm.
Mus ieveda plašā kabineta. Šis telpas sienas nebija neizteiksmīgi baltas, tas klaja siltu toņu koka apšuvums un klusināts maigs apgaismojums. Kabineta bija ērts atpūtas stūris ar dīvānu un žurnālu klāstu, ari dekoratīva ūdens kaskade. Pie vienas sienas bija pasaules karte, la aizņēma visu sienas laukumu, un nekam citam vairs uz tās nepietika vietas. Pie loga novietots masīvs rakstāmgalds, nokrāmēts ar fotogrāfijām greznos rāmīšos un dokumentu mapēm.
Kabinets radīja varas un naudiguma iespaidu. Visa ša skala deļ jutos nedaudz neomulīgi.
- Vai man jums kaut ko piedaval, kamēr gaidat? meitene pavaicaja. Rierdona kungs ieradīsies pie jums, tiklīdz bus iespējams.
- Paldies, nekas, mes lapat pagaidīsim. Noraidīju meitenes piedāvājumu.
Kolīdz sekretāre bija projām, piegāju pie loga un nolūkojos uz ļaudīm, kas bija saskatami talu leja. Pienācis blakus, Stnkers saņēma manu plaukstu. Stāvējām klusēdami. Mes joprojām atradamies tur, kad pec desmit minūtēm ienaca Rierdons.
Pamaza auguma, drukns, iesirmiem matiem pie deniņiem, bet parejais pakausis viņam bija pliks. Mugura viņam bija Arinuni uzvalks. Nelielo augumu kompensēja varas un pašpārliecinātībās aura, ko izstaroja šis cilvēks.
- Preskotas jaunkundz, man ļoti žēl, ka liku jums gaidīt.
Pagriezos pret viņu un atvaicaju:
- Vai jus gaidījāt manu ierašanos?
- Ne gluži, viņš atteica un paversas pret Strikeru. Un jus butu…
- Neāksties, Rierdon, Stnkers parupji atteica. Tu lieliski zini, kas es tads esmu.
Rierdons soli atkapas, it ka negaidītu tādu agresijas izpausmi pats sava kabineta.
- Piedodiet, kungs, es varu jums apliecinat, ka patiešam nezinu.
Pieskaros Stnkera plaukstai par zīmi nogaidīt. Tūdaļ mes visu noskaidrosim.
- Viņa vārds ir Metju Stnkers, es iepazīstināju. Ko īsti jus domājāt, teikdams, ka gaidijat ierodamies "ne gluži mus"?
Kabineta saimnieks pamaja uz divana pusi.
- Vai nevēlaties apsesties?
- Es labak pastāvēšu.
- Ka vēlaties, viņš noteica un apsedas krēsla aiz sava rakstamgalda. Esmu mazliet neierasta situācijā, tomēr nodrošinu visdažadakos pakalpojumus saviem klientiem, tostarp glabaju privātā rakstura informāciju.
- Nesaprotu jūs.
- īpašuma glabašana musu velves, viņš paskaidroja. Man ir daži klienti, kas seifa depozīta saturu nevelejas glabat nekur citur.
- Un Grimaldi bija viens no tādiem? pavaicaju, apsvērdama, kas man varētu but kopīgs ar visu šo.
- Ja. Velves atrodas mana īpašuma, tomēr tam piekļūt var tikai klients pats.
- Un… -Stnkers izskatījās pagalam nepacietīgs.
- Un kad Arčijs nomira, vairakās velves viņam palika glabājoties mantība.
-Ko?
- Man nav nojegas, par ko viņš runa, Stnkers man pavēstīja.
- Jus esat tie, kas ieradušies pec Arčibalda rīkojuma.
-Mes?
- Arčijs pirms nāves bija izveidojis sistēmu, kas ļava atsevišķiem indivīdiem ierasties saņemt krājumu saturu, ja tie piesaka sevi kada noteikta veidā.
- Un viens no veidiem ir sacīt, ka mus sūtījis Piters Trents?
- Pilnīgi pareizi.
- Un tas ir vienīgais, ko jus zināt, Stnkers konstatēja.
Rierdons tikai piekrītoši palocīja galvu un palūkojas uz StRIkeru.
- Un kas vel man butu jāzina?
- Par slepkavu, par mērķi. Par Spēli.
Pēc šiem vārdiem Rierdons atgāzās sava sēdekli. SIU? Hs tīri labi pazīstu šo spēli. Kā ta…
- Vecīt, nolādēts! Mes esam izspēlējušies šo velna spoli krastam šķērsam tepat, Manhetenas ielas. Mus joprojām vaja pilnīgi reāls slepkava. Visa musu dzīve ir sagriezusies kajam gaisā, un jūs sakat, ka nezināt, par ko mes ninajam?