Rierdons neticīgi nopētīja gan mani, gan Stnkeru. Es piekrītoši pamaju.
- Es… es esmu pārsteigts. Jus apgalvojat, ka spēlējat SIU? Šo spoli? Pārceltu realaja pasaulē? Tas taču ir bezjēdzīgi! Noteikti kads jus nolēmis izjokot. Kads, kas kopo SIU spoles noteikumus. Kads, kas grib apkaunot Arčija labo slavu un godajamo vardu.
Stnkers draudīgi pieliecās pavisam tuvu runātajam un ieskaujas vīrietim tieši acis.
- Ja ta ir neveiksmīga kopija, ja mus izjoko, tad ka viņi varēja zināt, ka spoles noslēgums aizvedis pie jums?
- Es… Rierdons apklusa, viņa seja bija pilnīgs apjukums.
- Es tiešam nezinu.
Tad Stnkers soli atkapas, pamāja un sacīja:
- Labs ir, tad iesim aplūkot, kas glabajas jusu pa/emes velvēs.
Neilgu brītiņu izskatijas, ka Rierdons šaubas, vai uzticeties
mums, tomēr beidzot nolēma, piecēlās un devas pie kartes. Viņš novietoja plaukstu kada vietā uz Teksasas kartes, vel pēc brīža mes izdzirdējām zobratu skaņu un siena saka bīdīties augšup ka agrako laiku kinoekrāns. Telpas dziļumos atklajas telpas ar bankas velvem, pie katras bija elektronisks ekrāns, katra mirgoja nulles.
- Nu vairs nav labi, es pačukstēju.
Stnkers, cieši satvēris, saspieda manu plaukstu, un es gluži vai nolasīju viņa domas: Rierdons izteicās, ka viņam iesniegts saraksts ar dažadiem kodetiem pieteikumiem, pec kuriem varēs zināt par klienta ierašanos. Piters Trents bija tikai viena no šadam parolēm. Tomēr šeit vīd vismaz piecpadsmit seifu. Interesanti, cik no tiem piedereja Grimaldi? Un cik dažadiem spēlētajiem vel paredzētas balvas šaja šaušaligaja spele?
- Luk, ari jusu seifs, Rierdons noradīja. Preskotas jaunkundzes glabatava ir 8A.
- Atveriet to, Stnkers teica.
- Ak, ne. Rierdons noraidīja Stnkera prasību un palūkojas tikai uz mani. Ls sapratu, ka jums bus zināms piekļuves kods.
70
- Ak, ja, satrūkusies sacīju. Pareizi, kods.
Neapzinati pagajos uz priekšu, it ka baidītos no ta, ka sienas aiz manis aizversies, iesledzot mani uz mužu kopa ar šiem depozītu seifiem. Parslidinaju plaukstu par 8A seifa priekšejo daļu, ar pirkstu galiem skarot kodu sadaļu, kura patlaban viena līnija bija redzamas sešpadsmit nulles. Pagaidam neievadīju nekādus ciparus.
- Jums taču ir zināms piekļuves kods, vai ne? Rierdons man aiz muguras sasprindzis vaicaja. lespejams, ari viņš nebija gatavs šādam notikumu pavērsienam.
- Pie velna visus tos kodus! Strikers bravurīgi uzrunāja finansistu. Rierdon, taisi tik vaļā!
- Es nevaru, virs tramīgi atteica. Diemžel man nav zināmi piekļuves kodi.
- Ne, ne, nē! Stnkers sparīgi iebilda. Nestāsti man tadas muļķības. Netaisos pat noticēt, ka tev nav…
- Paklau, bus jau labi, iejaucos viņa tirāde. Lai atvērtu depozītu, mums nav nepieciešamas Rierdona zināšanas. Vienīgais, kas mums tagad vajadzīgs, ir lavs tālrunis.
Manis teiktais viņu patiešam izbrīnīja.
- Mans tālrunis? viņš parvaicaja.
Pastiepu roku pec ta:
- l.Xxl šurp!
Stnkers iedeva savu tālruni bez tālākām iebildem, un es saku spaidīt podziņas, kamēr atradu datni, kura glabajās ar tālruni uzņemtas fotogrāfijās. Izvēlējos Pitera Trenta kapakmens fotoattēlu. Tas bija paraksiks. Izskatīju pārejās fotogrāfijas, tomēr, neatradusi piemerotaku attēlu, saku kļūt nedaudz bažīga, līdz beidzot man izdevās uziet attēla palielinašanas komandrīku. Lūk, tagad es beidzot varēšu saskatīt to, ko meklēju.
Piegājusi depozitseifam, ievadīju sešpadsmit prasītos ciparus displeja. Durvis ar troksni atvēras un iekša vidēja vienkāršā aploksne.
Paņemu to rokas, juzdama, ka esam tuvu gaidītajam atrisinājumam.
- Ka tev tas izdevās? Stnkers pārsteigts vaicaja.
- Piters Trents, -atgadinaju. Viņš glabajot atslēgu uz visiem noslēpumiem, atminies? 081919220un980. 19. augusts 1922. gada. 11. janvaris 1980. gada. Tiešām labi, ka tev ienaca prata nofotografēt to pieminekli.
-Ja, kas to būtu domājis… Stnkers atteica.
Atveram aploksni, un, kad Stnkers ieraudzīja, kas taja glabajas, viņš nekavējoties devas atpakaļ uz Rierdona kabinetu un iesledza datom.
Aploksne bija divas lapas: uz vienas bija lietotājā kods kadam arzonas naudas kontam un instrukcijas Speles pabeigšanai.
Vispirms mes ķeramies pie speles, atveram SIU majas lapu, uzmeklējam sadaļu "speciālās instrukcijas" un, iedrukajuši norādītājā aile 817PQWXT8, gaidijam, kas talak notiks. Dators ierūcas, nopīkstējās, tad sekoja mirgošana, izslēgšanās un ieslegšanas, un es nodomāju, ka līdz ar to esam ielaiduši tadu datorvirusu, kas sabojas visu sistēmu.
Tomēr, kad pirotehnikas priekšnesums ekrānā aprimas, taja varēja izlasīt jaunu ziņu:
MELĀNIJA PRESKOTA, APSVEICU!
JŪS VAIRS NEESAT MĒRĶIS NOSPIEDIET KOMANDU send, LAI INFORMĒTU PĀRĒJOS SPĒLES DALĪBNIEKUS PAR SPĒLES BEIGĀM
Šādos apstakļos varēja šķist, ka tadas nozīmes un satura paziņojums ir izteikts parak sausiem un skopiem vārdiem, tomēr es
vairs ne par ko negribeju žēloties. Nospiedu $e.nd komandu, un ziņa izzuda no ekrana, tās vieta paradijas jauna:
PAZIŅOJUMS NOSŪTĪTS SPĒLE IR GALĀ LAI JUMS VEIKSMĪGA DIENA
71
Lūsis pieprasīja, lai taksometrs apstajas tieši pie Pītera Trenta kapa, un izkāpis aizcirta durvis. Viņš joprojām nespēja noticēt, ka tas pakaļa šoferis pieļava, ka tie no viņa aizbēga. Buick, kas nespej apdzīt nieka Foni Aspire? Kas par sudu kaudzi!
Viņš uzlika pirkstu uz ieroča gaiļa un notēmēja uz automašīnas bagažnieku. Jā, tadas kļūdas šis šoferis vairs nekad nepieļaus. Viņš tikai ceroja, ka ši kļūda neizmaksās parak dārgi viņam pašam. Tas sievišķis taču gandrīz bija Lūsim nagos. Viņa bija gandrīz turpat, tik tuvu… un ari I .uša nauda bija teju ar roku aizsniedzama.
Tomēr šī sieviete atkal un atkal pēdējā bridi pamanijas izslīdot viņam caur pirkstiem, un nu viņš bija spiests sēdēt viens pats, pūloties iedarbināt klusējošo izsekošanas ierīci. I’agaidam Lūsim vismaz, bija veicies kapsētas biroja. Tur sastapta sieviete izrādījās gana izpalīdzīga, dāsni skaidrojot un radot viņam, kuru kapu meklējuši un kurp devušies Strikers ar Melu. Viņa pat iezīmēja meklejamo objektu karte. Tagad Lūsis bija nonācis taja paša vieta. Viņam bija poc iespējas atrak jaatšifre vel viena sasodīta mīklaina norāde, lai apsteigtu Melāniju, kura, iespejams, jau devusies pec atminējuma un balvas.
Viņu parņēma viegli drebuļi, un neatkapas netīkama sajuta, ka laika ir palicis pārak maz.
Tomēr l ūsis saņēmās un apspieda šo nelāgo sajutu. Viņš nebija nācis te vaimanat, un, vel jo mazak, viņš nemēdza apšaubīt savas spējas. Lika pagaidīt! Viņš bus tas, kurš uzvarēs. Bet pro
tams, ka tieši viņš! Lūsis vienmer uzvarēja. Vienmer bija uzvarējis, un vienmēr uzvarēs. Tas vispār nebija apspriežams. Jauta jums bija tikai ka un kad.
Tikmēr atbildot uz "kad", bija skaidrs, ka visai drīz.
Lūsis vērīgi apgāja kapam riņķi, uzmanīdamies, lai neizbradatu iepriekšējo apmeklētaju atstatos pedu nospiedumus sausaja zeme. Kapakmens bija izkustināts no vietas. Ja zem ta kaut kas atradies, tad…
Ne. Tas, ko viņš mekleja, joprojām atradas tepat. Vienkārši bija jabut. Viss cits bija pilnīgi nepieņemami.
Tomēr, kur tieši?
Sameklējis kabata šķiltavas, viņš lēnam tas atvaza un piešķila, aizdedzinot cigareti. Soli atkapies, Lūsis no attaluma velreiz nopētīja zemi ap kapa pieminekli. Viņa vectevs bija labi iemācījis ka medīt, savukart to, ko vectevs nebija velējies izpaust, I usis apguva pats uz savu roku. Viņš bija kļuvis lielisks izsekotājs un pēddzinis. Un tieši šo maku viņš šobrīd lika lieta, lai izpētītu katru Melānijās un Strikera sperto soli. Šķērsam pari apmalei, līdz kapam otrpus celiņam.