- Hi, lieliskais, melodiski iesaucos, nonākusi pie tvaikiem pieplūdušas telpas. Nevēlies kompāniju?
Joprojām nekādās atbildes, un es pamazām saku aptvert, ka vannas istaba ari nav neviena. Tikai vaļa atgriezta tekoša duša, kas šļāc karsto ūdeni tukša vannā.
Negaidot no istabas puses atskanēja skaļš klikšķis. Durvis tika aizcirstas.
- Slriker? es ar bažām balsī iesaucos.
Nekādās atbildes.
Un tad es piepeši sapratu. I -tik, pie ka tas mani novedis. Mani parņema stindzinošas bailes.
74
Es pat negaidīju tik ilgi, lai pārliecinātos, vai man ir taisnība. Ta vieta es nekavejoties aizcirtu vannas istabas durvis un aizslēdzu tas. Atslēga gan bija tikai simboliska, un bija pilnīgi skaidrs, ka noturēt otrpus durvīm Lūsi tāds nieciņš ilgi nespes. Nekas nekaveja Lusi sašaut sledzeni vai pat tikai triekt ar plecu pret durvīm, un tas uzreiz padotos.
Atklāti sakot nedevu ne graša par savu dzīvību. Varēju pieņemt, ka esmu pagalam tik un ta.
Izmisuma paraudzījos apkart, vai neuziešu vannas istaba kādu kaut cik noderīgu priekšmetu, ko izmantot savai aizsardzībai vismaz kaut ko, ko varētu atspiest pret durvju apakšējo malu, lai neļautu tas tik viegli atvērt; vai ari piepeši pamanīšu logu, caur kuru es steigšus izsprauktos un tiktu prom, brīvība. Tomēr tualetes lodziņš nebija pat tik liels, lai es dabutu caur to savu galvu, nemaz nerunājot par maniem gurniem. Savukart visi smagie priekšmeti, ar kuriem belzt tualetes pods, krāni un bide visi bija pieskrūvēti.
Domā, nolādēt*, ātrāk Jomā!
Nebija kur glābties, un tas nozīmēja, ka vienīgais, kas man atlicis visiem spēkiem cīnīties par savu dzīvību. Mirkli aizturēju elpu un koncentrējusies paraudzījos velreiz apkart. Manas domas skanēja Strikera padoms: jebkas var noderet par ieroci.
Pareizi. Bet kas tieši?
Skatiens aizķeras pie dvieļu statīva un es aizdomajos. Varbūt, ka…
Tikai vienreiz ciešāk paravu un, patiešam, statīva gali itin viegli padevas un atravas no stiprinājumiem siena. Pasvārstīju to rokas, novērtēdama, cik tas sver un cik ir parocīgs. Statīvs nebija darinats no tīras dzelzs, bet tomēr aizsardzībai tas varēja noderēt. Precīzāk sakot to nāksies izmantot tik un ta.
Tā ka nedzirdēju vairs nekādās skaņas, kas nāktu no istabas otrpus durvīm, grasījos jau ļauties cerībām, ka, iespejams, esmu kļūdījusies un bailēm lielas acis. Ja otrpus durvīm atrastos Slrikers, un, viņam ienākot šeit, es iekrautu šim pa galvu ar dvieļu statīvu, ta gan butu visai neērta situācijā.
Ks, protams, varēju mēģināt ceret uz to labako, bet prātīgāk tomēr bija paļauties vienīgi pašai uz savu maku.
Ja runājām par prasmi sevi aizstavet, man diemžēl nebija ar ko lepoties. Jaatzist, ka ari mani ieroči (precīzāk, Plaza viesnīcas glaunais vannas istabas aprīkojums) nebija tas labakais, ko izmantot pašaizsardzībai. Uzmetusi vel vienu skatienu vannas piederumu plauktam blakus izlietnei, pamanīju flakonu šķidro ziepju ar lavandas smaržu.
Negribētu teikt, ka ta butu ideāla aizsardzība, bet varēja gadīties, ka tada noder.
75
Kads pagrozīja durvju rokturi. To redzot, šausmas iekodu apakšlūpa; un labi, ka ta, jo citādi mute butu papletusies skaļam bļāvienam.
Stāvēju, piespiedusies pie vienas no tuvakajam sienam, netālu no durvīm. Droši vien viņš sagaida, ka bušu noslēpusies paša attalakaja vannas istabas kakla. Pieņemu ari, ka viņš bus neprātīgi nikns un vēlesies pēc iespejas atrak piebeigt mani. Tāpēc man likās, ka pirmais, ko Lūsis darīs gāzīsies iekša vannas istaba ar notēmētu ieroci un nošaus mani uz vietas.
Toties pagaidam likās, ka, noslēdzot durvis no iekšpuses, esmu ieguvusi sev vel paris mirkļu, ko nodzīvot.
Drīz vien es varēšu pārliecināties, vai man bija taisnība.
Durvju rokturis sagrozijas vēlreiz, šoreiz tas notika ar lielāku spēku un nepacietīgāk.
Mana sirds saka nepacietība sisties, likās, ta sitas tik skaļi, ka apkārtējo istabu iemītnieki sadzirdēs un vismaz kads attapsies uzgriezt 911 un sazvanīt arkartas palīdzību.
Klusums.
Neviens vairs neraustīja durvju rokturi. Neatskaneja ari smaga elpa. Nebija ari klikšķa, ar kadu uzvelk šautenes gaili.
Gaidīju, viss mans ķermenis šausmās bija sasprindzis, elpa plūda nevienmērīgi.
Neka.
Ciešāk satveru rokas norauto dvieļu statīvu.
Joprojām neka.
Nostājos stingrāk uz abam pēdām, lai gutu ciešāku atbalsta punktu.
Neka… krukS!
Durvis atsprāga vaļa, uz sliekšņa staveja Lūsis, vispirms paradijas rokas izstiepts ierocis, talak sekoja viņš pats. Pagriezies viņš pamanīja mani, un es pieliecos. Taja paša bridi viņš izšāva un paklupa šķidro ziepju peļķē, ko biju izlējusi uz vannas istabas grīdas. Viņa kajas krītot pašavās augšup, un šāviens trapija griestos, ta vieta lai izšķaidītu man galvu.
Man pat nebija brītiņa, lai apsveiktu sevi par pirmo sekmīgo mēģinājumu izdzīvot. Nekavējoties biju atvēzējusies ar dvieļu pakaramo, un mans pirmais sitiens trapija viņam kaut kur pa plecu. Lūsis iekaucas sāpes, un no rokas viņam izkrita ierocis. Tas trieciena aizslīdēja pari vannas istabas grīdai un atsitas preteja siena zem izlietnes. Turpat blakus stāvēju es, piespiedusi muguru pie sienas.
Pat nemēģināju paķert šaujamo. Es uzreiz, metos begt.
Cītīgi skrēju pa šauro taciņu, kuru biju atstajusi sausu bez ziepem, skrēju cik jaudas ara no vannas istabas, pari istabai uz durvīm. Gandrīz jau ara, gandrīz brīvība.
Gandrīz…
Lūsis saķēra mani aiz potītēm, un es nogāzos uz grīdas. Mežonīgi grozījos un spārdījos, lai viņam butu grutak noturēt mani ar savam slapjajam ziepjainajam rokam.
- Kuce! Ak tu, sasodīta kuce!
Iebrucejs mežonīgi uz mani kliedza, ar vienu roku meģinadams satvert mani ciešāk, ar otru sagrabis atvaztu medību nazi.
No visa speķa spēru viņam un trāpīju tieši pa seju. Kad viņš iekliedzas sāpes, es paguvu pielekt kajas, saķeru kafijas galdiņu, nogāzu to kā vairogu un pie reizes apgazu uz viņa pusi sienas lampu.
Skrēju uz durvīm atrak neka jebkad iepriekš sava dzīve.
Diemžēl viņš bija rūpīgi aizslēdzis visas slēdzenes, un mani pirksti steiga slīdēja, kad mēģināju atdabūt tas vaļa. Viņš tikmēr bija piecelies un naca uz manu pusi.
Man izdevās atvērt pirmo sledzeni.
Ja viņš man iedurs ar nazi…
Mani pirksti šausmas pamira, tomēr es spēju atraut durvju priekškaramo ķēdi. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņš ticis man pavisam klat un sagatavojis triecienam nazi.
Ar pedejiem spēkiem atgrūdu durvis un tajas staveja Stnkers.
-Gulies! viņš momenta nokomandēja.
Nokritu pie zemes, bet viņš izšava. I ūsis sašauts krita.
Strikers parkapa man pari un piegaja pie I tīša sašauta ķermeņa. Viņš notēmēja pēdējo reizi un iešava tam izdzimtenim tieši galvā.
Tagad medības patiešam bija galā.
Pec tam Strikers pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties. Es ar pateicību to izmantoju, bet tad nekavējoties kritu viņa apkampienos.
- Tu ieradies tieši laika, es čukstēju, kad bija pagajusi vai mūžība viņa siltajas skavas. Ka tu zināji, ka janak palīga?
- Es nezināju. Atgriezos tapec, ka nodomāju, tev vajadzētu vel izbaudīt vizinašanos pa parku saulrieta viena no tiem zirgu vilktajiem pajūgiem. Es ienācu, bet tur… Viņš pavecinaja papīra gabalu ar šifrēto ziņu. Tas atradas uz tava galdiņa.
Atgāzu galvu un apveltīju viņu ar neticīgu, bet sirsnīgu smaidu: