Выбрать главу

-   ja, protams, ka tas ta varētu būt. Roka atvirzijas, un es ievil­ku elpu. Vai gribi pastāstīt man, ko tas nozīmē?

Tikmēr jau biju sākusi ar flomāsteru pierakstīt koda šifru uz ediena iepakojuma kastītes, guļoties izprātot, kādi komponenti varētu slēpties tā pamata. Sada konstrukcija saucas "žogi", skaidroju. Redzi, katru burtu ietver tada ka kastīte. To teikda­ma, uzzīmēju pamata struktūru kastīti, līdzīgu cuku aizgaldam.

'-    Burti ir it ka piesaistīti, iežogoti, un tādējādi šim kodam ra­dies tads nosaukums.

-   A-ha… -Tods piekrītoši novilka, acīm redzami nesekodams tam, ko skaidroju.

-   Tici man, tas ir gana saistoši. Konfederatu kareivji šāda lipa kodus lietoja Pilsoņu kara laika. Ļauj tikai man vēl kadu sekundi apdomāties… Paklaudzināju ar rakslamo pa zobiem, iegrimusi domas. Pec punktiņu novietojuma varēju nojaust, ka man ir darī­šana ar četru burtu "aplociņiem", tieši tadu biju uzzīmējusi Todam parauga. Pamēģināju ievietot dažus burtus, un rezultātā man iznāca pilnīgi nesaprotams buldurējums.

Nokodu vēl vienu gabaliņu Nan un pārliku prata, kadu risi­nājumu pameģinat talak. Vai man butu darīšana ar kodu kodā? Vai varbūt esmu uzzīmējusi nepareizu koda atslēgu? Varbūt ši koda atslēga izkārtotā vertikāli, nevis horizontāli ka mana piemera? Pamēģināju parrakstīt kodu vertikāli, šoreiz rakstot alfa­bētu un pirmos desmit ciparus no augšas uz leju, nevis no krei­sas uz labo pusi. Tagad man burti A, B, C atradās vietās, kur iepriekš bija A, M, Y. Joprojām nelikās parak sarežģīti. Vai tas nostrādās?

Jau pēc trim minūtēm atbilde bija man roka. Šoreiz izdevās tik gludi, bez nekādās aizķeršanas… un rezultāts man itin nemaz ne­patika. Ne mazaka mērā.

-   Kas par slimu kuces delu gan ņemtos sūtīt man tādu šifrētu vēstuli? Biju pielēkusi kājās, atvirzījusi kafijas galdiņu un ta­gad stāvēju aci pret aci ar Todu, bakstīdama ar rādītājpirkstu gal­da virsmas virziena. Biju pierakstījusi atkodēto šifru uz pasteļsārtās ēdiena kārbas sāniem:

SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *

PRESTIŽA PARKS 39A 89225

-   Ka tev šķiet, ko tas nozīme? Tods prasīja.

-    Man vienalga, atcirtu. Un man tiešam bija vienalga. Necie­šu šausmu filmas, man riebjas pārsteigumu ballītes, un pavisam noteikti ne acu gala neieredzēju savādas kroplīgas vēstules… un nebija nekādas nozīmes tam, cik gari, tumšmataini vai pievilcīgi vīrieši man atnesuši šo ziņojumu.

-   Iespējams, ka sutijums adresets kadam no tavas studiju gru­pas? Tods ierosinaja. Viņa balss bija klusa, mierinoša. Bet tas neiedarbojas.

-   Ja, pamēģini piespēlēt viņiem, atteicu, vīstīdama dūres. Spo­le vai mirsti??? Kads kropls prāts sacer un izsūta šādus nenor­mālus vēstījumus?

-   Vienkārši aizmirsti, nedomā vairs par to, Tods piedavaja, pieceldamies un pienākdams man klat, lai apskautu. Pieliecies viņš paņēma neveiksmīgo zīmīti no kafijas galdiņa, saburzīja to viena roka, bet ar otru pievilka mani sev tuvāk. Vienalga, kurš to sūtīja, viņš nav pat ta vērts, lai par to domātu.

-Bet…

-    Un tikai. Ar šiem vārdiem Tods iemeta saburzīto lapeli papirkurvi. Aizmirsti… Pievilcis mani sev vel tuvāk, viņš ar lū­pam berzeja manu kaklu. …par to. Viņš pabeidza sakāmo un ieslidināja plaukstu man starp krūtīm, pie reizes pamanīdamies (es joprojām skaidri nenojaušu ka) apvīt man rokas tā, lai musu sejas saskartos un lupas sakļautos. Es pieņemu šadu notikumu attīstību un man pat jaatzist, tas bija patīkami.

Kaut kas atbruņojošs bija tieksmē viņam paklausīt un darīt tie­ši to, ko Tods sacīja. Un es to apjautu mirkli, kad viņš vilinaja, lai dodos kopa ar viņu gulta. Ticiet man, tas tika izteikts bez vārdiem. Toties valodā, kuru labi pazīstam mēs visi. Valoda, kura izpalika tadi jedzieni ka apstājies vai rimsties, pārtrauc, vai Si nav labāka ide­ja nodarboties ar ko tadu…

Viņa lupas slīdēja par manam, tik pazīstamas un patīkamas, kamēr vīrieša platas plaukstas balstīja manu muguru, un es ļāvu savam šaubam izgaist nebūtībā. Varbūt biju Dženai solījusi, ka nav ne mazakas iespējas, ka es varētu vel kaut reizi pārgulēt ar Todu, bet tieši tobrīd visi iemesli, kalab to nedarīt, bija piemirsu­šies, to vieta stājās tas vienkaršais fakts, ka es biju viņa rokās un jutos tur ārkārtīgi labi. Turklāt, nepārgulet ar viņu, kad uzvilkts tik iespaidīgs ieterps, butu pilnīga nevenba pret manu pasakai­no izskatu.

Patiesību sakot, man negribējās doties mājās. Parasti tukšs dzī­voklis man vienai pašai butu patiesi apsveicama lieta… tomēr vē­lu vakara, kad ara aukstuma klejoja kads, kas raksta un piesuta tādus biedējošus un pretekligus vēstījumus, un tam pretim mīl­nieks, kas gribēja mani sasildīt… nu ko? Nosodiet mani, bet es iz­vēlējos otro variantu.

-    Bet ēdiens! To gan nevarēja uzskatīt par īstu iebildumu, tomēr nednksteju padoties par atru. Mums vajadzētu to ielikt ledusskapi.

-   Nieks par to. Mes varam pasūtīt vēl, viņš atteica un atkal skūpstīja mani.

Un, kaut ari mana prata joprojām darbojas programma: neguli-ar-savu-bijušo, kāda cita manis daļa tam nolēma nepretoties, un es atbildēju skūpstam.

Galu gala biju viena, neprecēta, divdesmit vienu gadu veca, un kads kroplīgs uzmakulis bija izķernajis manas reti labas die­nas nobeigumu.

Patiešām, kas vairs varēja noiet greizi? Labāk bija turpināt iesākto.

6

Velak, pec pārdzīvotiem diviem vareniem orgasmiem, biju pil­nība atmodusies un saku spriest mazliet saprātigak. Ja pirms da­žam stundām es vel spēju sev vaicat, kas gan varētu noiet greizi, ja ari pārgulēšu ar Todu, tad tagad manas jau mazak apreibušās smadzenes bija sākušās izšķirot visas iespējamas versijas un naca klaja ar papravu neladzibu sarakstu.

Pirmkārt, sagadadams man orgasmus, Tods varēja gut maldī­gu pārliecību, ka nodrošinājis ari atpakaļceļu un pavēris durvis uz manu iepriekšējo dzīvi. Iespējams, ka tagad viņš cerēja uz vairak neka šo vienu naksnīgas tikšanas reizi. Otrkārt, varēju tīri ne­manot nonākt taja nenobriedušu meiteņu statusa, kuram patie­šām šķiet, ka izdevies sekss ir pietiekami labs pamats īstam un pastavigam attiecībām. (Šaja punkta man vajadzēja but gana pie­redzējušai. Man bija galvu reibinošs sekss ar Todu četru mēnešu ilguma, un vel mēnesis bija nepieciešams, lai es saktu apjaust, ka musu attiecības virzās uz nekurieni. Vel krietns menesis pagāja, saņemoties drosmi, lai sarautu tik ieilgušo sakaru, neraugoties uz. eksplozīviem orgasmiem vienam pec otra. Visbeidzot es pamanī­jos saraut šis attiecības, un, jā, man beidzot ir iegādāts tīri jauks vibrators. Bet tas, protams, ir pavisam cits stāsts.)

Treškārt… un raugoties no šodienas perspektīvas, pat vissva­rīgāk… tas, kas varēja iegūt pavisam neveļamus apjomus, bija akūts miega trukums. Biju pavisam piemirsusi neciešamo, apdul­linošo un izmisuma dzenošo krakšanu; nezinu pat, ka man tas bija izdevies. Šobrīd man tas atausa atmiņa ar jaunu spilgtumu.

Un šis diemžēl nebija tas gadījums, kad pietiekami cieši iestāstot sev "ignorē to un tas atri vien beigsies", varēja panakt paciešamu klusumu.

Paris reižu sparīgi pagrozījos, ta lai gulta no maniem pūliņiem sakustētos un nokratītos. Nekada iespaida. Uzvilku pari galvai spilvenu, tādejādi izskaudamas pec sievietes, kas pūlas no kaut ka noslepties. Gatava nejedziba! Man neizdevās ne mazinat netī­kamo troksni, ne an izciest skabekļa trukumu. Ne, tas man nedereja.

Ar pietiekami skaļu vaidu, kas spētu pamodinat pat aizmigu­šo Ērkšķroziti, paslējos uz elkoņa un palūkojos uz. puisi. Aizkari bija vaļa, un es varēju gana skaidri saskatīt viņa vaibstus pilsē­tas laternu atblazma. Toda mute bija pavērta, žoklis atšļucis, un, jaatzist, biju uzvārētājā balvas cienīga par spēju savaldīties un neaizspiest ar pirkstiem ciet viņa nāsis.